Panorāma

Polijas prezidents: Mēs aizstāvēsim savu zemi

Panorāma

Panorāma

Kijivas iedzīvotāja: Es ienīstu šo karu

«Ja trāpīs, tad trāpīs» – Kijivas iedzīvotāja par Krievijas apšaudēm Ukrainā un ienīsto karu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Trauksmes sirēnas Ukrainas pilsētās kļuvušas par ierastu lietu, arī galvaspilsētā Kijivā, kur dzīve patlaban esot ļoti līdzīga laikam pirms kara. Taču daudzi iedzīvotāji vairs nedodas uz patvertnēm, jo karš, kas ilgst jau četrus mēnešus, kļuvis par ikdienas realitāti. Tā intervijā Latvijas Televīzijas (LTV) ziņu korespondentam Iļjam Kozinam norādīja Kijivas iemītniece Anna Kapacinka, ar kuru LTV sazinājās jau kara pirmajos mēnešos. 

Kapacinka ir televīzijas režisore no Kijivas. Kara sākumā viņa uz laiku pārvācās pie vecākiem Mikolajivas apgabalā. Pēdējo reizi LTV ar viņu sazinājās 15. martā. Nu jau pagājuši divi mēneši, kopš Kapacinka atgriezusies Kijivā.

Skaidrojot, kā šobrīd rit dzīve Kijivā, viņa sacīja, ka tā ir ļoti līdzīga pirmskara laikam.

Kijivā masveidā atgriežas cilvēki. Veidojas pat sastrēgumi. Taču karš ir klātesošs. No pulksten 23.00 līdz 5.00 rītā ir komandantstunda. Visur izvietoti armijas kontrolposteņi, ielās ir prettanku eži, ik pa laikam atskan trauksmes sirēnas. Taču cilvēki pie tā ir pieraduši.

“Kad sāk skanēt trauksmes sirēnas, mēs turpinām sēdēt kafejnīcā. Vienkārši paceļam galvu, paskatāmies viens uz otru un turpinām sēdēt. Ja trāpīs, tad trāpīs.

Tas ir nepareizi, taču, kad tu jau 100 dienas dzīvo ar sirēnām fonā, tu vairs nevari katru stundu skriet un slēpties,” sacīja  Kapacinka.

Kapacinka strādā un nodarbojas arī ar brīvprātīgo darbu. Vēl Mikolajivas apgabalā viņa iesaistījās ziedojumu vākšanā bruņu vestēm. Vācijā ir liela ukraiņu diaspora. Vācijas ukraiņi vāc un sūta uz Ukrainu valstī nepieejamos medikamentus, kuri ir vitāli svarīgi karavīriem frontē. Kapacinka gādā, lai šīs zāles nonāk līdz adresātiem.

“Tās ir tādas pozīcijas kā asins apturēšanas līdzekļi, asins aizturēšanas turniketi, aptieciņas, pretsāpju līdzekļi. Viņi gatavoja lielu zāļu partiju nosūtīšanai uz “Azovstaļ” rūpnīcu [Mariupolē], taču diemžēl nepaspēja to izdarīt pirms tās traģēdijas, kad mūsu puišus sagūstīja,” pastāstīja Kapacinka.

Tāpēc Kapacinkai ir divējādas sajūtas par ārvalstu palīdzību. No vienas puses, viņa ir ļoti pateicīga rietumvalstu iedzīvotājiem par humānās palīdzības kravām, bet, no otras puses, viņa nesaprot, kāpēc rietumvalstis vilcinās ar militāru atbalstu Ukrainai.

Kara sākumā viņa mēģināja stāstīt Krievijas iedzīvotājiem par to, kas patiesībā notiek Ukrainā. Taču tagad to vairs nedara.   

“Es esmu ļoti dusmīga uz šo karu.  Es ienīstu šo karu. Un esmu ļoti dusmīga uz tiem, kuri to atbalsta un nesaprot, kas notiek manā valstī. Es uz viņiem esmu dusmīga. Un ir brīži, kad vienkārši gribas atriebties. Kaut arī cenšos saglabāt sevī cilvēcīgumu. Ir maksimāli jāmēģina turpināt dzīvot, pelnīt naudu... Protams, mēs varam paslēpties pagrabos un žēlot sevi. Taču mēs nevēlamies būt salauzta nācija pēc šī kara. Līdz ar to mums ir jāceļas no rītiem, jātīra zobi un jādzīvo šī dzīve,” atzīmēja Kapacinka.

KONTEKSTS: 

24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti