Par to, ka Karimovs ir miris pēc nedēļas nogalē pārciestā insulta, sākotnēji ziņoja pašā Uzbekistānā kopš 2005. gada aizliegtā informācijas aģentūra „Fergana”, taču līdz šim šī informācija tā arī nav guvusi oficiālu apstiprinājumu.
Avoti prezidenta administrācijā apgalvo, ka Karimovs smagā, bet stabilā stāvoklī joprojām atrodas slimnīcā un ziņas par viņa nāvi neatbilst patiesībai. Jebkurā gadījumā, iegūt uzticamu informāciju no valsts, kurā preses brīvība ir pamatīgi apspiesta, ir visai grūti.
Bet tikmēr Centrālāzijas eksperti ir sākuši aktīvi diskutēt par to, kāda nākotne gaida Uzbekistānu, kas ir iedzīvotāju skaita ziņā viena no lielākajām reģiona valstīm.
Viens no galvenajiem jautājumiem ir, kurš stāsies vairāk nekā 26 gadus vienpersoniski valdījušā Karimova vietā, jo dēlu viņam nav un arī iespējamo sava amata mantinieku par despotisku valdītāju uzskatītais prezidents nav nosaucis.
Tiek norādīts, ka vismaz teorētiski cīņa varētu izvērsties starp 13 gadus pie varas esošo premjerministru Šavkatu Mirzijajevu un vicepremjeru Rustamu Azimovu, kurš atbildīgs par valsts finanšu jautājumu koordinēšanu.
Par labu Mirzijajeva kandidatūrai runā fakts, ka viņš ir ļoti pietuvināts prezidenta ģimenei, turklāt viņu atbalsta arī ietekmīgais Uzbekistānas Nacionālās drošības dienesta vadītājs Rustams Inojatovs. Jau minētās aģentūras „Fergana” galvenais redaktors Daniils Kislovs prognozē, ka Mirzijajeva prezidentūras gadījumā Uzbekistāna izjutīs pieaugošu Krievijas spiedienu, taču tas nebūt neliecinot par valsts gaidāmo iestāšanos Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā.
Citi eksperti norāda, ka, saskaņā ar Uzbekistānas konstitūciju, prezidenta nespējas gadījumā viņa pilnvaras pāriet pie Parlamenta augšpalātas priekšsēdētāja un šajā gadījumā tas ir Nigmatulla Juldaševs. Pēc tam triju mēnešu laikā ir jāsarīko prezidenta vēlēšanas.
Juldaševs pārstāv tā dēvēto Taškentas grupējumu, kamēr premjerministrs Mirzijajevs nāk no tā dēvētā Samarkandas klana, tāpēc tiek prognozēta cīņa par klanu ietekmi un, iespējams, pat valsts apvērsuma mēģinājums, cenšoties apiet likumdošana prasības. Taču, visticamāk, politiskā elite tomēr atradīšot kompromisa kandidatūru.
Kā izdevumam „Foreign Policy” norādījusi ASV Nacionālās aizsardzības universitātes pārstāve Ērika Marata, neatkarīgi no tā, cik gludi notiks pārejas process, uz Uzbekistānas nākotni jāskatās piesardzīgi.
Tā kā valstī nav varas nodošanas un atklātu un godīgu vēlēšanu pieredzes, jebkurš nākamais prezidents var īstenot tikpat apjomīgas politiskās represijas, kā Karimovs, vai pat tās vēl vairāk pastiprināt. Arī Glāzgovas universitātes Centrālāzijas eksperts Luka Anceski uzskata, ka Karimova slimības atklāšana vien pierāda to, ka nākamais prezidents jau ir izvēlēts. Visticamāk, ka līdzšinējā varas līnija tiks turpināta un nekādas politiskā režīma pārmaiņas nav gaidāmas.
Eksperti aicina pievērst uzmanību arī radikālo islāmistu iespējamām aktivitātēm reģionā. Savulaik Karimovs nežēlīgi vērsās pret islāmistu kaujiniekiem no grupējuma Uzbekistānas Islāmistu kustība, kas tagad ir zvērējis uzticību teroristu grupējumam „Daīš”. Tiek pieļauts, ka bez Karimova Uzbekistānas prezidenta amatā grupējums varētu atkal mēģināt atjaunot savu ietekmi reģionā.
Nedrīkst nepieminēt arī to, ka uz situāciju Uzbekistānā ar bažām skatās arī citas reģiona valstis, jo turpat blakus atrodas Afganistāna, ir robežproblēmas ar Tadžikistānu un Kirgizstānu. Ja jaunajai valsts vadībai šīs problēmas neizdosies atrisināt, Uzbekistāna var kļūt par tādu kā melno punktu, kas atstās negatīvu iespaidu gan uz kaimiņvalstīm, kur arī pie varas ir autoritāri līderi, gan uz Krieviju un Ķīnu, kurām arī šajā reģionā ir savas ekonomiskās intereses.
