Tukši nami, dārzi, pagalmi, rotaļlaukumi, ēka, kur kādreiz bijusi frizētava, veikali. Tāda ir aina Tomiokas pilsētā, kas atrodas 10 kilometru attālumā no izpostītās Fukušimas atomelektrostacijas (AES). Pirms kodolavārijas šī vieta bija pazīstama ar ķiršu ziedēšanas festivālu, par ko jorpojām atgādina vientuļās koku alejas.
“Te zem balti rozā ziedošo koku vainagiem tika uzslietas gardumu teltis un pulcējās vietējie un pilsētas viesi,” atceras Tomiokas iedzīvotājs Juta Hatakejama.
Viņš ir viens no tiem, kam izdevies izdzīvot pēc traģēdijas. Liela daļa pilsētas joprojām ir slēgta, šeit drīkst atrasties tikai ar oficiālām atļaujām. Plašos laukumos izvietotajos melnajos maisos glabājas augsne un radioaktīvie atkritumi. No agrākajiem 16 000 iedzīvotāju tagad Tomiokā dzīvo nepilni divi tūkstoši, kas par spīti visām grūtībām pilsētu aizvien nepamet.
Sekas būs jūtamas vēl ilgi
Fukušimas reģionā ir vairākas tādas pilsētas kā Tomioka. Šeit palikušie labi atceras dienu pirms 10 gadiem, kad 2011. gada 11. martā Japānu satricināja 9 balles stipra zemestrīce, kas izraisīja milzu cunami.
Viļņi ne tikai noslaucīja zvejnieku ciematus un laukus Japānas ziemeļaustrumu piekrastē, bet arī iebrāzās Fukušimas Daiči atomelektrostacijā, pārraujot strāvas piegādi reaktoru dzesēšanas sistēmā. Tā rezultātā radās eksplozijas un kušana reaktoros, kas izraisīja radiācijas noplūdi arī Klusajā okeānā. Zemestrīcē un cunami, kā arī kodolstacijas katastrofā kopumā gāja bojā 20 000 cilvēku.
Pēc ekspertu aplēsēm katastrofas seku novēršana prasīs vēl vismaz 40 gadu. Izpostītos reaktorus pastāvīgi uzmana, daļa radioaktīvā ūdens savākta milzu konteineros, taču, kā Latvijas Televīzijai no Tokijas stāsta žurnālists Jošinori Fukušima, jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu.
“Teritorijā joprojām ir aizliegtās zonas, kur cilvēki nedrīkst atgriezties. Tās skar septiņas pašvaldības Fukušimas prefektūrā, un nav skaidrs, kad tās atkal atvērs.”
Kā atjaunot dzīvību
“Valdība ir iztērējusi jau vairāk nekā 30 triljonus jenu, kas ir ap 280 miljardi dolāru, lai atjaunotu katastrofas skartās teritorijas, taču lielākais jautājums ir, kā atjaunot dzīvību šajās vietās un panākt iedzīvotāju atgriešanos.”
Fukušimā notikušais satricināja ne tikai Japānas, bet visas pasaules kodolenerģijas politiku. Japānā pēc traģēdijas no 33 atomreaktoriem par drošiem atzīti deviņi, bet reāli darbojas tikai četri, pārējie gaida zaļo gaismu. Valdība sola, ka tuvāko 50 gadu laikā Japāna būs pilnībā brīva no kodolenerģijas, un tās vietā stāsies atjaunojamie resursi.
“Japānas sabiedrība ir ļoti skeptiska par kodolenerģiju. Saskaņā ar nesen veikto aptauju 85% japāņu ļoti uztraucas par iespējamas katastrofas atkārtošanos un vismaz 50% ir pret atomreaktoru darba atsākšanu,” stāsta žurnālists, laikraksta “Mainichi Shimbun” redaktora vietnieks Jošinori Fukušima.
Par atomenerģijas nozares samazināšanu tūdaļ pēc notikumiem Japānā paziņoja arī Vācija, kas apņēmusies slēgt visus savus 17 reaktorus jau līdz nākamajam gadam. Grūtāk ar atteikšanos no atomenerģijas sokas Francijai, kas ar atomenerģiju nodrošina 70% no sava elektroenerģijas patēriņa, turklāt daļu saražotās elektrības arī eksportē. Tomēr Francija sola tuvāko 15 gadu laikā uz pusi samazināt savu atkarību no atomenerģijas.
Bet kamēr vecā Eiropa citu pēc cita aptur pretrunīgi vērtētos atomrekatorus, daudzviet citur pasaulē turpinās to būvēšana. Pirmā atomelektrostacija ar Krievijas palīdzību top Turcijā, bet mums kaimiņos, Baltkrievijā, netālu no Lietuvas robežas uzbūvēta daudzu kritizētā Astravjecas atomelektrostacija.
