Japānas tieslietu sistēma - vainīgs, līdz pierādīts pretēji?

Bijušā "Nissan" vadītāja Karlosa Gosna bēgšana pagājušā gada decembrī izraisīja plašu ažiotāžu un pat skandālu Japānas un starptautiskajos medijos. Tomēr par nelaimi Japānas varasiestādēm šis gadījums ir radījis pastiprinātu interesi par tās tieslietu sistēmas tumšajām pusēm.

ĪSUMĀ: 

  • Japānā ir ļoti augsts veiksmīgu kriminālapsūdzību īpatsvars.
  • Veiksmīgas apsūdzības ārkārtīgi bieži paļaujas uz apsūdzētā atzīšanos, kas bieži tiek panākta ar apšaubāmām metodēm.
  • Japānā prokuratūra bauda ārkārtīgi lielas pilnvaras un spēlē, iespējams, nozīmīgāko lomu tiesas procesā.
  • Pašreizējās situācijas labošanai ir darīts maz, un ļoti iespējams, ka tā tiek uzskatīta par pieņemamu normu.

Gosns un Japānas tieslietu sistēmas īpatnības

2019. gada 30. decembrī ilglaicīgais "Nissan" un "Renault" vadītājs Karlos Gosns slepus pameta Japānu un devās uz Libānu. Viņa bēgšana bija ievērojama operācija, ņemot vērā, ka Gosnam bija piespriests mājas arests un 24 stundu novērošana. Šo soli viņš sauca par “bēgšanu no politiskās vajāšanas”. Savukārt Japānas tieslietu sistēmu viņš raksturoja kā “netaisnīgu, kurā apsūdzētais tiek turēts par vainīgu pirms sprieduma, diskriminācija ir izplatīta, un vienkāršākās cilvēktiesības tiek liegtas”.

Karloss Gosns

Kādreizējais "Nissan" un "Renault" izpilddirektors. Pēc spožas karjeras viņš 2018. gadā tika arestēts un apsūdzēts savu patieso ienākumu slēpšanā. 2019. gada 30. decembrī viņš aizbēga no Japānas. Tā bija ievērojama operācijā, kurā tika iesaistīti pat bijuši ASV specdienestu darbinieki.

Konkrētais gadījums lika pievērst uzmanību iespējamajām problēmām Japānas tieslietu sistēmā. No vienas puses, pēc statistikas tur ir ļoti zema noziedzība, kas ir stabili samazinājusies jau  sešpadsmit gadus. No otras puses, 99% krimināllietu beidzas ar apsūdzībām. Šādi dati rodas uz visai apšaubāmu metožu pamata.

Japānā prokuroriem ir ļoti plašas pilnvaras, daudzas no kurām bija novērojamas arī Gosna lietā. Viņa aizturēšanas laiks tika vairākkārt pagarināts, viņu bieži ilglaicīgi nopratināja bez viņa advokāta klātbūtnes, viņam vairākas reizes liedza iemaksāt drošības naudu. Lai arī beigās viņam to atļāva, šī iespēja parasti tiek dota tikai tiem, kas jau ir atzinušies nopratināšanas laikā.

Japānā pirms tiesas izmeklēšanā apsūdzētā tiesības ir ievērojami ierobežotas. Piemēram,

iespēja konsultēties ar savu advokātu ir atkarīga no prokurora viedokļa par to, vai tas traucēs izmeklēšanai.

Tāpat ir ar tiesībām satikt tuviniekus. “Japānas krimināltiesību  sistēma fokusējās uz apsūdzēto nopratināšanu. Tās mērķis ir panākt apsūdzētā atzīšanos,” tā pašreizējo situāciju raksturo Nobuo Gohara, kurš pats 23 gadus ir strādājis prokuratūrā.

Ja apsūdzētais atzīst vainu, iespējas tikt atbrīvotam no pirmstiesas apcietinājuma ievērojami palielinās. Pretējā gadījumā prokurors iestāsies pret šādu iespēju, līdz aizdomās turamais piekritīs atzīties. Piemērs šādai attieksmei ir bijušais Japānas parlamenta deputāts Tomohiro Išikava, kurš 2010. gadā tika arestēts saistībā ar apsūdzībām kukuļņemšanā. Viņš trīs dienas tika turēts neapsildītā kamerā, vairākas dienas tika pratināts divpadsmit stundas bez advokāta klātbūtnes.

Išikava savu pieredzi raksturoja, sakot, ka “Japānā prokurori uzraksta “scenāriju”, pirms tiek veikts arests un pēc tam liek apsūdzētajam atzīties, balstoties uz šo “scenāriju”''. Nopratināšanas laikā viņi man vairākkārtēji parādīja dokumentu, ko bija iepriekš sagatavojuši un pieprasīja, lai es parakstos. Es atteicos. Vienā brīdī galvenā prokurora vietnieks sāka raudāt un prasīja, kādēļ meloju.”

Spiediens, lai panāktu apsūdzētā atzīšanos, ir īpaši satraucošs — 89% no Japānas veiksmīgajām kriminālapsūdzībām tika panāktas, daļēji vai pilnīgi balstoties uz apsūdzētā atzīšanos. Tas ir novedis pie virknes gadījumu, kur ir apsūdzēti nevainīgi cilvēki. Piemēram, kādreizējais profesionālais bokseris Ivao Hakamada 1968. gadā tika apsūdzēts par slepkavību. Viņam sākotnēji tika piespriests nāvessods, balstoties uz viņa atzīšanos, kura tika panākta pēc ilglaicīgas nopratināšanas un kuru viņš vēlāk atsauca. 2014. gadā viņš tika izlaists no cietuma, jo nebija nekādu pierādījumu, kas sakristu ar viņa atzīšanos.

Ne tikai institucionāla, bet arī kulturāla problēma?

Jāatzīst, ka ir arī šīs sistēmas aizstāvji, kuri uzskata, ka veiksmīgo apsūdzību skaits nav saistīts ar apsūdzēto atzīšanos. Tas tiek skaidrots ar to, ka Japānā vienīgi prokuroriem ir pilnvaras izvirzīt apsūdzību krimināllietā, un tas tiek darīts tikai gadījumos, kad prokurori ir pārliecināti, ka viņi varēs uzvarēt lietā. Rezultātā aptuveni tikai trešdaļa no krimināllietām vispār nonāk līdz tiesai, piemēram, 2015. gadā prokuratūra izvirzīja apsūdzības tikai 33,4% no krimināllietām.

Lietas, kurās pastāv iespējamība, ka netiks uzrādīta veiksmīga apsūdzība, prokurori nav ieinteresēti izskatīt, jo tās var negatīvi ietekmēt viņu reputāciju. Ņemot vērā, ka valstī ir tik augsts veiksmīgo apsūdzību skaits, jādomā, ka tas ir tikai likumsakarīgi, ka neveiksmes gadījumā prokurora reputācija būs nopietni iedragāta.

Makartūra režīms

Pēc Otrā Pasaules kara Japānu okupēja ASV spēki, kas izformēja Japānas bruņotos spēkus un lielākoties sastādīja esošo Japānas konstitūciju, kā arī atstāja zināmu mantojumu uz Japānas tieslietu sistēmu.

Tomēr apsūdzību lietā pret Gosnu vairāki juristi ir raksturojuši kā ļoti “vāju”. Tad kādēļ apsūdzība vispār tika izvirzīta? Iepriekšminētais Tomohiro Išikava uzskata, ka viņa pārkāpums nebija tik daudz pretlikumīgs, cik amorāls Japānas prokuroru acīs. Viņš bija pirmais lielais firmas izpilddirektors, kas pelnīja vairākus miljonus dolārus gadā – apstāklis, kas ievērojami izmainīja korporatīvo kultūru Japānā. Tokijas prokuratūra sevi uztver kā “taisnības sargu”. Laikmetā, kad valstī valda liela nevienlīdzība, viņi gribēja sevi apliecināt kā personas, kas spējušas panākt bagāto arestus. Gosna gadījumā nepalīdzēja arī tas, ka viņš bija ārzemnieks. 

Kā uz šo kritiku ir atbildējušas atbildīgās institūcijas? Pēc Gosnas izteiktajiem pārmetumiem Japānas tieslietu ministre Masako Mori "Twitter" publicēja ierakstu: “Ja jau viņš ir nevainīgs, kā pats apgalvo, tad lai godīgi to pierāda tiesā.” Reakcija uz šo ierakstu gan Japānā, gan ārvalstīs bija negatīva. Bijušais prokurors Nobou Gohara veltīja asu kritiku, apsūdzot ministri pilnīgā tiesību pamatprincipu, piemēram, nevainīguma prezumpcijas nezināšanā un atgādinot, ka prokuratūrai ir jāpierāda apsūdzētā vaina, nevis apsūdzētajam savs nevainīgums.

Tomēr ministre nav vienīgā, kuras izteikumi ir izraisījuši plašu ažiotāžu. 2012. gadā toreizējais tieslietu ministrs Nagase Džinens runā pauda, ka: “Tautas suverenitāte, cilvēktiesības un pacifisms – šīs trīs lietas Japānai uzspieda pēc kara Makartura režīms*, tādēļ mums no tām ir jāatbrīvojas, lai padarītu konstitūciju par patiesi mūsu!” Pēc šīs uzrunas premjerministrs Abe tika redzēts aplaudējam. Reālas darbības, lai novērstu šīs nepilnības tieslietu sistēmā, ir veiktas maz. Tikai 2012. gadā tika ieviesta prasība nopratināšanu ierakstīt videomateriālā.

Kopumā pašreizējā Japānas tieslietu sistēmā ir problēmas. Primāri tās ir saistītas tieši ar prokuratūru, kas bauda pārāk lielas privilēģijas un bieži vien tās izmanto pārmērīgi (vai pat nelikumīgi). Tomēr, iespējams, šīs problēmas ir iesakņojušās dziļāk par vienkāršu likuma ietvaru.

Lai arī skaļāki gadījumi mēdz pievērst iedzīvotāju uzmanību šīm netaisnībām, kopumā liela daļa sabiedrības ir gatava tās pieciest ļoti zemo noziedzības rādītāju dēļ. Tieslietu sistēma netiek vērtēta tikai pēc Rietumu standartiem, kas nosaka, ka tai vajadzētu nodrošināt sabiedrības dzīvi likuma ietvaros, Japānā tai ir arī jāregulē indivīda attiecības ar sabiedrību kopumā.

Līdz pat Otrā pasaules kara beigām prokurors Japānā sēdēja kopā ar tiesnesi, skatoties “no augšas” uz apsūdzēto un viņa advokātu.

Ekspertu ieteikumi un nākotne

No institucionālā viedokļa viens no pašsaprotamākajiem ekspertu ieteikumiem ir nodrošināt plašākas tiesības apsūdzētajiem kontaktēties ar saviem advokātiem. Papildus tam tiek ieteikts sniegt lielāku iespēju savstarpējam dialogam tiesas sēdē starp advokātu un prokuroru. Tomēr šāds ieteikums šķiet nepieņemams dažiem tiesnešiem, kuri uzskata, ka tiesnesim ir zināmā veidā “jāvada” tiesas sēde, tā vietā, lai ļautu abu pušu juristiem strīdēties par lietu līdz absolūtiem sīkumiem.

Lai arī teorētiski Japānā tiesnešiem apsūdzētais ir jāuztver kā nevainīgs, kamēr netiek pierādīts pretēji, tie bieži vien šo principu neievēro. Daži no vecākajiem tiesnešiem pat ir pauduši, ka spēj noteikt vai apsūdzētais “nemelo”, neapskatot visus lietas materiālus. Tādēļ šiem ieteikumiem, visticamāk, nāktos sastapties ar ievērojamu konservatīvo opozīciju.

Visbeidzot, iespējams, galvenās izmaiņas būtu saistītas ar prokuratūras varas ierobežošanu. Pēc ekspertu atzinuma, pašreizējā sistēmā pārāk lielas tiesības tiek sniegtas prokuratūrai un pārāk mazas apsūdzētā aizstāvjiem. Iespējams, ka tas pozitīvi ietekmētu arī pašus prokurorus, kuru reputāciju pašlaik var negatīvi ietekmēt pat viena neveiksmīga krimināllieta.

Daudziem japāņiem centrālā problēma Gosna lietā nav tas, vai viņš ir vainīgs vai nevainīgs, bet gan viņa uzvedība. Daudzi, ieskaitot advokātu, viņa darbības asi kritizēja pēc viņa aizbēgšanas.

Lai Japāna varētu ieviest patiesi godīgu tieslietu sistēmu, tai, visticamāk, nepietiks tikai ar vienkāršām izmaiņām likumā, bet būs nepieciešamas arī izmaiņas tajā, kā sabiedrība attiecas pret šīm problēmām.

*Makartura režīms: Pēc Otrā pasaules kara Japānu okupēja ASV spēki, kas izformēja Japānas bruņotos spēkus un lielākoties sastādīja esošo Japānas konstitūciju, kā arī atstāja zināmu mantojumu uz Japānas tieslietu sistēmu.

 

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti