Atvērtie faili

#92 Zeme, kur dzer: ar kādiem argumentiem Ekonomikas ministrija aizstāv alkohola nozari?

Atvērtie faili

#94 Viena pret sistēmu. Kāpēc neizdodas pierādīt vardarbību dzemdībās?

#93 Bads un gruvešu kaudzes – ukraiņu dzīve frontes pievārtē. Speciālreportāža no Ukrainas

Kara plosītā Ukraina starp badu un gruvešu kaudzēm «lūdz dievus un Pentagonu». Reportāža no frontes pievārtes

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Jau vairāk nekā pusgadu turpinās Krievijas iebrukums Ukrainā. Krievijas karaspēks slepkavo un iznīcina Ukrainu, īpaši nešķirojot, vai raķetes trāpa pa militāro objektu, dzīvojamo māju, bērnudārzu vai slimnīcu. Miljoniem cilvēku pametuši savas mājas, bet daļa no palikušajiem Ukrainas austrumos cīnās ar badu. Tikmēr frontē turpinās sīvas cīņas pret okupantiem. Ukrainas karavīri ir pārliecināti par uzvaru, kas kļūs par leģendu, vienlaikus lūdzot dievus un pasaules palīdzību. Kādos apstākļos Ukrainā turpinās dzīve frontes pievārtē? 

ĪSUMĀ:

Harkivas «iepriekšējā dzīve» izpostīta

Harkiva ir liela pilsēta Ukrainas ziemeļaustrumos. Pirms 24. februāra te dzīvoja vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Tas bija toreiz, kā vietējie saka, “iepriekšējā dzīvē”. 

Tagad cilvēku ielās ir maz. Krievija teju katru dienu raida raķetes pa Harkivu, un ASV bāzētā "Kara pētījumu institūta" analītiķi izteikušies, ka Krievijas līderis Vladimirs Putins varētu būt devis pavēli – par katru cenu ieņemt visu Harkivas apgabalu.

Latvijas Radio Harkivā ir jūlija beigās, kad rit sestais mēnesis kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. 

Harkivas 43. ģimnāzijā darbadienas vidū valda rosība. Tā gan nav ierastā gatavošanās jaunajam mācību gadam. 

Sirms skolotājs, uzvilcis rokās tumšus gumijas cimdus, rosās pa pagalmu pie prāvas betona gruvešu kaudzes. Skolotājs rāda uz trīsstāvu skolas ēku, no kuras nesagrautas palikušas tikai dažas sienas. Uzlidojums skolai noticis 10. jūlijā. 

Skolas franču valodas skolotāja Irina Čepiha stāsta: “Tā bija nakts, var teikt– rīts, jau pulksten 3.29.” Irina norāda, ka apkārt nav arī militāro objektu: “Nē, absolūti nekas nav. Te blakus no tās puses ir bērnudārzs, no otras puses arī bērnudārzs, mūsu filiāle, tālāk apkārt visas ir dzīvojamās mājas.”

Postījumi nodarīti lieli. Ģimnāzija, kurā vēl nesen mācījās 1680 bērnu, mācību procesam tagad vairs nav izmantojama.

Čepiha atzīmē: “Visas mācību klases ir cietušas. Palikusi ir tikai ēdnīca, aktu zāle, bibliotēka un sporta zāle, viss. Skola ir sagrauta par kādiem 95%.”

Čepihas kolēģis rāda uz plaisām skolas nesabombardētās daļas sienā, bet viņa pati stāsta: “Tas pagaidām stāv, bet kas būs tālāk, ja vēl pastāvēs kādu laiku.”

Skolas franču valodas skolotāja stāsta, ko plāno darīt tālāk: “Nu, ko tālāk… Gribas, protams, lai karš beigtos. Mēs, protams, uzvarēsim, par to mēs nešaubāmies, bet kāda tam būs cena?  Jūs jau redzat, ka tas nav karš kā karš, kas tiek izcīnīts kara laukā.

