Par to, vai drīzā laikā radīsies suverēna Katalonija – daudzi šaubās. Toties neatkarīga Kurdistāna Irākas ziemeļaustrumos varētu kļūt realitāte jau nākamajā piecgadē.
Pēdējās trīs desmitgadēs dzimušas 30 jaunas valstis. Lielākā daļa no tām radušās Padomju Savienības un Dienvidslāvijas sabrukuma rezultātā. 1991. gadā neatkarību pasludināja 15 padomju valstis. Bet izjūkot Dienvidslāvijai sešas - Horvātija, Slovēnija, Maķedonija, Bosnija un Hercegovina, vēlāk - Serbija un Melnkalne. Neatkarību 2008. gadā pasludināja arī Kosova, taču to atzīst tikai puse pasaules. Serbija to uzskata par savu provinci.
Iekšējās sašķeltības un vardarbības rezultātā par jaunām valstīm kļuva arī Austrumtimora, iegūstot neatkarību no Indonēzijas, un Dienvidsudāna, kas parakstīja mierizlīgumu ar Sudānu.
Vēl lērums ir starptautiski neatzītu, pašpasludinātu valstu, ko mēdz dēvēt par valstiskiem veidojumiem. Tās parasti izveidojušās nemieru rezultātā un atrodas citu valstu ietekmes zonā. Te var minēt Abhāziju un Dienvidosetiju, kuras vairums pasaules valstu uzskata par Gruzijas sastāvdaļu, bet tās finansiāli ir atkarīgas no Krievijas. Līdzīga situācija Austrumukrainas karadarbības rezultātā izveidojusies Doņeckā un Luganskā, ko aizvien uzskata par daļu Ukrainas, bet to atbalsta Krievija.
Ceļš uz neatkarību gandrīz vienmēr ir sarežģīts. Viens princips - valstu pašnoteikšanās konfliktē ar citu - valstu nedalāmību. Tāpēc visbiežāk ambīcijas par neatkarīgu valsti apraujas pie autonomijas iegūšanas, jo pret neatkarību iebilst centrālā valdība, vai starptautiski neatzītas valsts, jo to atsakās atzīt pārējā pasaule. Bet pat mierīga vienošanās un starptautiska atzīšana, kāda ir Dienvidsudānas gadījumā, nav nesusi mierpilnu realitāti - valsti nomoka nabadzība un vardarbība.