Bailes, kas būs tālāk...
Arī Gruzijā nevar nepamanīt to, ka ļoti daudz kas ir dzeltenā un zilā krāsā – Ukrainas karoga krāsās. Redzams daudz Ukrainas karogu – logos, uz balkoniem, veikalu durvīs, vitrīnās, iestāžu fasāžu elementos, ir piestiprināti pie automašīnām. Visās iespējamās vietās. Tāpat arī pie apģērba, meitenēm matos vai kā piespraudītes karodziņu vai puķīšu veidā.
Latvijas Radio uz ielas Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi uzrunāja vairākus cilvēkus, lai noskaidrotu viņu viedokli par Krievijas sākto karu Ukrainā, taču diemžēl runāt par karu viņi izvairījās. Novērsās, it kā nesaprastu valodu. Latvijas Radio tikās ar Gruzijas Stratēģisko un starptautisko studiju fonda prezidenti Ekaterinu Metreveli, kura mēģināja paskaidrot to, kā šobrīd jūtas Gruzijas iedzīvotāji.
"Es teiktu, ka ikviens ir ļoti emocionāls un saspringts. Vairumam gruzīnu ir sajūta, ka karš, kas notiek Ukrainā, tas savā ziņā ir vērsts arī pret Gruziju. Tas ir kā turpinājums pieredzei, kas bija Abhāzijā deviņdesmitajos un tad 2008. gadā.
Tas viss ir palicis dziļi gruzīnu sirdīs, un tagad, redzot Krievijas agresiju Ukrainā, ir sajūta, kā atkal to visu pieredzot no jauna. Es domāju, ticu, ka Ukrainai ir visas mūsu nācijas atbalsts un sabiedrības nosodījums tam, ko Krievija dara Ukrainā. Vienlaikus tās ir bailes. Bailes – kas būs tālāk…
Kas būs, ja Krievija pret Gruzijas gribu pieprasa neitralitāti vai, piemēram, kā jūs zināt, pieprasa atteikties no dalības Eiropas un Eiroatlantiskās organizācijās, vai NATO. Gruzijai tā būtu katastrofa. To saprot ikviens. Neitralitāte Gruzijai nozīmē krist totālā Krievijas ietekmē, kas pavadīta ar divu teritoriju okupāciju un citām tā sauktajām drošības garantijām. Tas ir tas, kas ļoti satrauc cilvēkus, un vēl tā sajūta, ka tieši tagad tas tiek izlemts Ukrainā," teica Metreveli.
Iebrauc daudz krievu
Viņa un arī tūrisma jomā strādājošais uzņēmējs Leo Komahidze Latvijas Radio apstiprināja to, ka tagad Gruzijā patvērumu meklē arī daudz cilvēku no Krievijas.
Oficiālā informācija šobrīd ir par pagājušās nedēļas nogali, kad Gruzijas iekšlietu ministrs Vahtangs Gomelauri ziņojis, ka triju nedēļu laikā Gruzijā apmetušos Krievijas pilsoņu skaits pieaudzis gandrīz 14 reizes. Tie ir 12 638 cilvēki. Uzņēmējs Leo Komahidze pamanījis, ka iebraucēji no Krievijas galvenokārt ir gados jauni cilvēki, arī pāri ar bērniem un cilvēki, kas var strādāt attālināti.
"Jā, to var redzēt uz ielas, kafejnīcās, bāros, ka krieviski runājošie ir nākuši klāt. Turklāt nevis vienkārši, bet pieckārt vairāk vai pat desmit reižu vairāk… Zināms, kāpēc viņi pārvācas. Un arī īres maksas ir pieaugušas. Dzīvokļi ir deficīts. Tikko viens draugs man zvanīja, esot kaut kāda kompānija pārcēlusies – 730 cilvēki. Iedomājieties, viņiem taču vajag divus korpusus, lai tādu skaitu izmitinātu. Vēl arī Ukrainas bēgļi ierodas. Tie gan nav tik lielā skaitā, jo mums ir jūras robeža un tā kustība ir apstājusies. Tagad viņu ceļš caur Rumāniju, Bulgāriju, Turciju," sprieda Komahidze.
Viņš uzskata, ka tie nav politiskie bēgļi, bet gan cilvēki, kuri meklē ērtu dzīvi, kas ir pieraduši pie komforta, un sankcijas to jau liedz vai drīz aizliegs pavisam. Viņš arī stāstīja, ka daudzi Krievijas iedzīvotāji pērk īpašumus Gruzijā, jo ilgstoši dzīvot viesnīcās ir dārgi. Visi pēkšņi ieradušies mēneša laikā. Tbilisi un Batumi augot nekustamā īpašuma cenas, jo visa iebraucēju pamatmasa izvēlas tieši šīs vietas, un iebraucēju straume neapstājas. Vēl kāds iemesls īpašuma pirkšanai Gruzijā esot tas, ka tad cilvēks iegūst rezidenta statusu, un tas atļauj netraucēti braukt uz citām valstīm, apejot sankcijas. Taču drīz Gruzija vairs nespēšot fiziski tik daudz cilvēku uzņemt. Tā uzskata tie, kas saskaras ar iebraucēju izmitināšanu.
Latvijas Radio izdevās satikt un parunāties ar atbraucēju no Krievijas – Jūliju no Sanktpēterburgas, kura gan neatbilst iepriekš minētajam aprakstam par iebraucējiem – informācijas tehnoloģiju speciālistiem. Jūlija ir 75 gadus veca pensionēta pedagoģe, kura ir izmisusi, ka nu jāsāk dzīve no jauna. Pēdējā laikā viņa Krievijā dzīvojusi viena, bet bieži braukusi pie meitas uz ārzemēm, kur ir mazbērni, būtībā visi viņai tuvie.
"Kopš 24. februāra es katru dienu raudu. Es nespēju to iedomāties. Protams, es ar to dalos sociālajos tīklos un izsaku viedokli. Lai cik tas dīvaini neliktos, manā tuvumā izrādījās daudz cilvēku, par kuriem līdz šim domāju, ka viņi visu saprot, zina, kas ir humānisms un labas attiecības starp cilvēkiem, normālas attiecības, neatkarīgi no nacionālās piederības, – viņi nav ar mani vienisprātis… Ar šausmām to atklāju. Vien divas, trīs draudzenes mani atbalsta. Viņi tik dīvaini komentē notiekošo, ka es nesaprotu, kā tas iespējams…
Neskatos televizoru Krievijā, pat neieslēdzu, jo zinu, par ko tur runā. Es, par laimi, spēju lasīt informāciju portālos, skatos ziņas no visas pasaules, analizēju un veidojas bilde, ka tas ir noziegums, kuru apturēt pagaidām nav iespējams," sacīja Jūlija.
KONTEKSTS:
Konflikts starp Krieviju un Gruziju nesākās pēkšņi – nemieri starp Gruziju un tās autonomo teritoriju Dienvidosetiju neskaitāmas reizes pierimuši un atsākušies pēc PSRS sabrukuma. 2008. gada augustā līdz ar vēl vienu Gruzijas mēģinājumu pārņemt kontroli pār separātisko provinci reaģēja arī Krievija. Maskava ieveda savus spēkus Dienvidosetijā un padzina no turienes Gruzijas karaspēku, kā arī okupēja daļu Gruzijas teritorijas.
Oficiāli tas netiek saukts par karu, bet bruņotu konfliktu. Tā aktīvajā fāzē un arī vairākās nedēļās pēc tam dzīvības zaudēja apmēram 400 cilvēki, bet vairāk nekā 100 tūkstoši bija spiesti pamest mājas. Tika nodarīti milzīgi infrastruktūras postījumi un iznīcināti neskaitāmi īpašumi. Tiek lēsts, ka šis piecu dienu konflikts Krievijai izmaksāja pusmiljardu ASV dolāru, bet Gruzijai – divreiz vairāk, neskaitot pārējos zaudējumus.
2008. gada 12. augustā ar prezidējošās Eiropas Savienības valsts Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī starpniecību tika panākta pamiera vienošanās starp Krieviju un Gruziju.
Pēc kara Gruzija pilnībā zaudēja Dienvidosetiju un vēl vienu separātisku reģionu – Abhāziju.
