Taču ar to ir grēkojuši arī citi - pat Disneja filmu studija savās filmās savulaik kariķējusi melnādainos. Kritika izskan arī pret tiem, kas melnādaino kultūru pārņem savā stilā, piemēram, apģērbā vai matu frizūrās. Taču vai var tik viegli novilkt robežas starp aizvainojošu piesavināšanos un dabisku kultūras apmaiņu?
Kanādas premjerministrs pasaules līderu vidū zināms kā viens no kvēlākajiem vienlīdzības aizstāvjiem, kurš uzsvēris, ka tā sauktā “blackface” atveidošana ir nenoliedzama rasisma izpausme.
Taču laikā, kad Trudo cer uz pārvēlēšanu amatā, mediju rīcībā nonākušas dokumentālas fotogrāfijas, kas liecina, ka savā jaunībā viņš pats atveidojis “blackface”.
Šādu fotogrāfiju ir vismaz trīs, un tās uzņemtas tematiskajos pasākumos - viens no tiem bija par godu Arābu naktīm, kurā viņš atveidoja Aladinu. Un vismaz trīs reizes viņš par to jau publiski atvainojies.
“Es tolaik nesapratu, cik sāpīgi tas ir cilvēkiem, kas dzīvo ar diskrimināciju katru dienu. Vienmēr esmu sapratis, ka nāku no priviliģētas vides, bet tagad saprotu, ka man ir bijusi liela “aklā zona”. Esmu savu līderību veltījis, lai cīnītos pret neiecietību un rasismu Kanādā,” sacīja Trudo.
Ar melnādaino personu kariķēšanu grēkojušas arī visu mīlētās Disneja filmas, kā dēļ daudzu filmu sākotnējās versijas tagad rediģētas, bet citas vispār izņemtas no publiskās aprites.
“Blackface” tradīcijai ir 200 gadus sena vēsture. Agrīnajā 19. gadsimtā baltie ASV un Eiropā izklaides nolūkos šādā veidā izķēmoja melnādainos. Šī prakse parādījās laikā, kad melnādainajiem uz skatuves pašiem kāpt nebija ļauts. Tajā laikā “blackface” uzskatīja par pieņemamu, bet līdz ar pilsoņu tiesību attīstību ASV pieauga arī šīs tradīcijas kritika. Šobrīd šī kritika ir pieņemta visā pasaulē.
Kultūras antropoloģe Dace Dzenvoska uzskata, ka neviens vairs mūsdienās nevar atveidot “blackface”, neapzinoties, kā tas tiek uztverts.
“ASV kontekstā sevišķi pēc verdzības un iesakņojušās rasisma kontekstā jebkura šāda performance ir kontroversiāla. Un atgādina cilvēkiem par šo praksi, kad viena cilvēka grupa izmanto otras cilvēku grupas tēlu, lai to kariķētu. Ir skaidrs vēsturiskais konteksts, varas attiecības, un tās ir kontroversiālas,” norādīja Dzenovska.
Tomēr melnādainos mēdz atveidot arī citos veidos, ne tikai ar sejas krāsošanu. Neskaitāmas slavenības izpelnījušās kritiku par matu pīšanu bizītēs.
Dienvidkorejā, kas ir ļoti homogēna valsts, ar melnādainās kultūras atveidi aizraujas daudzas korejiešu popzvaigznes. Viņiem tā ir modes lieta un slavas apliecinājumi hiphopa kultūrai. Šādu izpausmi plašākā kontekstā var uztvert kā kultūras piesavināšanos vai aizņemšanos - kad kāds dominantās kultūras pārstāvis atveido minoritāti. Tā izpaužas, arī atveidojot citas kultūras, piemēram, ēģiptiešu karalieni, geišu, Bolivudas zvaigznes. Kaut nereti arī šādas izpausmes izpelnās nosodījumu, Dzenovska nošķir tās no “blackface”.
“Kultūras vai kultūras elementu aizņemšanās - bez tā vispār cilvēks nevarētu pastāvēt. Mūsu visu pastāvēšana ir balstīta uz kultūras aizņemšanos. Valoda, ēdieni, dejas, absolūti viss sastāv no savstarpējiem aizņēmumiem. Tas ne tikai bagātina šīs kultūru prakses, bet bieži vien ļauj izdzīvot,” sacīja Dzenovska.
Viņa atzīst, ka ir grūti nošķirt, kuros gadījumos kultūras aizņemšanās ir pavisam dabiska un nepieciešama, bet kuros brīžos kļūst par aizvainojošu. Tāpēc katra situācija jāanalizē, un katru šādu kultūras atveides izpausmi nevar automātiski uzskatīt par rasismu. Nedrīkst arī būt aizliegumi par to diskutēt.
“Katru to situāciju izpētīt un pārrunāt, jo, tiklīdz kā mēs to visu saliekam kopā, cilvēkiem rodas neizpratne - ko tad var? Neko taču nevar. Nevar saprast, ko var, ko nevar. Tas viss paliek trivializēts,” norādīja Dzenovska.
