ĪSUMĀ:
- Aušras Maldeikienes kampaņa izmaksāja ap 4800 eiro.
- Maldeikiene nesaudzīgi kritizē Lietuvas politiķus, kā arī sabiedrību.
- Sergeja Lagodinska saknes, neierasti Vācijas politikai, ir Krievijā.
- Lagodinskis uzskata, ka par sankcijām Krievijai iespējams diskutēt arī ar krieviski runājošajiem Eiropas valstu iedzīvotājiem.
- Marina Kaljuranda ir pieredzējusi politiķe un diplomāte, kura bijusi favorīte uz Igaunijas prezidenta amatu 2016. gadā.
- Kaljuranda bažījas par labējo spēku ietekmi Igaunijas politikā.
Aušra Maldeikiene saka, kā ir
Lietuviešu ekonomiste un politiķe Aušra Maldeikiene pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām nodibināja savu priekšvēlēšanu sarakstu ar nosaukumu “Aušras Maldeikienes vilciens” un iztērēja savai kampaņai pavisam nelielu summu.
“Laikam mana kampaņa ir bijusi vislētākā visā Eiropas Parlamenta vēsturē. Tā ir izmaksājusi ap 4800 eiro. Tā ir aptuveni puse no manas pašreizējās pamatalgas, neskaitot dažādas papildu piemaksas,” stāsta deputāte.
Maldeikiene norāda, ka priekšvēlēšanu kampaņā viņa nav ieguldījusi savus līdzekļus. Nauda ir nākusi no maziem ziedotājiem, kuri pārskaitīja 12 eiro vai mazāk. Viņas lielākā ziedotāju grupa esot bijuši jauni izglītoti vīrieši: “Tā ir cilvēku daļa, kas bieži interesējās par politiku un ir pietiekami gudra, lai saprastu, ko es saku. Jo es nekad nesaku, ka jūs būsiet laimīgi, ka es jums palīdzēšu vai kaut ko iedošu. Es vienmēr saku, ka jums atņems, ja jūs uz kaut ko skaidri nepastāvēsiet.”
Pirms ievēlēšanas Eiropas Parlamentā Maldeikiene Lietuvas Seimā pārstāvēja vienu no Viļņas vēlēšanu apgabaliem. Tagad viņa ir ārkārtīgi priecīga, ka vairs nav jāpavada laiks ar pārējiem Seima deputātiem. Strādājot Eiropas Parlamentā, viņai atkal sanākot nodarbināt smadzenes, lai saprastu sarežģītās direktīvas ekonomikā.
“Lietuvas parlamentā mums bija tādi cilvēki, kas vienkārši ir muļķi. Vienkārši muļķi. Es ceru, ka jums tādu nav, bet pie mums tādu ir ļoti, ļoti daudz. Es teiktu kādi 60%. Šie cilvēki nekādi nevar būt politiķi. Viņi vienkārši ir nopirkuši savu vietu. Vai pat šo vietu viņiem ir nopirkusi partija, lai viņi balsotu par to, kas ir vajadzīgs vienai vai otrai interešu grupai,” stāsta deputāte.
Maldeikiene pamīšus ir bijusi aktīva politikā, žurnālistikā un akadēmiskajā jomā jau kopš Lietuvas neatkarības kustības nodibināšanas. Viņa ir pārliecināta, ka kopš pagājušā gadsimta 80. gadu beigām Lietuvā politikas kvalitāte un politiķu prāta spējas ir gājušas uz leju. Līdzīgi izsakās arī daži Atmodas laika politiķi Latvijā.
“Politiķis nav nekāds Ziemassvētku vecītis. Politiķis ir cilvēks, kurš runā arī par nepatīkamo. Politiķim bieži jāsaka vēlētājiem, ka viņi paši ir vainīgi, ka situācija ir tāda, kāda ir.
Jūs gribat, lai skolas būtu citādākas, bet tajā pašā laikā neesat ar mieru, lai skolotājiem būtu lielāka rīcības brīvība, jo jums nez kādēļ liekas, ka viņi nevarēs izskaidrot jūsu bērnam, teiksim, dzimumaudzināšanas jautājumus. Un tajā pašā laikā jūs gribat, lai šis skolotājs bērnam katru dienu teiktu, cik viņš ir lielisks. Lai gan patiesībā bērniem skolā būtu jāmācās, un tas ir smags darbs,” stāsta Maldeikiene.
Tikpat nesaudzīgi kā politiķus viņa kritizē arī Lietuvas žurnālistus.
“Es katru nedēļu saņēmu vēstules no žurnālistiem. Es sākšu par viņiem ņirgāties pēc Jaunā gada, kad Ziemassvētki būs aizvadīti. Tajās viņi man raksta, ka par 300 eiro plus PVN es varu nopirkt veselu lapaspusi viņu avīzē un rakstīt, ko es gribu. Es vienmēr atbildu, ka tas ir jūsu darbs rakstīt par mani un analizēt manu darbību, skatīties, vai es pildu to, ko esmu solījusi. Kāpēc gan man būtu jāmaksā par jūsu darbu?” stāsta politiķe.
Eiropas Parlamenta vēlēšanas Lietuvā notika vienlaicīgi ar valsts prezidenta vēlēšanām. Maldeikiene atbalstīja Ingrīdu Šimonīti, kura balsojumā zaudēja Gitanam Nausēdam. Toreiz Maldeikiene sacīja, ka Nausēda esot nulle. Atbildot uz jautājumu, vai viņa joprojām tā uzskata, politiķe atbild:
“Pilnīgi! Visus 30 gadus viņš ir bijis pilnīga nulle. Viņš vienmēr ir runājis tādos īsos teikumos ne par ko. [...] Vienā un tajā pašā dienā viņš var pateikt divas savstarpēji pretrunīgas lietas, jo ir mainījusies auditorija. [...] Ko šis cilvēks patiesībā atbalsta?
Viņam galvā ir putra. Vai viņš ir prezidents? Viņš noteikti nav mans prezidents.
Esmu brīvs cilvēks. Es nāku no ģimenes, kur ir daudz politieslodzīto. Mans brālis bija padomju disidents. Es kopš bērnības esmu iemācījusies teikt, kā ir. Es nekad nepērku cilvēkus. Es viņiem parādu. Daži spēj to ieraudzīt, citi nespēj. Tā jau vairs nav mana vaina.”
Par spīti asiem izteikumiem un nesaudzīgai kritikai, Maldeikiene uzstāj, ka viņai patīk un interesē vienkāršie cilvēki, kuri godīgi strādā. Viņas galvenais mērķis politikā esot palīdzēt šādiem iedzīvotājiem, uzlabojot cilvēktiesību situāciju Lietuvā, it sevišķi sieviešu tiesību jomā, jo katoļu baznīca sāk pārlieku iejaukties politikā.
Sergejs Lagodinskis - no imigranta par Vācijas politiķi
Interesantu ceļu uz Eiropas Parlamentu mēroja arī Sergejs Lagodinskis. Viņš ir ievēlēts no Vācijas Zaļās partijas. Lagodinskis ir dzimis Krievijas pilsētā Astrahaņā, bet 18 gadu vecumā viņa ģimene pārcēlās uz Vāciju.
“Es sāku ierasto krievu imigrantu ceļu: pabeidzu trešo reizi vidusskolu. Vācijā to dēvē par ģimnāziju. Tad apguvu juridisko zinātni Vācijā, valsts pārvaldes studijas Amerikā. Tad strādāju. Un kopš aptuveni 2006. -2007. gada iesaistījos vācu politikā. Sākumā biju Sociāldemokrātiskajā partijā, un tagad esmu Zaļajā. Tā nu es pamazām nodzīvojos līdz tam, ka devos politikā,” viņš smejas.
Šāds ceļš uz vēlētu amatu Vācijā nemaz nav tik ierasts. Kaut arī Zaļā partija šajā valstī ir viens no politiskajiem spēkiem, kas mēģina iekļaut savās rindās vairāk kandidātu ar imigrantu saknēm.
“Man nācās pielikt ne mazums pūļu, jo virs manas 12. vietas sarakstā nebija neviena ar migrantu saknēm. Un to pašu vietu man nācās izraut ar zobiem,” saka Lagodinskis.
Viņš pašlaik ir Eiropas Parlamenta Juridiskās komitejas priekšsēdētāja vietnieks. Zaļo grupā Lagodinskis atbild arī par jautājumiem, kas skar Krieviju. Tādēļ Latvijas Radio viņam vaicā par esošajām Eiropas Savienības sankcijām pret Kremli un tā sabiedrotajiem.
“Ja mēs tagad sāksim mazināt sankcijas, tad tas dos nepareizu signālu. Tas būs signāls ne tikai Krievijai, bet arī citām valstīm, ka drīkst okupēt citu valstu teritoriju, tad vienkārši pagaidīt piecus gadus, un viss atkal ir kārtībā. Tādēļ šajā gadījumā progress var būt tikai abpusējs,” atbild politiķis.
Viņš uzskata, ka par sankcijām ir iespējams diskutēt arī ar krieviski runājošajiem Eiropas valstu iedzīvotājiem.
“Es zinu, ka jūsu valstī ir iedzīvotāji, kuri patērē Krievijas plašsaziņas līdzekļus un kuri orientējas Maskavas virzienā. Arī Vācijā ir daudz šādu krievvalodīgo iedzīvotāju.
Tomēr man liekas, ka vienmēr ir iespējams bez īpašas sajūsmas izrādīšanas runāt par šo tēmu. Ir taču jāsaprot, ka Eiropai nav nemaz tik daudz rīku. Un sankcijas ir viens no rīkiem,” norāda Lagodinskis.
Marina Kaljuranda - favorīte uz Igaunijas prezidenta amatu
Eiropas Parlamentā strādā arī pieredzējusī igauņu diplomāte, bijusī ārlietu ministre un arī kandidāte uz valsts prezidentes amatu Marina Kaljuranda.
“Es biju populārākā kandidāte Igaunijas iedzīvotāju vidū. Trīsdesmit procenti iedzīvotāju mani atbalstīja. Un to neviens man nevar atņemt,” uzsver politiķe.
Kaljuranda Igaunijas ārlietu dienestā pavadīja 26 gadus. Viņa bija vēstniece gan Krievijā, gan ASV. Savukārt 2016. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā Kaljuranda tika uzskatīta par favorīti uz prezidentes krēslu. Tomēr Igaunijas elektoru kolēģija toreiz nespēja savākt balsu vairākumu ne par vienu no kandidātiem.
“Iepriekšējās vēlēšanas skaidri parādīja, ka mūsu prezidenta vēlēšanu likums ir novecojis. Tas nestrādā. Tas viss kļuva nožēlojami. Vispirms parlaments nespēja nevienu ievēlēt, tad elektoru kolēģija nespēja, tad to atkal aizsūtīja uz parlamentu. Tas nozīmē, ka nedz parlaments, nedz elektoru kolēģija nespēja izpildīt tiem doto uzdevumu. Saskaņā ar konstitūciju elektoru kolēģijai ir tikai viens vienīgs uzdevums – ievēlēt prezidentu. Un viņi izgāzās,” pārdomās dalās Kaljuranda.
Tomēr priekšvēlēšanu kampaņa lika politiķei izšķirties par iesaistīšanos aktīvajā politikā un pievienošanos Sociāldemokrātu partijai, lai startētu Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
“Manas priekšvēlēšanu kampaņas laikā uz valsts prezidenta amatu es apmeklēju vietas, kurās nekad nebiju bijusi. Es satiku cilvēkus, kuru nekad iepriekš nebiju satikusi, jo mums katram ir sava komforta zona – draugi, ģimene, visi, ko mēs pazīstam. Tad es sapratu, ka sociālie jautājumi, sociāldemokrātu jautājumi ir tie, kam Igaunijā būtu jāpievērš lielāka uzmanība,” stāsta politiķe.
Būtisku satraukumu viņai rada arī galēji labējo popularitātes pieaugums Igaunijā.
“Protams, ka pašreizējā valdība sagādā lielu vilšanos. Arī Eiropas Parlamentā man bieži tiek uzdots jautājums: “Kas ar jums ir atgadījies?
Jums taču gāja tik labi ar jūsu reformām, digitālo programmu un visu pārējo. Kāpēc?” Un man uz to nav labas atbildes. Esmu pārliecināta, ka labējām kustībām nevajadzētu būt valdībā, ja vien ir iespējams no tā izvairīties,” stāsta Kaljuranda.
Politiķe uzskata, ka Igaunijas premjers Jiri Ratass ir piemānījis savus atbalstītājus, jo pirms vēlēšanām viņš ir solījis, ka nestrādās vienā valdībā kopā ar Igaunijas Konservatīvo tautas partiju jeb EKRE. Bet vēlāk viņš tomēr nolēma izveidot koalīciju ar šo politisko spēku.
“Mēs vairs neesam valdībā. Bet par to es nesūdzos. Sociāldemokrāti nekad nebūs vienā valdībā ar labējiem ekstremāliem populistiem, kuri tagad ir Igaunijas valdībā. Mums tā ir sarkanā līnija. Mēs to nekad nedarīsim, ja vien partija nemainīsies,” norāda Kaljuranda.
Vēl nesen EKRE vadītājs, iekšlietu ministrs Marts Helme bija spiests atvainoties jaunajai Somijas premjerministrei Sannai Marinai par to, ka ir nodēvējis viņu par “meitenīti-pārdevēju”. Marina uzrakstīja, ka esot lepna, ka Somijā arī nabadzīgām ģimenēm ir pieejama laba izglītība, kas ļauj izsisties no veikala pārdevējas līdz premjerei.
Tomēr Kaljuranda uzskata, ka Igaunijā galējos politiķus atbalsta vien aptuveni 15% sabiedrības. To apliecināja Eiropas Parlamenta vēlēšanas.
“Igaunijas iedzīvotāji ļoti skaidri parādīja, kādu Eiropu viņi vēlas. Viņi grib redzēt Eiropu, kas raugās nākotnē, kas ir spēcīga, vienota, konkurētspējīga, inovatīva.
Jo EKRE sauklis Eiropas Parlamenta vēlēšanās bija, ka viņi dosies uz Briseli, lai noārdītu Eiropas Savienību. Un viņi neguva panākumus. Tādēļ man ir ļoti svarīgi apzināties, ka mūsu Igaunijas iedzīvotāji tic Eiropai un saredz to kā mūsu dabīgo vietu, kurā mēs atrodamies kopā ar draugiem un partneriem,” uzsver Kaljuranda.
Politiķe ir pārliecināta, ka Igaunijā būtu aktīvāk jāskaidro klasiskās sociāldemokrātu vērtības un idejas. Daudzi joprojām saista sociāldemokrātus ar sociālistiem vai komunistiem. Tomēr tā tas neesot, un iedzīvotāji par to mēdz būt pārsteigti.
Katram no Latvijas Radio iztaujātajiem politiķiem bija savs ceļš uz Eiropas Parlamentu un politiku kopumā. Katrs no viņiem pieder pie atšķirīgas politiskās frakcijas. Katram ir savi plāni un ieceres turpmākajiem pieciem gadiem. Un visi kopā viņi pārstāv tikpat daudzveidīgus eiropiešus.
