Pasaules panorāma

Pasaulē saspringta Covid-19 situācija

Pasaules panorāma

Pasaules panorāma. (Ar surdotulkojumu)

Kalnu Karabaha – bēgļi un jaunā fronte

Kalnu Karabaha – bēgļi, Krievija un konfliktā jauna fronte

Azerbaidžāna šonedēļ pilnībā atguvusi kontroli pār Kalnu Karbahai pieguļošajām zemēm, kuras iepriekš bija armēņu rokās. Tagad tur cer atgriezties tūkstošiem azerbaidžāņu bēgļu, kas tās bija spiesti pamest karā pirms 30 gadiem. Tikmēr daudzi etniskie armēņi pēc šī rudens kara teritorijas pametuši, aiz sevis nodedzinot savas mājas. Kā reģionu atkal caurvijušas cerības un rūgtums? Un vai tagad konfliktā tikai sākusies jauna stadija, kurā būtisku lomu spēlēs jau savas pozīcijas ieņēmušie Krievijas miera uzturētāji?

ĪSUMĀ:

  • Azerbaidžāna atgūst kontroli pār vairākām Kalnu Karbahai pieguļošajām zemēm.
  • Zemēs atgriezīsies iepriekš mājas pametušie azerbaidžāņu bēgļi. Vienlaikus armēņi dodas prom, nodedzinot ēkas.
  • Azerbaidžāna karā ieguvusi stratēģiski nozīmīgas teritorijas, saka analītiķis.
  • Eksperts arī uzskata, ka konflikts turpināsies diplomātiskajā frontē.

Azerbaidžāņi ar svinībām atzīmēja armijas ieiešanu Lačinas rajonā – pēdējā no trim, kas Armēnijai bija jāatdod atpakaļ Baku kontrolē.

Azerbaidžāna atguvusi kontroli arī pār Agdamas un Kelbadžaras rajoniem. Visas trīs teritorijas, pieguļošas Kalnu Karabahai, kopš 90. gadu kara bija kontrolējuši armēņi. Armēņiem tās daļēji kalpoja kā drošības buferzona  – kā Agdama, kurā savulaik dzīvoja vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, bet kopš kara pēdējos 30 gadus tā bijusi neapdzīvota un kļuvusi par spoku pilsētu.



Agdamā jau ieradās Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, apmeklējot vietējo novārtā pamesto mošeju un paceļot valsts karogu. Viņš solījis atjaunot šos reģionus, lai ļautu atgriezties azerbaidžāņu bēgļiem vai precīzāk sakot, iekšēji pārvietotajām personām, kas 90. gadu kara laikā bija spiestas pamest savas mājas un patverties citviet Azerbaidžānā. Viņu skaits mērāms simtos tūkstošu.

Starp viņiem 71 gadu vecais pediatrs Fazils Meļikovs. Karā laikā viņš bija mediķis.

"1992. gada 7. aprīlī armēņi uzbruka Agvadānas ciemam. Viņi nogalināja 35 ciema iedzīvotājus. Es biju tur ar ātro palīdzību; mēs palīdzējām ievainotajiem," stāstīja Meļikovs.

Viņš bija spiests pamest savas dzimtās vietas tagad Azerbaidžānas atgūtajā Kelbadžaras rajonā.

"Manas mājas ielas pakājē plūda upe, zeme bija auglīga un skaista. Es gribu atgriezties un tur nodzīvot savu atlikušo mūžu," uzsvēra vīrietis.

Par katru cenu atgriezties vēlas arī viņa sieva: "Kad atgriezīšos savā ciematā, es gribu izkāpt no mašīnas ciema pašā sākumā un basām kājām iziet cauri visam ciemam līdz pašām beigām, kur bija mūsu mājas. Tad es vēlos apmeklēt kapsētu, kur dus mana māte. Nezinu, vai kaps joprojām tur ir, bet gribu iet apskatīties un apciemot viņu."

Fazils un viņa sieva Šole reiz bija spiesti pamest Kelbadžaras rajonu, bet tagad to pametuši daudz etnisko armēņu. Dadivanka ciemā pirms došanās prom armēņi sērīgās atvadās apmeklēja vietējo 9. gadsimta klosteri.

"Kad par to domāju, iedomājos 1915. gadu, kad notika armēņu slaktēšana un masu deportācijas. Toreiz tas bija pajūgos, tagad – kravas automašīnās," uzsvēra vietējā armēņu iedzīvotāja.

Daudzi armēņi, dodoties prom, izšķīrās nodedzināt savas mājas –  lai tikai tās netiktu Azerbaidžānai. Tā samezglojušies konfliktu plosītās Kalnu Karabahas iedzīvotāju likteņi –  vieniem prieka asaras un vēsturisks taisnīgums, otriem bēdu asaras un vēsturisks netaisnīgums.

Lielākā daļa pašas Kalnu Karabahas joprojām palikusi armēņu kontrolē, bet Azerbaidžānai karā arī tur izdevās ieņemt atsevišķas teritorijas – stratēģiski nozīmīgas, norādīja ārlietu eksperts Kārlis Daukšts. Piemēram, Šušas pilsēta.

"Viņa atrodas uz klints. Un šī klints dominē faktiski pār visu Karabahu. Azerbaidžāņi faktiski ir atguvuši militāri stratēģiski svarīgas virsotnes, kuras dominē pār visu pārējo Karabahu," norādīja Daukšts.

Šuša atrodas vien dažus kilometrus no reģiona joprojām armēņu kontrolētās galvaspilsētas Stepanakertas jeb Hankendi. Turklāt no Šušas pāri ielejai labi pārskatāms vienīgais ceļš, kas Kalnu Karabahu savieno ar Armēnijas teritoriju – 60 kilometrus garais Lačinas koridors. Tas turpinās darboties, un gar to dislocēti Krievijas miera uzturētāji. To loma ir neviennozīmīgi vērtēta.

"Daudziem Karbahas iedzīvotājiem Krievijas tā saucamo miera uzturētāju spēku ienākšana bija pozitīvi vērtējama, jo pārtrauca tiešas apšaudes. Bet politiski šī miera uzturētāju kontingenta tālāki plāni un tālākā darbība patlaban vēl nav reglamentēta un regulēta," stāstīja analītiķis Daukšts.

Pēc viņa domām, patlaban konflikts ir tikai sākuma stadijā, jo tas ir pārgājis no karstā kara uz diplomātisko fronti.

Savas intereses ir ne tikai Azerbaidžānai un Armēnijai, bet arī Turcijai un  Krievijai, savas pozīcijas sāk formulē arī citas valstis, kā Francija.

KONTEKSTS:

Šā gada 27. septembra rītā uz Kalnu Karabahas faktiskās robežas sākās smagas kaujas, Azerbaidžānas armijai izdevies atkarot apmēram piekto daļu armēņu spēku iepriekš kontrolētās teritorijas.

Azerbaidžānas un Armēnijas starpā valda naidīgas attiecības kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad tika izcīnīts karš par Kalnu Karabahas reģionu. Reģions starptautiski atzīts kā Azerbaidžānas sastāvdaļa, taču to galvenokārt apdzīvo etniskie armēņi.

Pamiera vienošanās paredz, ka armēņi Azerbaidžānas kontrolē atgriež trīs Kalnu Karabahai pieguļošus rajonus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt