Beļģijas Rietumu pilsēta Ipra ceturtdien kļūst par pirmo ES valstu pulcēšanās vietu, kur piemiņas ceremonijās godinās kritušos un atcerēsies vienu no pēdējo gadsimtu lielākajām traģēdijām. Pie Ipras norisinājās trīs smagas kaujas starp Vācijas armiju un sabiedrotajiem spēkiem, kurās Vācija pirmo reizi izmēģināja ķīmisko ieroci, iprīta gāzi. Tā nesa simtiem tūkstošu karavīru lielus upurus. Daudzi no viņiem nebija sasnieguši pat 18 gadu vecumu.
Taču Eiropas līderiem nāksies mest tiltu starp pagātni un nākotni un jau vakarā pie sarunu galda lemt gan par piecu nākamo gadu svarīgākajiem darbiem, kuru vidū ir savienības atkopšanās no ekonomiskās krīzes, bezdarba un enerģētiskās atkarības no Krievijas, kā arī vienoties par jauno EK vadītāju, kurš, spriežot pēc aizkulišu sarunām un politiķu izteikumiem medijos, būs daudz aprunātais bijušais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers.
Pret Junkera kandidatūru joprojām asi iestājas Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons, norādot, ka Junkers ir pārāk vecmodīgs un kaislīgs Eiropas federalizācijas piekritējs, un, ka ar viņu būšot grūti ienest jaunas vēsmas Eiropas telpā. Līdzīgi Lielbritānijai domā arī Ungārija, taču, diplomāti lēš, ka Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans balsojumā par Junkeru varētu gluži vienkārši atturēties, savukārt Zviedrija, Nīderlande un Itālija, kuras arī līdz šim bijušas visai kritiskas, tagad savas domas pamazām ir mainījušas.
Nīderlandes premjerministrs Marks Rute atzina: „Mums nav nekas pret pašu Žanu Klodu Junkeru. Lai atbildētu uz jautājumu, kurš ir vislabākais kandidāts Eiropas Komisijas prezidenta amatam, mēs izvērtējām piedāvājuma saturu. Nebūdami pilnīgi droši, ka viņš ir labākais, mēs tomēr nolēmām Junkeru atbalstīt.”
Pat tad, ja Lielbritānija un Ungārija turpinās iebilst, tās tomēr notikumu gaitu, visticamāk, mainīt nespēs, jo vairums valstu Junkeru atbalsta, un balsojumā nav nepieciešama vienprātība, bet uzvar vairākums.
Savukārt piektdien Eiropas līderi parakstīs ilgi gaidīto asociācijas līgumu ar trim Austrumu partnerības valstīm – Gruziju, Moldovu un Ukrainu, kas nozīmē turpmāk ciešāku sadarbību visplašākajās jomās – politikā, ekonomikā, tieslietās, drošībā, kultūrā.
Visnozīmīgākais šis brīdi ir Ukrainai. Vēl novembrī īsi pirms Austrumu partnerības samita Viļņā, toreizējā prezidenta Viktora Janukoviča atteikšanās parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību arī bija pirmā dzirkstele protestiem Ukrainā.
