Ķīnas un Japānas diplomātiskās attiecības tika normalizētas 1972. gadā. Pekinas un Tokijas attiecību normalizācijai impulsu deva arī ASV prezidenta Ričarda Niksona negaidītā vizīte Ķīnā, kas notika tieši togad. Tolaik Japānas premjers Kakuei Tanaka devās vizītē uz Ķīnu, kur ar toreizējo Ķīnas premjeru Džou Enlai parakstīja kopīgu komunikē. Tanaka toreiz norādīja, ka abu pušu attiecību atstāšana novārtā nav labs risinājums Japānas nākotnei. Tiesa, Tanakas vizīti Ķīnā japāņi tolaik uztvēra ļoti asi un premjers bija gatavs atkāpties, ja vizītes mērķis izgāztos.
Abas valstis karojušas jau simtiem gadu, tomēr dziļas rētas atstājis pēdējais no kariem. Abas puses ilgstoši karoja arī pagājušajā gadsimtā, sākot ar sadursmēm 30. gados, līdz Japānas sakāvei Otrajā pasaules karā 1945. gadā. Atmiņas par japāņu zvērībām Ķīnas teritorijā joprojām ir klātesošas. Parakstītajā komunikē Ķīna atteicās no tiesībām uz kara kompensāciju, tomēr Japāna pēdējo četru gadu desmitu laikā ir sniegusi Ķīnai oficiālu attīstības finansējumu 25 miljardu dolāru apmērā.
Ķīnas un Japānas attiecības 70. un 80. gados politisko un ekonomisko saišu ziņā baudīja "medusmēneša'' periodu. Tā to raksturo Japānas Kobes Universitātes profesors, Ķīnas ekonomikas eksperts Kai Kadžitani. Šajā periodā Ķīnas ekonomika vēl bija primitīvā stadijā, tāpēc Japāna ar savu straujās ekonomiskās izaugsmes pieredzi atbalstīja Ķīnu ar infrastruktūras projektiem un aizdevumiem. Arī 90. gados Japānai un Ķīnai izdevās uzturēt zināmā mērā labas politiskās attiecības, taču tās pasliktinājās 2000. gados Japānas premjera Juničiro Koizumi laikā, kurš vairākkārt apmeklēja Jasukuni svētnīcu, kas Ķīnā un citur tiek uzskatīta par Japānas militārās pagātnes simbolu.
Arī pēdējā desmitgadē vērojama tālāka politisko attiecību erozija, kas saistāma ar teritoriāliem strīdiem, piemēram, ar Japānas 2012. gadā īstenoto Austrumķīnas jūrā esošās Senkaku salas nacionalizāciju.
Arī Pekina pretendē uz šīm salām. Londonā bāzētā Ķīnas institūta direktors Stīvs Cangs uzskata, ka attiecības starp abām pusēm nevar būt vieglas, ja viena puse demonstrē spēku.
"No vienas puses ir Ķīna, kas agresīvi izrāda savu spēku, no otras puses ir Japāna, kas ir ļoti satraukta par šo varas izrādīšanu. Un tas attiecības starp abām pusēm nepadara vieglas," sacīja pētnieks.
Japānas vēstnieks Austrālijā Jamagami Šingo norādīja, ka Pekina jau vairākas desmitgades salu apkārtnē demonstrē spēku un apdraud "staus quo". Tāpat regulāra spriedze pastāv saistībā ar Taivānu.
"Es nedomāju, ka Japānas militarizācija būtu labākā Japānas atbilde. Mēs cenšamies, cik varam, lai atbildētu uz drošības situācijas pasliktināšanos ap Japānu. Protams, Ķīnai un Japānai ir liels skaits atšķirību – pamata vērtībās, demokrātijā, likuma varā, cilvēktiesībās, tirgus ekonomikā, arī stratēģiskajās interesēs. Bet ir arī sadarbības vēsture. Mēs aicinām kolēģus Pekinā pakļauties starptautiskajiem likumiem un normām, lai varam dzīvot mierā un viņi kļūtu par daļu no atbildīgas likumos balstītas kopienas," teica vēstnieks.
Jāmin arī ASV un Ķīnas tirdzniecības karš, kurā tika ierauta arī Japāna, tādējādi ietekmējot Japānas un Ķīnas ekonomiskās attiecības. Piemēram, Japāna nolēma 2018. gadā faktiski pārtraukt sakaru aprīkojuma iegādi no uzņēmuma "Huawei". Ja politiski attiecības bijušas saspringtākas, ekonomikā tās bijušas labvēlīgākas. Tiesa, Japānai jāpanāk balanss starp ASV un Ķīnu.
Bijusī Japānas ārlietu ministre Makiko Tanaka, bijušā premjera Kakuei Tanakas meita, norādīja, ka attiecību sakārtošanu starp Pekinu un Tokiju šobrīd nav iespējams īstenot ar politiskiem soļiem, bet gan ekonomiskiem.
"Tas būs privātais sektors.
Ja uzņēmumu, zinātnieku un kultūras apmaiņa noritētu daudz plašākā apmērā, mēs izjustu sava veida tuvību. Ja tu sadarbojies uz kaut kā laba pamata, jebkura valsts tev pievienosies.
Bet mums ar Ķīnu tā īsti nav. Tā vietā mēs vienkārši esam konfrontējoši," sacīja Japānas bijusī ārlietu ministre.
Pašlaik vērojama arvien lielāka piesardzība arī ekonomikas frontē. Japānas Pētniecības institūta vecākais ekonomists Judži Miura uzskata, ka uz abu valstu attiecībām attiecināmais jēdziens "aukstā politika un karstā ekonomika" pēdējos gados ir kļuvis daudz sarežģītāks Covid-19 pandēmijas, Krievijas izraisītā kara Ukrainā un iespējamā konflikta Taivānā dēļ. Tādēļ arvien vairāk uzņēmumu vērtē riskus par Ķīnas iekļaušanu savās piegādes ķēdēs. Praksē gan atkarības mazināšana no Ķīnas nav viegla, jo ekonomiskās saites un atkarība no Ķīnas ir ļoti dziļa.
Saskaņā ar Japānas Finanšu ministrijas publicētajiem datiem Ķīna tagad ir Japānas lielākais tirdzniecības partneris un kopējā tirdzniecības vērtība kopš 1972. gada ir pieaugusi aptuveni 113 reizes līdz 38,4 triljoniem jenu pagājušajā gadā.
