Janukoviča rezidence - pēkšņi brīva!
Pēc dažām dienām izrādījās, ka Janukovičs radis patvērumu draudzīgajā Krievijā. Tur viņš atrada ne vien miera ostu, bet arī piedalījās draudzīgās, bet, kā vēlāk izrādījās, daļu Ukrainas teriotrijas okupējušās Krievijas varas rīkotā preses konferencē. Tajā Janukovičam bija ļauts kameru un visas pasaules priekšā nosodoši kratīt pirkstu jaunās varas virzienā, kura, pēc viņa domām, nelikumīgi pārņēmusi varu.
22. februāra rītā, kad Janukovičs jau bija tālēs zilajās, Ukrainu pāršalca bezprecedenta vēsts: prezidents aizbēdzis, bet viņa greznā rezidence atstāta bez uzraudzības. Šādu situāciju nevarēja neizmantot Ukrainas žurnālisti.
„Toreiz, kad notika aktīvākie protesti, mēs, ja arī gulējām, modāmēs ik pēc pāris stundām un pārbaudījām ziņas. Un tās dienas rītā ziņoja, ka apsardze pametusi rezidenci,” stāsta ukraiņu žurnālists Vlads Lavrovs.
Rezidencei bija brīva piekļuve. No sākuma neticēju. Domāju: nē, tas nav iespējams. Pirms tam, trīs gadus pēc kārtas, vairākkārt žurnālisti pulcējās pie rezidences un centās saukt Janukoviču uz sarunu, bet nekad viņš neiznāca. Pat nelaida tuvāk par 50 metriem no vārtiem, tur policija stāvēja,” klāsta Lavrovs. „Bet pēkšņi raksta: atvērts! Es nenoticēju! Uzreiz devos turp. Žurnālisti pat nesazvanījās. Visi vienkārši steidzās pārbaudīt šo faktu. Tās bija neaprakstāmas izjūtas!” atminas žurnālists.
Žurnālistu un citu interesentu acīm reiz strikti apsargātā prezidenta rezidence pavērās kā krāšņs muzejs. Ikviens varēja aplūkot, kādā parastiem cilvēkiem nepierastā greznībā dzīvojusi valsts galva. Privātais golfa laukums, zoodārzs, automobiļu un laivu kolekcijas, un vēl daudzas citas neiedomājami dārgas lietas lika ieplest acis tūkstošiem cilvēku.
Desmitiem cilvēku glābj nāvei nolemtos Janukoviča dokumentus
Taču tas nebija viss. Cilvēki uzgāja ūdenstilpnē peldošu tā saucamo melno grāmatvedību, kuru Janukovičs pirms bēgšanas centās iznīcināt. Taču te tev nu bija: žurnālisti, ūdenslīdēji un brīvprātīgie apvienojās dokumentu glābšanā.
Lavrovs, kurš piedalījās dokumentu glābšanā un kuru izdevās sastapt Rīgā, stāsta par tā laika notikumiem. „Kad ierados, devos ūdenstilpnes virzienā, ieraudzīju milzīgu angāru. To apsargāja. Nezinu, kāpēc, bet intuīcija mani virzīja tieši šī angāra virzienā, neskatoties uz to, ka rezidences teritorijā bija citas ļoti skaistas ēkas, kuras apskatīja vairums cilvēku. Bet mēs, neliela žurnālistu grupa, devāmies angāra virzienā, lai uzzinātu, kāpēc tas tiek apsargāts. Apsargi teica, ka tur ir svarīgi Janukoviča dokumenti, kurus pirms bēgšanas centās noslīcināt. Teica, ka atbrauks ģenerālprokuratūras pārstāvji un savāks tos. Nevienu nelaida iekšā,” norāda žurnālists.
Bet mēs tomēr tikām iekšā. Patiesību sakot, mums neviens nestājās ceļā. Kad nonācām tur, ieraudzījām izmirkušus dokumentus un nolēmām, ka tie steidzami jāglābj. Ja tos savāktu prokuratūra, tos kaut kut nomestu un tie sapūtu. Savācāmies grupa žurnālistu un teicām: “Nē, mēs nedosimies prom!” viņš sacīja.
Šajā brīdī tika izveidota tā saucamā „Yanukovych Leaks” žurnālistu komanda, kuras uzdevumi bija izžāvēt no ūdens izglābtos, bet vēl aizvien slapjos dokumentus, sašķirot tos un veikt žurnālistu tiešo pienākumu jeb melnās grāmatvedības analīzi.
Dokumentu apjoms bija milzīgs - 25 000 vienību, kuru žāvēšana, fotografēšana un skenēšana pēc aprēķiniem aizņemtu 17 bezmiega dienas. Bet žurnālistiem tika dotas vien trīs diennaktis. Lai iekļautos šajā laikā palīdzīgu roku sniedza vairāki desmiti cilvēku. Lielu atsaucību palīdzēt izrādīja arī sociālajos tīklos. Tā nu daudzie brīvprātīgie bruņojušies ar žāvēšanas iekārtām, skeneriem, fotoaparātiem steidza palīgā, lai plecu pie pleca ar ceturtās varas pārstāvjiem nepieļautu Janukoviča krāpniecības pierādījumu iešanu zudumā.
Vēstures zinātņu doktors ar cirvi rokās
Kā stāsta Lavrovs, pēc brīvprātības principa organizējās pat speciāla apsardzes brigāde. „Viņi man saka: “Jums nepieciešama apsardze, jo šeit nav droši, un tā jums ļaus netraucēti strādāt.” Lai jūs saprastu, tas izskatījās tā: mūs apsargāja astoņi cilvēki. Viņi bija bruņojušies ar nūjām, cirvjiem, citi ar parastiem koka gabaliem. Ikreiz kad pavērās angāra vārti, visi ieņēma kaujas pozīciju un bija gatavi uzbrukt. Es centos pēc iespējas mazāk rādīties viņiem acīs, jo šādu modrību viņi izrādīja ikreiz, kad redzeslokā parādījās cilvēks,” atceras žurnālists. „Izjutu nelielu diskomfortu. Nu, piemēram, tu izej ārā, viņi satrūkstas, bet pēc tam saka: “Ā, savējais, viss kārtībā!”
Viens vīrietis visu laiku sargāja ar cirvi rokās. Viņš bija aptuveni 50 gadus vecs. Es viņam sacīju: “Jūs tik labi izskatāties ar cirvi rokās. Jūs bieži ar to klīstat apkārt?” Bet viņš man atbild: “Vispār es esmu vēstures zinātņu doktors,” uz neikdienišķo situāciju norāda Lavrovs.
Sirreālisms un simbolisms
Komanda uzturējās greznās prezidenta rezidences teritorijā astoņas dienas. To laikā viņi ēda Janukoviča virtuvē, lietoja greznās labierīcības, gulēja prezidenta gultā. Kā atzīst Lavrovs tas bijis gan sirreāli, gan simboliski. Agrāk tik norobežotā teritorija tagad ir vieta, kur tiek atklāta tās īpašnieka noziedzība un simbolizē iepriekš pastāvošo varu un tās izšķērdību.
Tas viss ir ļoti simboliski. Tā ir uzvaras pār netaisnībām sajūta. Līdz laikam, kad sākās darbības Krimā, šīs astoņas dienas izjutām patiesu uzvaras sajūtu. Šo astoņu dienu laikā mēs uzņēmām spēkus un uzlādējām emocijas. Tur bija visas tās laivas, mašīnas. Janukoviča dēls piedalījās autosacīkstēs. Tur bija viņa treileris, kurā viņš atpūtās. Tajā bija gulta, kurā es gulēju. Gulēju Janukoviča dēla gultā!” saka Lavrovs.
Arī cita žurnāliste - Marija Zemļanska - , kura arī piedalījās „Yanukovych Leaks” projektā uzsver situācijas absurdumu. „Mēs šķirojām dokumentus trijos naktī… Izgājām ārā, lai ieelpotu svaiga gaisa malku.... Un pēkšņi tu atskārt, ka atrodies Janukoviča villā, rocies Janukoviča dokumentos un par to tevi neviens nesoda, bet gan ciena un respektē,” viņa saka.
Kad tika pabeigts melnais darbs, žurnālistu komanda ķērās pie dokumentu analīzes, kuras rezultātā atklājās uz Krieviju aizmukušā prezidenta, viņa ģimenes locekļu un uzticības personu koruptīvās darbības, un nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana.
Shēma aiz shēmas
Ieskatu tikai dažos atklājumos pēc vairāk nekā pusgada tepat Rīgā sniedz žurnālists Vlads Lavrovs. „Melnā grāmatvedība pierāda absolūti neiedomājamu un nekaunīgu dzīves veidu, slimīgu tiekšanos pēc greznībām, nepamatotus tēriņus. Tajos fiksēta kukuļošana, skaidras naudas apgrozība. Piemēram, kāds atnesis 100 000 dolāru, bet nav norādīts, kas atnesa. Vienkārši parakstījās un pieņēma. Liels daudzums dokumentu saistīti ar iepirkumiem rezidences vajadzībām. Raugoties šajos dokumentos, mēs varam redzēt, kas cik maksā, no kā tika pirkts, kas to visu pirka, caur kurām kompānijām tika maksāts,” norāda Lavrovs.
„Tāpat liels daudzums dokumentu bija saistīti ar labdarības fondiem, kurus vadīja Janukoviča dzīvesbiedre. Bija sekojoša shēma: fonds sūta kompānijām vēstules ar lūgumu sniegt labdarības palīdzību. Es atceros vienu dokumentu, kurā tika lūgta palīdzība trīs miljonu dolāru apmērā lielam mobilo sakaru uzņēmumam un Krievijas bankai. Tā bija naudas atmazgāšana un izkrāpšana. Pēc tam arī ieraudzījām kopsakarības starp vairākiem dokumentiem. Proti, vairākām kompānijām pēc šādām darbībām vairs nebija problēmu ar licences ieguvi. Lūk, šādas lietas,” stāsta žurnālists.
Bijušā Ukrainas prezidenta melnās grāmatvedības analīzē atklātā informācija tika un pakāpeniski tiek izvietota vietnē "yanukovichleaks.org", tāpat izveidota dokumentālā filma par astoņām dienām rezidencē.
Izpētes rezultātā Ukrainas Ģenerālprokuratūra jau ir ierosinājusi vairākas krimināllietas pret Janukoviča režīmu, Mežigorijas rezidence nonākusi valsts īpašumā. Savukārt pats Janukovičs turpina izbēgt no Ukrainas likuma piemērošanas, slēpjoties Krievijā.
