Valsts augstākā padome norādīja, ka vietējās varasiestādes var ierobežot personīgo brīvību tikai gadījumos, ja ir "pierādāms apdraudējums" sabiedriskajai kārtībai, kāda šinī gadījumā neesot. Lai gan Valsts padomes lēmums rada precedentu, kas attiecas arī uz pārējām pilsētām, kas izsludinājušas līdzīgus aizliegumus, citas pilsētas sola to neievērot.
Burkini dizainere: tas ir laimes un fitnesa simbols
Vairākās Francijas pilsētās aizliegtais musulmaņu sieviešu pludmales tērps burkini - hidžāba un peldkostīma apvienojums - radīts 2004.gadā Austrālijā. To izveidotāja Lībijā dzimusī Aheda Zaneti, domājot par savu radinieci, kurai hidžābs traucēja piedalīties austrāliešiem tik ļoti svarīgajā pludmales kultūrā - spēlēt volejbolu ar citiem bērniem.
Viņa vairākkārt norādījusi intervijās, ka viņas mērķis, radot burkini, bija dot sievietēm brīvību. Zaneti arī uzsvērusi, ka burkini nav islāma, bet gan ir atpūtas, laimes, fitnesa un veselības simbols.
Taču pēc vairākiem teroristu uzbrukumiem Francijā daudzas pilsētas aizliedza savās pludmalēs valkāt burkini.
Francijas premjerministrs Manuels Valss norādījis, ka burkini ir "pret sabiedrību vērsta politiska projekta izpausme, kas īpaši balstīta sieviešu paverdzināšanā". Arī aptaujas rāda, ka vairāk nekā 60% franču atbalsta burkini aizliegumu.
Vai atkailināšanos var prasīt ar likumu?
Oksfordas Universitātes asociētā profesore, antropoloģe Dace Dzenovska, runājot par burkini aizliegumu, saka, ka esam nonākuši pie visnotaļ interesanta momenta - kad ķermeņa atkailināšana tiek pieprasīta ar likumu.
“Kas notiek, kad kaut kāda veida lietas tiek ar valsts varu nostiprinātas un ieviestas, ar policijas vai inspekcijas palīdzību, un tas efekts uz sabiedrību, protams, ir diezgan pamatīgs. Es domāju, šis aizliegums šos izteiktos mērķus nesasniedz. Drīzāk pat pretēji tiem darbojas,” norādīja eksperte.
“Kā jūs varat iedomāties, ja cilvēki skatās uz to, kā pludmalē policijas klātbūtnē sievietes tiek aicinātas atstāt pludmali vai novilkt kaut kādus apģērba gabalus... Diez vai tas rada pozitīvas emocijas viņām vai tiem, kas to vēro, sevišķi no musulmaņu kopienas. Nekāda tolerance tādā veidā, manuprāt, veidota netiek,” pauda Dzenovska.
Viņasprāt, kad policija stāv blakus sievietei pludmalē, “daudzos tas muguras smadzenēs rada negatīvu reakciju, jau tas vien, ka valstiskas institūcijas spēj šādā veidā pazemot cilvēku publiski”, jebkuram izraisa stipru pretreakciju.
Uzņēmējs izveido fondu sodu nomaksai par burkini un nikābiem
Tikmēr Francijas uzņēmējs un cilvēktiesību aktīvists Rašids Nekāzs izveidoja fondu soda naudu samaksai par burkini un nikābu izmantošanu.
“Pirms sešiem gadiem es izveidoju fondu ar vienu miljonu eiro finansējumu, lai apmaksātu visus sodus, kas uzlikti par nikāba nēsāšanu Francijā, Beļģijā, Nīderlandē un Šveicē. Un tagad, kad esmu redzējis, ka 26 Francijas pilsētu mēri ir nolēmuši aizliegt burkini, kas nav musulmanisks plīvurs, es nodomāju, ka franču politiķu mērķis ir aizliegt islāmu [Francijas] konstitūcijā. Un to mēs nedrīkstam pieņemt, jo demokrātija ir dibināta uz brīvības principiem, un, kad es redzu Franciju, kas ir nolēmusi pārkāpt šos principus, man tā ir sarkanā līnija,” TV kanālam “CTV News atklāja Nekāzs.
“Pirms trim gadiem es nolēmu atteikties no Francijas pilsonības, jo es nevaru dzīvot valstī, kas neciena brīvības principus. Tāpēc es vienmēr aizstāvēšu šīs sievietes, kaut gan pats esmu pret nikābu un pret burkini, jo neuzskatu, ka tas ir labs veids, kā integrēties Eiropas sabiedrībā. Bet es nevaru pieņemt, ka Francijas politiķi izmanto bailes no islāma, lai samazinātu iedzīvotāju brīvības,” skaidroja uzņēmējs.
