Kalnu Karabahas reģiona galvaspilsēta Stepanakerta 43 dienas bija pakļauta intensīvām Azerbaidžānas apšaudēm. Stepanakerta kļuvusi par spoku pilsētu, daudzi mierīgie iedzīvotāji evakuējās uz Armēniju. Pēc vairāk nekā mēnesi ilgušās karadarbības beigām pirmie sāk atgriezties mājās.
"Bija lidmašīna, kas nometa bumbu. Mēs redzējam milzīgo caurumu un pēc tam nolēmām, ka drošāk doties uz Armēniju,” stāsta Henriks Sepesjans.
Henriks Sepesjans, atgriežoties ar ģimeni, savu māju atradis neskartu un negrasās to pamest.
“Arī es agrāk cīnījos par šo zemi. Tas jau kļuvis par ieradumu šajos karos. Mēs nebaidāmies, mums nav baiļu,” uzsver Sepesjans.
Stepanakertā atgriežas arī armēņu karavīri, kuriem demobilizācija nozīmē sakāvi.
“Es jūtos pazemots, it kā es būtu zaudējis savu dzīvību. Es vairs nevaru skatīties cilvēkiem acīs. Mēs nākam mājās raudādami,” saka kāds armēņu karavīrs.
Bet daudzi citi etniskie armēņi Kalnu Karabahā tagad gatavojas pārcelties uz Armēniju, savācot visu iedzīvi, ko spēja, un pēc tam nodedzinot savas mājas, nevis nododot tās Azerbaidžānai. Šonedēļ ar Krievijas starpniecību parakstītā ugunspārtraukšanas vienošanās paredz, ka armēņi Azerbaidžānas kontrolē nodod vairākas Kalnu Karabahas teritorijas. Jau rīt (svētdien) Baku kontrolē nonāks Kelbadžaras rajons.
“Ja mani bērni nevar izbaudīt to, ko esmu uzcēlis, tad to nevarēs neviens. Ja viņi gribēs, tad uzcels paši savu māju,” uzsver Kelbadžaras iedzīvotājs Jenoks Badaljans.
Reģiona iedzīvotājiem iznīcināšana un īpašumu zaudēšana bijušas lietas, kas nav svešas. 90.gados Kalnu Karabahā notika asiņains karš starp Armēniju un Azerbaidžānu. Toreiz tie bija tūkstošiem azerbaidžāņu, kas bija spiesti bēgt no zemes, pār kuru kontroli pārņēma armēņi. Tagad automašīnu rindas ved uz Armēniju. Starptautiskā sabiedrība Kalnu Karabahu atzīst par daļu no Azerbaidžānas.
