Veicināt legālo migrāciju, lai piesaistītu spilgtākos prātus, bet uzlabot sadarbību ar trešajām valstīm, lai ierobežotu nelegālo imigrantu ieplūšanu Eiropā. Ar šādu redzējumu Žans Klods Junkers nāca pie varas pirms pieciem gadiem, stājoties Eiropas Komisijas prezidenta amatā.
Taču pēkšņais migrācijas krīzes uzplaiksnījums pirmajā Junkera darbības gadā apgāza šo skaisto vīziju. Realitātē viss izrādījās otrādi. 2015. gadā Turciju par drošu barjeru nekontrolētajai migrantu plūsmai nosaukt nekādi nevarēja. Grieķijas krastus pārpludināja haotiskas un nebeidzamas iebraucēju straumes, kas gandrīz netraucēti devās Eiropas pārtikušo valstu virzienā. Starptautisko aizsardzību vienā gadā lūdza vairāk nekā viens miljons cilvēku. Gandrīz tikpat 2016. gadā. Tikai vēlāk šos skaitļus izdevās savaldīt.
Briseles reakciju intervijā radiostacijai „Eiranet plus” uzteic ekonomistu domnīcas “Bruegel” analītiķis Žots Darvašs: „Pirmais Eiropas Komisijas solis ir bijis mēģinājums koordinēt valstu rīcību, jo imigrācija ir ES dalībvalstu jautājums. Mans novērtējums būtu piesardzīgi pozitīvs, jo tika mobilizēti daudzi resursi. Atbalstu guva daudzi svarīgi priekšlikumi, piemēram, stiprināt Eiropas robežu krasta apsardzi ar finanšu līdzekļiem un cilvēkresursiem. Bez Eiropas naudas un Eiropas Komisijas tehniskās palīdzības Grieķija nespētu apturēt migrācijas krīzi.”
Lai palīdzētu ne vien Grieķijai, bet arī Itālijai, Eiropas līderi vienojās par patvēruma meklētāju pārvietošanas mehānismu. Sākotnēji no šīm divām valstīm uz pārējām 26 plānoja pārvietot 160 000 bēgļu. Taču beigās ES dalībvalstis uzņēma četras reizes mazāku skaitu – 35 000 cilvēku.
Labāk mazāk nekā nekas, secina Katerīna Vularda, Eiropas bēgļu padomes ģenerālsekretāre. Taču viņas vērtējums Eiropas Komisijas centieniem savaldīt migrācijas krīzi ir mazāk glaimojošs: "Visi Eiropas politiskie līderi 2015. gadā un 2016. gada sākumā atradās panikas stāvoklī. Mēs vēlētos redzēt turpinājumu mēģinājumiem rast kopīgus risinājumus problēmai. Tā vietā Eiropas Komisija nolēma krīzes vidū ierosināt virkni likumdošanas reformu, kas nedeva rezultātu. Tajā pašā laikā tika īstenota stratēģija, kā novērst cilvēku iekļūšanu Eiropā.”
Nevalstiskās organizācijas vadītāja kritizē arī 2016. gada martā parakstīto Eiropas Savienības un Turcijas vienošanos par bēgļu apmaiņu, kā arī tajā pašā gadā iesākto, bet šobrīd iestrēgušo Dublinas regulas reformu. Saskaņā ar pašreizējo regulējumu tā valsts, kurā migrants pirmo reizi iekļūst ES teritorijā, ir atbildīga par patvēruma piešķiršanu. Eiropas Komisijas ierosinātā migrācijas septiņu tiesību aktu pakete varētu atvieglot Eiropas dienvidvalstu slogu, paplašinot pārējo valstu iesaisti imigrantu sadalē. Taču vairākas dalībvalstis kategoriski noraida jebkādas sarunas par Eiropas migrantu kvotām un līdz ar to noraida arī visu likumu paketi.
Un tā nav Eiropas Komisijas vaina, uzskata Eiropas Parlamenta deputāts Alens Lamasūrs, kurš pieder pie tās pašas politiskās grupas kā Žans Klods Junkers. „Es teiktu, ka Eiropas Komisija ir labi pastrādājusi. Esmu gatavs kritizēt divas lietas. Pirmā ir nespēja vienoties par kopējo migrācijas politiku – patvēruma piešķiršanu un migrāciju, taču tā nav komisijas, bet gan dalībvalstu vaina. Otrkārt, es personīgi nožēloju to, ka eiropieši nezina par visiem šīs komisijas sasniegumiem. Un tajā ir Eiropas Komisijas un Žana Kloda Junkera vaina.”
Eiropas bēgļu padomes ģenerālsekretāre Katerīna Vularda raida lielākus pārmetumus Junkera vadītās komisijas virzienā.
Viņasprāt, Eiropas Komisija kā galveno stratēģiju izvēlējusies jebkādas imigrācijas nepieļaušanu un pārāk pakļāvusies dalībvalstu prasībām tā vietā, lai aizstāvētu Eiropas vērtības.
2018. gadā pie Eiropas Savienības ārējām robežām tika atklāti aptuveni 150 000 nelegālas robežšķērsošanas gadījumu.