Viņi vienkārši iznīcina infrastruktūru, izglītības, kultūras sistēmu. Laikam visu to, kā viņiem nav, viņi grib, lai arī mums nebūtu.”

Jauno mācību gadu skola sāks attālināti un divās maiņās. Tas tādēļ, lai arī tie bērni, kas karu pārlaiž ārpus Ukrainas, dienas otrajā pusē varētu pieslēgties viedierīcēm un sekot līdzi vietējam mācību procesam. Līdzīgi strādās daudzas citas Harkivas skolas.

“Vienpadsmit skolas ir pilnībā iznīcinātas, bet vairāk nekā simt skolu – 110 ir ar dažādiem bojājumiem un šobrīd nav ekspluatējamas,” norāda Čepiha. 

Pat ja tajās teorētiski būtu iespējams klātienes mācības kaut kādā formā turpināt, Čepiha uzskata, ka pašreizējos apstākļos tas nav droši: “Mums ir pastāvīgi raķešu uzlidojumi no Belgorodas. Vakar atlidoja, šodien, katru dienu lido raķetes. Postījumi ir briesmīgi.

No drošības viedokļa, pat ja būtu ēka, bērniem atbraukt līdz skolai un tur atrasties nebūtu droši. Lai novestu uz bumbu patvertni tik lielu skaitu bērnu, vajag laiku – vismaz piecas minūtes, lai visi tur nokļūtu, bet raķete no Belgorodas atlido vienas līdz trīs minūšu laikā.”

Krievijas pilsēta Belgoroda ir aptuveni 80 kilometru attālumā no Harkivas, bet frontes līnija ir daudz tuvāk. Kādi 20 kilometri maksimums, saka latviešu karavīrs Ukrainā Juris, kurš karo Harkivas pievārtē. 

Juris ir bijušais Latvijas armijas karavīrs. Jauns puisis ap gadiem 30. Dienestu Latvijā viņš ir pārtraucis un pievienojies Ukrainas aizstāvjiem ārvalstnieku vienībā.

Juris ir piekritis izrādīt Latvijas Radio pilsētas visvairāk cietušās daļas. Braucot viņa automašīnā, šķērsot nākas virkni kontrolpunktu. Jo tuvāk frontes līnijai, jo kontrole stingrāka – pat ja zini vajadzīgās paroles kontrolpunktu šķērsošanai.

Krievijas uzbrukumos smagi cietusi Harkivas ziemeļaustrumu daļa – Saltivka un Kijivas rajons.

Latvijas Radio: Šeit pavisam maz dzīvības.

Juris: Kaut kas ir, bet tā cilvēki pārsvarā pārvākušies uz turieni, te ir tas lielākais centrs, kur visvairāk bombardē.

Kā sauc šo vietu?

Šis mums ir tas ir Kijivas distrikts, “Kijivskij rajon” – viens no tiem, kurus visvairāk.

Te ir kādi militārie objekti – tāpēc vai vienkārši?

Tuvāk frontei. Artilērijai vieglāk. Ja paņem tur, kur mēs bijām, tas viss ar raķetēm, te jau pa lielam no frontes ar artilēriju gandrīz var trāpīt. 

Vizuāli šī Harkivas daļa atgādina mazliet Rīgas Pļavniekus vai Ķengaragu. Lieli padomju laikos celtu dzīvojamo ēku masīvi. Braucot pa galvenajiem ceļiem, redzams, ka daudzas ēkas vairāk vai mazāk cietušas uzlidojumos. Uz ielām cilvēku ir pavisam maz. 

Pie izdeguša tirgus Saltivkā Latvijas Radio sastop Viktoriju. Apmeklētāju tirgū nav daudz, varbūt kādi trīs cilvēki. Viktorija atzīst: “Kopš 15. maija esam atsākuši strādāt.” Viktorija saimnieko nelielā apģērbu un apavu bodītē, kas iekārtota vienā no izdegušā tirgus paviljoniem. Krāsmatām pa vidu izvilkta aukla, uz kuras sakārtas drēbes, apakšā izlikti plaukti ar preci.

Viktorija prom braukt negrasās, ar apšaudēm apradusi. Sieviete stāsta: “Bail, bija ļoti bail pašā sākumā – februārī, martā. Vislielākās apšaudes bija no 7. marta līdz 15. martam. Mēs acis un ausis turējām ciet – tā lūk! Tagad esam jau kaut kā pieraduši. Nesen te sēdējām, un lādiņš tur netālu nokrita, tāds spēcīgs kā petardes. Pārbijāmies. Bija sajūta, ka šauj netālu no kājām, tur mājai trāpīja, puisītis gāja bojā. Trīspadsmit gadi puisītim bija. Puikas tēvs atnāca un divas stundas pie viņa lasīja lūgšanas – šausmas, cilvēki iet bojā. Katru dienu ir apšaudes. Vakar tika ievainoti seši cilvēki, arī aizvakar pieturā apšaudīja cilvēkus, gāja bojā, tās ir šausmas, bet kaut kā pierodi, kaut kā jādzīvo ir.”

Harkivas centrā rosība liela – rindā gaida pēc miltiem, konserviem un maizes

Daudz lielāka rosība valda Harkivas centrā. Pie kādas ēkas rindā sastājušies vairāki desmiti dažāda vecuma cilvēku pēc humānās palīdzības.

Piemēram, pensijas vecuma kundze Valentīna numuriņu šajā rindā izņēmusi vēl iepriekšējā dienā, bet tāpat visu gribēto palīdzību nesaņems. Viņa saka: “Pirmie, re, kur ar konserviem aizgāja, mums tikai milti palikuši. (..) Mašīna atbrauca jau labu laiku iepriekš, pirms kādas stundas, bet atveda maz humāno palīdzību, un dažreiz visiem nepietiek. Vajadzēja jau otrdien atvest, bet atveda šodien, bet saņemt nav ko. Lūk, man 79. numuriņš, bet saņemt jau vairāk nav ko.”

Valentīnai atbalsts šobrīd ļoti nepieciešams: “Nervi netur. Katru dienu tā, šonakt tā dārdēja. Stāvi šajās trakajās rindās, kad šauj, nezini, kur lidos, bet rīt taču gribas.”

Starp rindā stāvošajiem ir arī vīrieši un daži bērni. Kamēr Latvijas Radio runā ar rindā stāvošajiem, Valentīna beidzot tikusi pie savas pārtikas pakas – miltus un puskukuli maizes Valentīna dalīs ar dēlu.

Šādi humānās palīdzības izdales punkti Harkivā ir vairāki. Daļai harkiviešu šis atbalsts ir ļoti nozīmīgs izdzīvošanai.

Pilsētas administrācija palīdzību organizē, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem pašai vietvarai. Apšaudēs pilnībā vai daļēji izpostītas liela daļa pašvaldības administrācijas ēku, tur šobrīd vairs nav iespējams strādāt, un Latvijas Radio apmeklējuma laikā arī nav nevienas dzīvas dvēseles.

Milzīgi postījumi viscaur Harkivai, bet dažviet sākušies atjaunošanas darbi

Lieli postījumi pilsētā vērojami arī atsevišķām dzīvokļu mājām. Tomēr, lai arī uzbrukumi turpinās katru dienu, vietām sākusies jau arī īpašumu atjaunošana.

“Nesošās sienas ir normālas, bet pa mājas perimetru ir bojāta siena un sadalījums starp dzīvokļiem,” stāsta Aleksandrs, kuru Latvijas Radio sastop pie pamatīgi cietušas augstceltnes. Ēkai tikpat kā vairs nav logu, atsevišķos stāvos posmiem trūkst arī ārējās sienas, bet strādnieki apņēmības pilni tuvākajā laikā namu savest kārtībā. Tajā brīdī ēku atjauno jau divas trīs nedēļas, otrajā stāvā jau dzīvo cilvēki.

Arī citviet Harkivā rodas sajūta, ka iedzīvotāji ar karu ir apraduši un pielāgojušies dzīvei šādos apstākļos.

Pilsētas metro, kas kara laikā iedzīvotājiem ir bez maksas, kursē kā ierasts, un braucēju ir daudz. Centrā darbojas restorāni un kafejnīcas, un klientu tur netrūkst. Piemēram, vietā, kur Latvijas Radio ar Juri pusdienoja, gaisa uzlidojuma trauksmes laikā neviens nepārtrauc maltīti, lai dotos uz bumbu patvertni. Savukārt Harkivas parkos netrūkst laisku atpūtnieku. Vietas, kur trāpījušas raķetes, izraujot milzīgas bedres, norobežotas, bet blakus pilsētnieki bauda vasaru svaigā gaisā.

Latvijas Radio uzrunā divas draudzenes – vidēja vecuma sievietes, kas piesēdušas parkā uz soliņa. Abas stāsta, ka ar jaunajiem apstākļiem apradušas: “Ļoti bail, bet cilvēks pierod pie visa. Dažām lietām vairs nepievēršam uzmanību, diemžēl. Jā, katru dienu izbrauc kaut kur ārā, un katru dienu ir stress, jo nezini, kā...

Es, piemēram, braucu automašīnā un visu laiku skatos debesīs. Ko tās man nesīs? Izeju no mājas pagalmā, un vienalga pirmā lieta, ko daru – skatos debesīs.

Protams [esmu redzējusi, ka debesīs arī kaut kas lido]. [Tad] Neko, sēžu un skatos.” Prom braukt nevarot, jo nevēlas pamest savus tuviniekus – vīriešus. Viņiem ir liegums pamest valsti. Abas sievietes jau esot pieradušas pie pastāvīgiem agresorvalsts uzbrukumiem un nāves kā ikdienas sastāvdaļas.

Kopš kara sākuma Harkivas apgabalā nogalināti vismaz vairāk nekā 1000 civiliedzīvotāji. Viņu vidū ir arī 202 bērni, ziņo Ukrainas amatpersonas.

Slovjanskā tik «pretīgā» situācijā nonākt nenovēlētu nevienam

Slovjanskas pilsēta Ukrainas austrumos Doneckas apgabalā Latvijas Radio sagaida ar sirēnām, kas brīdina par iespējamu gaisa uzlidojumu. Taču arī te iedzīvotāji izskatās pieraduši pie tām un netraucēti turpina savas dienas gaitas. Par karu šeit gan runā retais, norādot, ka tādā “pretīgā” situācijā nonākt nenovēlētu nevienam.

Ar tukšiem plastmasas traukiem rokās vairāki ļaudis pulcējas pie ūdens pumpja pilsētas centrā. Centrālā ūdensapgādes sistēma Slovjanskā – sabombardēta. 

Attēlā Slovjanskas ūdens pumpis. Centrālā ūdens apgādes sistēma ir sabombardēta
Attēlā Slovjanskas ūdens pumpis. Centrālā ūdens apgādes sistēma ir sabombardēta

Pie ūdens pumpja Latvijas Radio sastop Aleksandru – spēcīgu vīru ap gadiem 40. Viņš neslēpj savu pasaules skatījumu, kas līdzinās Krievijas propagandas televīzijas kanālu naratīvam. Ukrainā neesot valstiskuma institūta, bet prezidents Volodimirs Zelenskis esot klauns, kuram nav vietas vadībā. Aleksandrs atsaucas uz PSRS vadoņa Vladimira Iļjiča Ļeņina savulaik teikto: “Ja kādreiz Ļeņins teica, ka pat virēja var vadīt valsti, tad tā ir izkropļota frāze. Viņš teica, ka mums ir jāsasniedz tas, ka pat virēja, ja tiek apmācīta, var būt vadībā.”

Soledara – tuvu frontes līnijai ar latviešu auto un bruņuvestēm

Tālāk austrumu frontes virzienā Doneckas apgabalā atrodas Soledaras pilsēta. Dienā, kad Latvijas Radio apmeklē ukraiņu karavīrus Soledarā, frontes līnija atrodas pavisam tuvu šai apdzīvotajai vietai. Ik pa brīdim dzirdami tuvāku vai tālāku šāvienu trokšņi, taču kaujas vienībā satraukums nav manāms.

“Tagad ir mierīgi, salīdzinot ar to, kas bija pirms trīs dienām. Tad bija uzplūds – spēcīgas, intensīvas apšaudes,” stāsta Andrejs, ukraiņu karavīrs, kas Latvijas Radio uzņem Soledarā. Viņš ir kluss, ieturēts četrdesmitgadnieks ar iesauku “Tatarin”. Par sevi Andrejs nevēlas runāt, bet piekrīt izrādīt apkaimi un parādīt, kā ukraiņi cīnās ar iebrucēju.

Izbraukumā pa Soledaras apkaimi Latvijas Radio kopā ar Andreju dodas ar automašīnu, kas šeit frontē nonākusi ar Latvijas iedzīvotāju atbalstu.

“Mēs esam mazliet to [automašīnu] sabojājuši, tā sanāca. Nu, redzi, visa caurumos [no šķembām]. Jā, bet ļoti veiksmīgi – ne dzinējs sabojāts, ne riteņi, tikai mazliet caurumi, un stiklus drusku nomainījām,” pastāsta Andrejs.

Nu jau kritušā ukraiņu karavīra Andreja auto, kas sagādāta ar latviešu atbalstu
Nu jau kritušā ukraiņu karavīra Andreja auto, kas sagādāta ar latviešu atbalstu

Pikaps paslēpts pie armijas vienības štāba zem maskēšanās tīkla. Andrejs stāsta, ka par šo automašīnu ļoti rūpējoties un saudzējot to. Pēc kara, kad tas beigsies, gribētu pateikties automašīnas ziedotājiem.

Andrejs pauž: “Kad karš beigsies, mēs to atgriezīsim, ja izdzīvos, vai izpirksim. Mēs atradīsim tās saimnieku, atbrauksim pie viņa un teiksim – dārgais! Vai arī nezinu, varbūt jaunu nopirksim, bet galvenais – līdz tam nodzīvot.”

Andrejs brauc ne vien ar latviešu sagādāto automašīnu, bet arī ikdienā valkā bruņuvesti, kas arī sagādāta ar latviešu atbalstu: “Šīs bruņas ir no Latvijas. (..) Draugi kā talismans – sargā.”

Andrejs mudina arī Latvijas Radio žurnālisti sagatavoties frontes apmeklējumam un papildus bruņuvestei uzvilkt galvā arī ķiveri. Viņš saka: “Drošība ir pati svarīgākā. Kāpēc ir viss šis karš, lai būtu cilvēki, kas var uzcelt šo sapni, uzceltu Ukrainu tādu, par kādu paaudzes ir sapņojušas. Tagad ir iespēja.”

Ukrainas karavīrs: Tas, ko darām, būs leģenda 1000 gadiem 

Par ukraiņu uzvaru pār okupantiem Andrejs nešaubās ne mirkli: “Tas, kas tagad notiek, ka mums ir sava armija, mēs karojam – tādi brīži mūsu vēsturē ir bijuši maz, kad armijai dota iespēja. Tagad ir viss: ir valsts, ir armija, frontes līnija un ir atbalsts, un mēs nevaram zaudēt.

Pat ja tur kaut kas notiks, tas, ko mēs tagad darām, būs leģenda 1000 gadiem, daudzām paaudzēm uz priekšu.”

Kopā ar Andreju Latvijas Radio dodas ceļā. Soledara ir neliela apdzīvota vieta netālu no Bahmutas. Daudz privātmāju, ir arī sāls raktuves un attīstīta ražošana.
Andrejs, izrādot pilsētu, stāsta: “Šis ir tirgus, te arī nesen atlidoja [raķetes]. Lūk, uz šo pusi. Te no rītiem cilvēki nāca pēc maizes. Te ir vietējais veikals. Te mājas, cilvēki slēpjas pagrabos. Te pilsētas administrācijas ēka. Lūk, centrs – te [raķetes] trāpīja pašā sākumā, te bija sanatorija, slimnīca.”

Andrejs rāda uz ēku, kas raķetes eksplozijā pāršķelta uz pusēm. Tā vairs nekam nebūs izmantojama. Arī veikals šobrīd pilnībā izpostīts. 

Gabaliņu tālāk piecstāvu daudzdzīvokļu ēka – pēc skata tāda pati kā pie mums daudzas ēkas Pļavniekos vai Zolitūdē, tikai logu namam vairs nav gandrīz vispār. Caurumi aizklāti ar plēvēm, citi aizsisti ar finieri. Ēkas pagalmā piesēduši vairāki cilvēki. Lai arī šeit ik pa laikam dzirdami skaļi šāvienu trokšņi, cilvēki mierīgi sēž pie mājas un turpat pie ēkas iekurtā nelielā ugunskurā gatavo ēdienu. Sievietes atzīst – dzīvot šeit ir ļoti grūti. 

Tikmēr blakus uz soliņa sēdošais vīrietis interesējas, vai Latvijas Radio žurnālistei nav līdzi saldumu. Ukraiņu karavīri parasti atvedot. Vīru sauc Vitja, un viņš velta asu kritiku medijiem un starptautiskajai sabiedrībai: “Kāpēc jūs globāli neaktualizējat jautājumu par to, ka kasešu bumbas izmanto? Kāpēc mūs nogalina ar to? Šo jautājumu aktualizējiet! Kasešu bumbas nogalina miermīlīgus cilvēkus. Trīs cilvēki aizgāja bojā šo kasešu bumbu dēļ. Apvienotās Nācijas ir aizliegušas, fosforu arī ir aizlieguši, bet kaut kā tas tiek izmantots.”

Tāds kā balts salūts...

Fosfora izmantošanu todien nākas pieredzēt arī Latvijas Radio. Drīz pēc tam, kad šo ēku atstāja un devās tālāk frontes līnijas virzienā, pa ceļam, braucot automašīnā, debesīs redzams tāds kā balts salūts. 

Andrejs tajā brīdi saka: “Tas, lūk, ir fosfors, kas ar Ženēvas konvenciju aizliegts.Tas ir ķīmiskais [ierocis]. Ja tu to elpo, apdeg plaušas. Aizliegts ierocis, re, kur aizlidoja, redzat – kā lietus? Naktī ļoti skaisti izskatās. Varam piebraukt tur tuvāk... tāds balts mākonis ap to ir. Pēc tam visi klepo no tā. Te ir mūsu tālākās pozīcijas, un viņi pa tām laiž ar fosforu. Tas ir kā ķīmiskais ierocis.

Tas deg pat ūdenī, to nevar apdzēst nekādi. Vajag slēpties “zemļankās”, bet vienalga tie dūmi kvēpina plaušas. Tā ir kā gāze bez smaržas, tu to nejūti. Nu, kur vējš nesīs... Ja vakarā vai rīt kleposiet, tad tas būs fosfors.”

Kopā ar Andreju Latvijas Radio dodas tālāk uz kādu vācu investora ražotni turpat pilsētā, kas šobrīd kara apstākļos pilnībā pamesta. Daļa rūpnīcas smagi cietusi uzlidojumos, citur postījumi ir mazāki un redzama pilna noliktava ar gatavo produkciju, ko uzņēmēji nepaspēja izvest. Rūpnīcas teritorijā šaušana dzirdama daudz skaļāk. Tā atrodas stratēģiski izdevīgā vietā, un to izmanto ukraiņi.

“Te ir manevru karš – no dažādām pusēm skatās, kur ir vājākās vietas, un mēģina ātri ienākt un ieņemt dominējošās virsotnes. Ja, piemēram, šeit ieņemts, tad te viss tiks apšaudīts. Tāpēc, piemēram, tehnika šobrīd ir te, bet rīt tā var būt kaut kur citur,” stāsta Andrejs.

Andrejs atved Latvijas Radio uz vietu, kur labi pārredzama apkaime. No šejienes pat ar aci var saskatīt pozīcijas, kur slēpjas pretinieka vienības. Vīrietis pauž: “Lūk, tur tās mājiņas, kur tie koki, redzat? Jā, tik tuvu.” Ēku puduris atrodas pārsimt metru attālumā un no augstuma labi saskatāms. Tomēr kārtīgāk apskatīt okupantu slēpni Andrejs liedz – tur varot būt snaiperi, un joko, ka latviešu Ukrainā ir maz – tie jātaupa: “Ukraiņi – viņi izlien pa logu un filmē, bet viņu mums daudz, jūs – mums jāsargā.”

Frontes tuvums šeit spēcīgi jūtams. Šauj gan ukraiņi pa pretinieku pozīcijām, gan otrādi. 

Kaujas gaitā sanācis arī tikt pie gūstekņiem. Andrejs stāsta: “Gūstekni saņēmām pirms trīs dienām. Bija kauja, viņu ievainoja un savāca. Un kas ar viņu ir? Nekas, uz slimnīcu nosūtīja, nopratināja. Varbūt iemainīs pret kādu.”

Lūdz dievus un Pentagonu 

Kopā ar Andreju Latvijas Radio apmeklē arī vienības apmešanās vietu. Viņiem palaimējies – nesen blakus nomestā aviobumba to nav izpostījusi. Pasargājis betona žogs. “Kad sprāga bumba, es uz tā balkoniņa gulēju. Akmens man trāpīja,” saka Andrejs.

Par kara šausmām Andrejs stāsta viegli, bieži ar smaidu uz lūpām. Viņš norāda: “Mamma man vakar teica – es lūdzos visus dievus. Lūdzos arī, kā nu viņa pateica, – lūdzos arī Pentagonu, lai iedod mums ieročus.”

Andreja mammas lūgšana piepildīsies. Vismaz uz brīdi.

Ukrainas neatkarības dienā 24. augustā ASV paziņojušas par militāro palīdzību Ukrainai vēl trīs miljardu dolāru apmērā. Kopš februāra Ukraina no ASV saņēmusi jau vairāk nekā 12,8 miljardus ASV dolāru vērtu palīdzību, un par šo naudu Ukraina varēs iegādāties pretgaisa aizsardzības sistēmas, artilērijas sistēmas, munīciju un citas lietas, kas varētu palīdzēt cīņā pret okupantiem, cīņā par brīvu un neatkarīgu Ukrainu, tādu, kādu Andrejs gribētu.

Tikai pats Andrejs vairs nekaros. Divas dienas pēc tikšanās Soledarā Latvijas Radio saņēma ziņu, ka Andreja vairs nav. Viņš kopā ar kolēģi nogalināti turpat Soledarā, pie tās rūpnīcas, kuru apmeklēja arī Latvijas Radio.

KONTEKSTS:

2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Karadarbības sākumā Krievija ieņēma Hersonas pilsētu, bet Ukrainas aizstāvjiem izdevās atvairīt uzbrukumu galvaspilsētai Kijivai. Krievijas karaspēks masveidā pastrādāja kara noziegumus Kijivas apgabala pilsētās, nogalinot civiliedzīvotājus. Pēc ilgas pretošanās maijā Krievijas spēku kontrolē nonāca arī stratēģiski svarīgā Mariupoles pilsēta.

Krievijas karaspēks pēc atkāpšanās no Kijivas galveno uzmanību koncentrējis uz Ukrainas austrumiem, kur jūlijā pārņēma savā kontrolē visu Luhanskas apgabala teritoriju. Taču citviet okupācijas spēkiem nav izdevies būtiski pavirzīties uz priekšu. Ukraina saņem no Rietumiem arvien vairāk moderno ieroču un īsteno pretuzbrukumus, lai atkarotu okupētās teritorijas.

Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti