Šajā nedēļā pasaulē tika atzīmēta Starptautiskā diena vardarbības pret sievietēm izskaušanai. Šis temats tika apspriests arī Eiropas Parlamenta debatēs, un vardarbība ģimenē ir arī tēma, kurai sabiedriskie mediji šogad ir pievērsušies labdarības maratonā “Dod pieci!”. Situācija dažādās Eiropas Savienības valstīs ir atšķirīga, un arī dalībvalstu izmantotie instrumenti, lai uzlabotu iespējas sniegt atbalstu no vardarbības cietušajiem, ir atšķirīgi.
Latvijas Radio: Pavasarī, kad Eiropā koronavīrusa dēļ tika ieviesti pirmie karantīnas pasākumi, jūs cēlāt trauksmi par to, ka vardarbība ģimenēs, īpaši pret sievietēm un bērniem, sāk pieaugt. Cik slikta situācija Eiropas Savienībā bija toreiz un kā ir tagad?
Evelīna Regnere: Mēs pilnīgi noteikti nevaram svinēt vardarbības izskaušanu. Tieši pretēji – vardarbība pret sievietēm kļūst arvien redzamāka un pieaug. Vēl pirms koronavīrusa pasaulē rādītāji bija ļoti satraucoši, proti, katra trešā sieviete savā dzīvē bija piedzīvojusi vardarbību – vai tā būtu seksuāla, vai fiziska vardarbība. Un vairākums gadījumu ir tieši vardarbība ģimenē.
Lai cik paradoksāli nebūtu, bet sievietei visbīstamākā vieta ir viņas mājas.
Mēs zinām, ka rādītāji kāpj, taču mums nav precīzu datu. Mums ir tikai dati par letāliem gadījumiem, un mums ir dati par telefona zvaniem, ko saņem palīdzības līnijas. Dažas no tām saka, ka mums nepietiek cilvēku, lai uz visiem zvaniem atbildētu.
No otras puses, piemēram, Portugālē tiek novērots, ka policijā ierodas arvien mazāk cilvēku. Kāpēc? Jo, ja varmāka dzīvo ar upuri vienā dzīvesvietā, karantīnas apstākļos ir vēl grūtāk tiešā veidā vērsties pēc palīdzības. Vienlaicīgi mēs redzam datus, ka ir pieaudzis internetā meklētās palīdzības gadījumu skaits. Un vislabākie rezultāti ir valstīs, piemēram, Vācijā, kur palīdzības līnijas kontakti tika izvietoti uz piena pakām, jo pat karantīnas laikā no vardarbības cietušās sievietes pērk pienu. Ir arī daudzi citi pragmatiski risinājumi, kas patiesi ir palīdzējuši.
Jūs arī vērsāties pie dalībvalstīm ar ierosinājumu vairāk domāt par līdzekļiem, kā uzlabot cilvēkiem iespējas ziņot par vardarbību. Vai jums ir informācija pa to, kā valstīm ir veicies? Jūs jau minējāt piena pakas, bet varbūt varat minēt vēl kādu piemēru?
Piemēram, manā dzimtenē Austrijā palīdzības līniju saņemto zvanu skaits strauji palielinājās. Arī Velsā, kas gan vairs nav Eiropas Savienībā, šis rādītājs pieauga par 130 procentiem. Proti,
jo vairāk tu sniedz palīdzību, jo vairāk tā tiek pieņemta un jo vairāk tu redzi šos gadījumus.
Francijā, Spānijā un Itālijā šis pieaugums ir ap 30 vai 40 procentiem. Tas nenozīmē, ka, piemēram, Maltā vai kādās Centrāleiropas valstīs vardarbības nav. Par to vienkārši netiek ziņots. Tāpēc šādas informācijas apkopošana ir ļoti svarīga.
Vai, jūsuprāt, Eiropas Savienības rokās ir pietiekami daudz izmērāmu datu un instrumentu, lai to visu novērtētu?
Jā! Mums ir fantastisks instruments – Stambulas konvencija. Tas ir Eiropas Padomes līgums, kurā ir teikts, ka vardarbība pret sievietēm nav pieļaujama. Šajā līgumā ir iekļauti arī vairāki rīcības pasākumi – novēršana, politiskās darbības, aizsardzība un sodīšana. (4P – “prevention, political actions, protection, punishment”). Tas nozīmē, ka mums ir nepieciešami dati, nepieciešama varas iestāžu sadarbība datu savākšanā.
Un es šeit gribētu pieminēt vairākus veiksmīgus piemērus, no kuriem mēs arī Eiropas Savienībā varam mācīties. Es jau minēju piena pakas. Bet viens ļoti labs piedāvājums karantīnas laikā bija pārvērst viesnīcas, kuras tāpat stāv tukšas, par īslaicīgu patvērumu no vardarbības cietušajiem. Tas, piemēram, tika darīts arī Eiropas Parlamentā.
Otra lieta ir jau minētā iestāžu sadarbība. Piemēram, ir nepieciešams apmācīt policistus būt iejūtīgākiem pret vardarbības upuriem, jo bieži vien šādas sievietes tiek aizsūtītas mājās ar tekstu – esiet jaukāki viens pret otru. Ir nepieciešama sadarbība starp policiju, tiesnešiem, tiesām un nevalstiskajām organizācijām, kas palīdz sievietēm.
Un šeit mēs varam minēt lielisku piemēru – Somiju. Viņi ir izpētījuši vardarbībā bojā gājušo sieviešu gadījumus. Tas ir vardarbības galējais punkts. Viņi ir izanalizējuši datus, meklējot raksturīgākās iezīmes, kas parādās atkal un atkal. Tā var būt telefona atņemšana, vajāšana internetā un tā tālāk. Ir daudz dīvainu lietu, taču tās veido kaut kādu sistēmu. Balstoties uz šādiem datiem, tika izveidots nacionālais rīcības plāns cīņai pret letāliem vardarbības gadījumiem. Tas, protams, ir ārkārtīgi svarīgi gan sieviešu, gan bērnu drošībai, jo viņi cieš visvairāk. Un, protams, tas viss ir saistīts arī ar ekonomiku, jo visas šīs lietas maksā naudu.
Vēl es kā labo piemēru gribētu minēt Rumāniju. Daudzreiz tiek teikts, ka piešķirt sievietēm patvērumus un par to maksāt ir ļoti dārgi un valstis ar mazākiem budžetiem to nevar atļauties. Rumānija nav šāda bagāta valsts, taču tā ieviesa savā krimināllikumā diezgan labu aizsardzību sievietēm. Proti, ja notiek pārkāpums pret sievieti, pāridarītājam ir jāaiziet. Tas var būt vīrs, partneris, bijušais vīrs, brālis vai kāds cits – ja tu esi varmāka, tev šī dzīvesvieta ir jāpamet. Šī sistēma strādā ļoti labi.
Visi šie jautājumi ir iekļauti Stambulas konvencijā, kuras galvenais vēstījums ir viens – nekādas vardarbības pret sievietēm!
Neviena valsts nedrīkst tolerēt šādu vardarbību, un katras valsts, katras valdības pienākums ir sievietes aizstāvēt. Tāpēc es aicinu arī Latviju parakstīt, ratificēt un piemērot šo dokumentu, jo tas nav ne par ko citu, kā vien par sieviešu aizsardzību. Nav nekādas citas interpretācijas!
Es tieši gribēju jautāt, kāds būtu jūsu vēstījums tām sešām valstīm, tostarp Latvijai, kuras nav ratificējušas Stambulas konvenciju? Jo tiešām ir ļoti daudz interpretāciju par iespējamo apdraudējumu tradicionālajām vērtībām un tā tālāk. Kāds būtu jūsu vēstījums?
Mans aicinājums visām valdībām ir – izlasīt Stambulas konvenciju! Vienkārši izlasīt.
Tur ir teikts, ka katrai valstij ir pienākums aizsargāt sievietes. Tas nozīmē piešķirt patvērumu, kad viņas tiek sistas, tas nozīmē prevenciju, un tas arī nozīmē zēniem un meitenēm jau skolā iemācīt vienu nelielu lietu – cienīt vienam otru un izturēties laipni vienam pret otru. Vardarbība nav nepieciešamība. Un tas viss ir noteikts Stambulas konvencijā. Nekas cits! Šis tiešām ir katras valdības uzdevums. Pasaules atzīti eksperti un profesori ir izanalizējuši katru Stambulas konvencijas vārdu, un vēstījums ir tikai viens – vardarbība pret sievietēm nav pieļaujama un katrai valdībai sievietes ir jāaizstāv. Nekas cits!
Jūs, protams, vairāk specializējaties tieši uz vardarbību pret sievietēm, taču mēs varam runāt arī par cita veida vardarbību ģimenē – emocionālo, finansiālo vardarbību, vardarbību pret vecākiem cilvēkiem, bērniem un tā tālāk. Cik, jūsuprāt, efektīva ir bijusi Eiropas institūciju darbība, cīnoties arī ar šīm problēmām?
Jā, es koncentrējos uz sievietēm, bet šos pamatprincipus var piemērot visai sabiedrībai.
Lai tev būtu brīva dzīve, ir jāpanāk, ka vardarbība netiek vērsta pret tevi.
Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem no Eiropas Savienības skatu punkta ir tas, ka ikkatram ir jābūt iespējai augt ekonomiski. Šis ir arī sociāls jautājums, jo bagātākie kļūst bagātāki, nabadzīgākie kļūst nabadzīgāki, ir pilsētas un ir lauki. Koronavīrusa laikā Eiropas Savienības uzdevums ir nodrošināt, ka visa šī nauda Nākamās paaudzes Eiropas Savienības instrumenta un ekonomiskās atveseļošanas fonda ietvaros tiek sadalīta sociāli vienlīdzīgā veidā. Tā būs vislabākā aizsardzība pret vardarbību.
Labākā aizsardzība no vardarbības būs tad, ja tētim un mammai ir darbs un cienīgi ienākumi.
Un tāpēc tas, ko mēs darām ekonomikas atveseļošanai, arī ir labākais veids, kā novērst vardarbību, jo tā pati par sevi ir tikai notiekošā galotne.
