Kara pirmajā dienā starp tiem kijiviešiem, kas glābās no galvaspilsētai draudošā uzbrukuma, bija arī Jūlijas ģimene. Viņi aizbēga uz vecāku māju Kijivas apkārtnē, cerot, ka tur būs mierīgāk. Izrādījās citādi.
"Tās bija vienkārši kaut kādas paniskas, dzīvnieciskas bailes, kad kaut kas sprāgst un nevienā filmā, nevienā 4,5 vai 8D kinoteātrī to nav iespējams sajust – kā iet skaņas vilnis, un tu to izjūti pilnīgi caur kauliem. Tās šausmas nav iespējams izteikt vārdos," stāsta Jūlija.
Krievijas armija strauji tuvojās ciematam un Jūlijas ģimene no apšaudēm slēpās mājas iekšienē, cerot, ka pasargās divu sienu princips. "Tas nozīmē, ka no ielas līdz vietai, kur atrodas cilvēks, ir jābūt divām sienām. Viena siena ņem uz sevi sprādziena vilni un sagrūst. Bet otra siena pasargā no šķembām un gruvešiem, kas nāk caur pirmo sienu," skaidro ukrainiete.
11. marta naktī raķetes triecienā māja tika saārdīta, jumts sagrauts. Laukā tāpat kā mājas iekšpusē mīnus 8 grādi. Tomēr galvenais – viņi palika dzīvi, taču bez pajumtes. Jūlija atceras: "Svilpiens un sprādziens, un sāka lidot akmens bluķi..."
Jūlijai ar savējiem nācās pārcelties pie kaimiņiem. Tur tad visi kopā mitinājās pagrabā. Tomēr savu sabumboto māju viņi sāka atjaunot jau kopš pirmās dienas. "Tas prasa daudz laika, daudz spēka, daudz naudas. Dabīgi, ka nekādu finansiālu kompensāciju pagaidām nav. Tas viss ar pašu spēkiem. Un viss ir dārgi," atklāj Jūlija.
Visbeidzot šonedēļ – Ukrainas karoga dienā arī pie Jūlijas mājas viņas dēls pirmoreiz kopš baisās raķešu uzbrukuma nakts varēja pacelt savu Ukrainas karogu. Tas gan nav cietis karā, bet diezgan nodilis, jo laimīgajos pirmskara gados bijis līdzi ģimenei daudzos ceļojumos, kad Jūlija strādāja tūrisma nozarē.
"Tāda tagad izskatās mūsu māja – jau ar jaunu jumtu, ar iestiklotiem logiem," iepazīstina Jūlija. "Te ir mājas aizmugurējā daļa, kas bija vistuvāk sprādziena epicentram. Te jau arī viss ir nostiprināts, viss apdarināts. Tikai vēl kosmētiski visu līdz galam pabeigt. Bet tas jau vairs nav tik kritiski. Kaimiņos esošo māju gan vairs nav iespējams atjaunot. Tur ir sagrautas visas balstošās konstrukcijas. Un tur redzama vieta, kur raķete atlidoja."
Tagad raķetes sadragātajā pagalma dārzā nogatavojas tomāti un izvietoti malkas krājumi. Tāpat tiek kaltēti augļi, kas paredzēti armijas apgādei. Tos gādā daudzi apkārtējo dārzu saimnieki.
Jūlijas iemīļotā nodarbe – rokdarbi – arī galvenokārt veltīta armijai. Viņa pin maskēšanās tīklus un atzīst – process piņķerīgs, toties priecē rezultāts, jo nomaskēšanas kvalitāte sanākot ļoti laba. Jūliju pašu psiholoģiski glābjot grāmatas – it īpaši to atmiņas, kas pārcietuši Otrā pasaules kara šausmas.
"Izdzīvoja tie, kas neko negaidīja. Negaidīja nekādus notikumus nekādos konkrētos datumos. Jo mēs gaidījām, ka uz 9. maiju viss beigsies, mēs gaidījām, ka iestāsies vasara un tas viss beigsies. Katru mēnesi mēs gaidījām – 100 dienas, 200 dienas, kaut kādi tur svētki... Mēs visu laiku dzīvojām gaidot. Un vilšanās par to, ka tas nav noticis ir pat grūtāka, nekā gaidīšana. Tāpēc tagad es negaidu kaut kādus konkrētus datumus, negaidu konkrētu laiku. Tā sacīt – darām, ko varam un kas būs, tas būs. Palīdzam, ar ko varam, gatavojamies jebkādiem variantiem, un scenārijiem un viss!" saka Jūlija.
Bet pagaidām, jokojot caur asarām, Jūlijas ģimenē saka – trīs pasaulē vislabākie vārdi ir "gaisa trauksmes beigas". Ar tiem dzīve turpinās.
