Kādas ir ES iespējas mazināt drošības riskus?

Kas rada drošības apdraudējumus Eiropas Savienībā (ES)? Vispirms, tās ir ES iekšējās problēmas. "Brexit"; tā iespējamie sekotāji, - piemēram, Ungārija un Polija, kas arvien vairāk atļaujas nepakļauties Briseles regulām; augstais bezdarba līmenis Vidusjūras valstīs; bēgļu problēma; sankcijas pret Krieviju utt. Politekonomiskā nedrošība ES dara bažīgu arī NATO, kas ir galvenais drošības lietussargs Eiropā. Pasaulē valda uzskats, ka vislielākos drošības draudus Eiropas Savienībai rada Krievija. Krimas aneksija un Krievijas militārā klātbūtne Austrumukrainā pastiprina šo militāro draudu sajūtu Baltijas un bijušā Varšavas bloka valstīs.

Rietumbalkāni

Sarežģītie Rietumbalkāni vēl vairāk sarežģī Eiropas un ES drošību. Pirms pāris dienām Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, manuprāt, vieglprātīgi paziņoja, ka līdz 2025. gadam dažas no Balkānu valstīm varētu tikt uzņemtas ES.

Kāpēc Balkāni ir svarīgi ES? Vispirms - ģeopolitiski. Arī Krievijai, Ķīnai un Turcijai šis reģions ir svarīgs kā politiskās ietekmes instruments.

Piemēram, neaizmirsīsim, ka lielākā daļa bēgļu no Turcijas ienāca ES tieši caur Balkāniem.

Cik pamatots ir Junkera paziņojums un cik lielā mērā tas ir tukšs politisks solījums?

Šāds Junkera izsludinātais nodoms līdz 2025. gadam ir praktiski nerealizējams. Ir jāņem vērā vairāki būtiski politiski faktori: 1) Serbijas - Kosovas konflikts (serbi vēl ilgi nepiedos Rietumiem Kosovas neatkarību. Turklāt piecas ES dalībvalstis neatzīst Kosovu kā neatkarīgu valsti); 2) Grieķija un Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija joprojām paukojas par vēsturisko nosaukumu Maķedonija. 

Lai pievienotos ES, ir jāizpilda 1993. gadā Kopenhāgenas sanāksmē noteiktie pievienošanās kritēriji. Minētos kritērijus noteica Eiropadomes sanāksmē Kopenhāgenā. Tie paredz nosacījumus demokrātijas, ekonomikas un politikas jomā. Kandidātvalstīm jāveido institūcijas, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un minoritāšu tiesību ievērošanu un aizsardzību, jāizveido funkcionējoša tirgus ekonomika un jāspēj sekmīgi darboties konkurences un tirgus spēku apstākļos, kas valda ES.

Pirmās šos nosacījumus izpildīja Slovēnija 2004.gadā, bet Horvātija 2013.gadā.

Albānijas valdība iesniedza pieteikumu dalībai ES, un 2014. gadā tā saņēma kandidātvalsts statusu, bet sarunas vēl nav sākušās. 2016. gadā arī Bosnijas un Hercegovinas valdība iesniedza pieteikumu dalībai ES. 2008. gadā neatkarību pasludinājusī Kosova tiek uzskatīta par potenciālu ES kandidātvalsti, kaut gan tā nav iesniegusi oficiālu dalības pieteikumu.

Kāpēc šīm valstīm neizdodas šos nosacījumus izpildīt?

Balkāni ir ļoti sarežģīts reģions vēsturiski, ģeogrāfiski, etniski un reliģiski. Šīm valstīm ir raksturīga augsta korupcija visos līmeņos, minoritāšu konflikti, terorisms un nelegāls bēgļu tranzīts. Arī iedzīvotāju atbalsts pievienoties ES nav viennozīmīgs.

Serbijas valdība, piemēram, ir izteikusi vēlmi pievienoties ES, bet tikai maza daļa iedzīvotāju atbalsta šo nodomu. Arī Maķedonija nav mazāk problemātiska - pēdējā laikā tiek rīkoti masu protesti Grieķijā pret to, ka “Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija” (Former Yugoslav Republic of Macedonia) varētu  saukties saīsināti par Maķedoniju.

Balkānus lielā mērā ietekmē politiski nestabilā, ekonomiski un militāri varenā Turcija - valsts apvērsuma mēģinājums Turcijā 2016. gadā, kurdu nemieri gan pašā Turcijā, gan aiz Sīrijas robežas.  ASV militārs atbalsts Sīrijas kurdiem, pret kuriem karo Turcija, ienes lielu satraukumu NATO. Vienmēr ir jāpatur prātā, ka Turcijai ir otrā lielākā armija NATO.

Nestabilitātes vēsturiskais aspekts

Vēsturnieki mums māca, ka problēmu pamatā ir Balkānu un visu  Tuvējo Austrumu reģiona sarežģītā vēsture.

Pēc Pirmā pasaules kara sabruka četras impērijas: Vācijas impērija, Austroungārijas impērija, Osmaņu impērija un Krievijas impērija, kā arī to četras valdnieku dinastijas – Hoencollernu dinastija, Hābsburgu dinastija, Osmaņu dinastija un Romanovu dinastija.

Pēc impēriju sabrukuma jauno valstu robežas tika vilktas politiski voluntāri, ignorējot tautu vēsturiskos, kultūras un reliģiskos aspektus.

Vecie represīvie režīmi neatstāja aiz sevis nedz darboties spējīgas valsts institūcijas, nedz organizētu pilsonisku sabiedrību, kas varētu uzturēt politisko kārtību. Šis politiskais vakuums mudināja  tautas meklēt savu identitāti un drošību senajās tradīcijās, kultūrās un reliģijās. Turklāt jaunās kārtības atnesa badu, trūkumu un haosu. Šī parādība skāra arī Ukrainu.

Ukraina

Arī Ukraina šodien ir politisks veidojums, kurā dzīvo tautas ar dažādām vēsturiskajām atmiņām. Tās reģioni ir bijuši pakļauti dažādām varām. Par to liecina kaut vai tāds fakts, ka šodien Ukrainā cilvēki runā vairāk kā 20 valodās.

2013. gadā ES samitā Viļņā Ukraina tika uzaicināta parakstīt asociatīvo līgumu - to pašu, kuru bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs atteicās parakstīt, un kā “pateicību” no labdabīgajām rietumvalstīm saņēma apvērsumu, bet Ukraina - pilsoņu karu.

Tā rezultātā

2014. gadā Kijevā tika gāzta korumpētā prokrieviskā Janukoviča valdība, to nomainīja tikpat korumpēta prorietumnieciska vara. Ukrainā sākās pilsoņu karš.

Lai amortizētu radušos situāciju, šajā konfliktā iesaistījās Francija, Vācija un Krievija. 2015. gada 11.februārī Ukrainas, Krievijas, Francijas un Vācijas līderi vienojās par pasākumiem, kas veicinātu miera procesu Ukrainā. Dažādu iemeslu dēļ "Minskas 2" līgumā noteiktās apņemšanās joprojām nav realizētas. Nesen izveidotās Kurta Volkera un Vladislava Surkova darba grupas šī miera procesa tālākajai virzīšanai nav devušas nekādus panākumus.

Krievijas politiskie signāli liecina, ka Krievija nekad neizlaidīs Ukrainu no savas nacionālo interešu sfēras. Rietumu pieņēmumam, ka Krievija bez Ukrainas nevar kļūt par Eirāzijas hegemonu, piekrīt arī Krievija, tāpēc

miera meklējumi Ukrainā ir iestiguši Ukrainas politiskajā purvā.

Kā turpmāk attīstīsies Ukrainas iekšpolitiskā situācija? 2019. gada 31. martā Ukrainā būs prezidenta vēlēšanas. Petro Porošenko nevar lepoties ar plašu tautas atbalstu. Ja "Minskas 2" memorands netiks realizēts un situācija Ukrainas austrumos neuzlabosies, tad Porošenko nav nopietnas izredzes tikt pārvēlētam.

Kā atgūt tautas atbalstu un saglabāt prezidenta krēslu?

Vai par piemēru var kalpot notikumi Gruzijā 2008.gadā, kad Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili sāka apšaudīt miera uzturēšanas spēkus uz Gruzijas un Dienvidosetijas robežas? Šo robežu apsargāja Krievijas karavīri.  Krievija iesaistījās konfliktā un sagrāva gruzīnu armiju. ES komisija pēc rūpīgas pārbaudes secināja, ka karu iesāka Saakašvili, bet Krievija pielietoja nesamērīgu spēku.

Iespējams, ka arī Porošenko apsver šādu opciju - turklāt vēl laikā, kad ASV ir gatava turpināt palīdzēt Ukrainai ar militāriem instruktoriem un modernām prettanku raķetēm “Javelin”, kas ir letāls ierocis.

Eiropas Savienībai šāda notikumu attīstība būtu nopietns drošības apdraudējums. Interesanti, kā rīkosies valstis, kas ir iesaistītas "Minskas 2" līgumā? Divas no tām ir ES dalībvalstis - proti, Vācija un Francija. Kāda būs šo valstu rīcība militāras karadarbības gadījumā? Vai ES gribot negribo, iesaistīsies karā ar Krieviju? Ne par ko nebrīnīsimies…

Kādas ir ES iespējas mazināt šos drošības riskus?

Tas ir atkarīgs no sekojošiem apstākļiem:

  • kāda būs reformētā ES;

  • kādas būs ASV un ES attiecības;

  • kādas būs sankciju pret Krieviju politiskās un ekonomiskās sekas;

  • cik efektīga būs ES drošības un ārpolitiskā varēšana.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti