Onoda īstenoja partizānu kara kampaņu Lubangas salā pie Filipīnu galvenās salas Lusonas, līdz 1974.gadā tika pārliecināts par to, ka ir iestājies miers.
Mēģinājumi ar skrejlapām un citiem līdzekļiem pārliecināt Onodu par kara beigām bija neveiksmīgi, līdz karavīru apmeklēja viņa bijušais komandējošais virsnieks un pavēlēja viņam nolikt ieročus.
Onoda bija viens no vairākiem desmitiem Japānas armijas karavīru, kas Āzijā turpināja karot arī pēc Otrā pasaules kara beigām.
Onoda, kurš bija apmācīts kā informācijas virsnieks un partizānu taktikas treneris, 1944.gadā tika nogādāts uz Lubangu un saņēma pavēli nepadoties, neveikt pašnāvnieciskus uzbrukumus un sagaidīt papildspēku ierašanos.
Viņš un vēl trīs karavīri pildīja šo pavēli ilgi pēc Japānas 1945.gadā ciestās sakāves. Viņu eksistence Filipīnās kļuva plaši zināma 1950.gadā, kad viens no šiem karavīriem atgriezās Japānā, bet pārējie trīs turpināja novērot militāros objektus un uzbrukt vietējiem iedzīvotājiem un reizēm arī Filipīnu karavīriem.
Viens no džungļos palikušajiem karavīriem nomira piecdesmitajos gados. Japānas un Filipīnu varas iestādes meklēja atlikušos divus līdz 1959.gadam, kad nosprieda, ka viņi ir miruši.
Onoda un otrs karavīrs 1972.gadā iesaistījās apšaudē ar vietējiem karavīriem, kurā Onodam izdevās aizbēgt, bet viņa cīņu biedrs krita. Šis incidents šokēja Japānu, kas nosūtīja uz Lubangu Onodas ģimenes locekļus pārliecināt viņu izbeigt cīņu, tomēr viņš uzskatīja, ka viņu mēģina pārliecināt ASV iecelts Japānas marionešu režīms.
Onodam karš beidzās 1974.gadā, kad viņu džungļu slēptuvē apmeklēja bijušais komandējošais virsnieks un atcēla 1944.gadā doto pavēli.
