Saskaņā ar jau tālajā 1982. gadā apstiprināto ANO Konvenciju par Jūras likumiem, katra no dalībvalstīm var pretendēt uz kontroli pār okeāna grunti arī ārpus starptautiski atzītās 200 jūras jūdžu robežas, ja vien tā var pierādīt, ka jūras dibens ir tās kontinentālā šelfa turpinājums. 10 gadu laikā pēc konvencijas ratifikācijas valstis drīkst pieteikt savas pretenzijas uz jaunām teritorijām.
Pēdējā laikā visaktīvākā cīņa izvērtusies par Arktikas reģionu. Tiek uzskatīts, ka Arktikā atrodas aptuveni ceturtā daļa no līdz šim neapgūtajiem pasaules enerģijas resursiem – naftas un dabasgāzes. Naftas rezerves vien šeit varētu būt aptuveni 90 miljardus barelu lielas. Līdz ar to ir tikai saprotama valstu vēlme tām piekļūt, jo klimata pārmaiņu dēļ piekļuve šiem reģioniem ir kļuvusi daudz vieglāka.
Saskaņā ar starptautiskajiem likumiem, Ziemeļpols un tam apkārt esošais Ziemeļu ledus okeāna reģions nepieder nevienai no valstīm, taču Krievijai, ASV, Dānijai, Norvēģijai un Kanādai ir atvēlēta 370 kilometru plata ekonomiskā zona.
Jau 2001. gadā Krievija kļuva par pirmo valsti, kas iesniedza prasību palielināt tās kontinentālā šelfa teritorijas. Krievu zinātnieki veica pamatīgus zemūdens pētījumus, nolaidās okeāna dzelmē Ziemeļpola tuvumā, ieguva grunts paraugus un vēlāk konstatēja, ka šeit esošā Lomonosova grēda ir Krievijas kontinentālā šelfa turpinājums, tāpēc tur tika uzstādīts Krievijas karogs. Vienlaicīgi savas pretenzijas uz šo teritoriju pieteikušas arī Kanāda, ASV un Dānija.
Kanāda ANO konvenciju ratificēja vien 2003. gadā, līdz ar to tai ir atvēlēts laiks līdz rītdienai, lai iesniegtu savas pretenzijas un savus pierādījumus. Lai arī zinātnieki savu sākotnējo piedāvājumu bija plānojuši iesniegt jau piektdien, Kanādas premjerministrs Stīvens Hārpers ir devis rīkojumu atlikušajā laikā valdībai iekļaut valsts arktiskā šelfa paplašināšanas pieteikumā arī Ziemeļpolu.
Kā norāda eksperti, visticamāk, tuvākajā laikā mēs neuzzināsim, kurai valstij nākotnē varētu piederēt Ziemeļpols. Daži avoti norāda, ka līdz šāda lēmuma pieņemšanai var paiet aptuveni 20 gadi, jo Kanādas iesniegto pierādījumu izpētei vien būšot nepieciešami gadi pieci. Lai arī Kanādas un Krievijas starpā pastāv domstarpības par Arktikas teritorijām, abas valstis ir apņēmības pilnas tās atrisināt diplomātiskā ceļā.
