Pagājušajā nedēļā notikušajā Rīgas konferencē piedalījās arī Baltkrievijas trimdas kabineta ārlietu pārstāvis Kavaļeuskis. Ar viņu sarunājās Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis.

Uģis Lībietis: Pirmkārt, es gribētu vaicāt par nu jau vairs ne tik jauno Cihanouskas kundzes un visu Baltkrievijas demokrātisko spēku kabinetu. Tiem, kuri nezina – pastāstiet, kādas ir jūsu galvenās prioritātes un pie kā tieši Jūs strādājat?

Valērijs Kavaļeuskis: Pats apvienotais Baltkrievijas pārejas kabinets tika izveidots šī gada augustā, otrajā gadadienā pēc prezidenta vēlēšanām. Bet lēmums par tā izveidi tika pieņemts uzreiz pēc tam, kad sākās karš [Ukrainā]. Tāpēc var teikt, ka šī ir atbilde uz to situāciju, kurā mēs visi nonācām pēc kara sākuma. Baltkrievijas demokrātiskajiem spēkiem tas nozīmēja, ka mums ir jārisina ne tikai iekšpolitiskā krīze Baltkrievijā, bet arī jāizdara viss iespējamais, lai aizsargātu mūsu neatkarību. Kad Aleksandrs Lukašenko uzaicināja krievu spēkus ierasties mūsu valstī, neprasot viedokli tautai, viņš ne tikai rīkojās pretlikumīgi – viņš arī radīja draudus mūsu neatkarībai, nodeva ukraiņus un pārkāpa arī virkni Baltkrievijas likumu. Tāpēc mūsu pirmais uzdevums pašlaik ir aizsargāt mūsu valsts neatkarību un virzīt valsti pretī tam, lai mēs varētu atbrīvoties no diktatora režīma. Jaunu demokrātisku vēlēšanu sarīkošana būs šīs krīzes atrisinājums. 

Šajā situācijā, kad visu uzmanība ir pievērsta karam, cik, jūsuprāt, šie mērķi ir izpildāmi? Vai jūs jūtat pieprasījumu pēc šādiem procesiem Baltkrievijas iekšienē?

Protams, ka mēs jūtam šo pieprasījumu. Vēl vairāk – mēs uzskatām, ka šī neatrisinātā krīze ir kļuvusi par to auglīgo vidi, kura veicina Lukašenko un [Krievijas prezidenta Vladimira] Putina iespējas uzsākt karu pret Ukrainu. 

Ja nebūtu Lukašenko, šī kara nebūtu vispār. Pateicoties Lukašenko, pirms kara sākuma Krievija ieguva stratēģiskas priekšrocības, ļaujot faktiski ielenkt Ukrainu un sākt uzbrukumu no trijiem virzieniem. 

Tāpēc, ja mēs gribam, lai šis karš beigtos, viens no ceļiem ir atrisināt iekšpolitisko krīzi Baltkrievijā. Ja mēs gribam, lai miers pēc kara beigām būtu noturīgs, ir jāpanāk, lai arī Baltkrievija būtu demokrātiska. 

Tik ilgi, kamēr Lukašenko būs pie varas, Maskava viņu kontrolēs un Baltkrievija radīs draudus ne tikai Ukrainai, bet arī visām pārējām kaimiņvalstīm. 

To jūs redzējāt jau pagājušajā gadā, kad režīms sagrāba "Ryanair" lidmašīnu, kad tika uzsākta migrācijas krīze, kas skāra arī Latviju, Lietuvu un Poliju. Mums ir jāsaprot, ka Lukašenko vairs nemainīsies – viņš ir izvēlējies antidemokrātisku, agresīvu un kaitniecisku ceļu. No šī cilvēka ir jātiek vaļā. 

Pēdējo nedēļu un mēnešu laikā man ir radusies sajūta, ka brīdī, kad galvenokārt ārzemēs dzīvojošie demokrātisko spēku pārstāvji uzsāk kādas darbības, Baltkrievijas iekšienē notiek vai nu jaunas tiesas, vai nu tiek piespriesti bargi cietumsodi. Kā jūs paši jūtat – kā tas, kas notiek Baltkrievijā, ietekmē jūsu darbības? Un kā, jūsuprāt, baltkrievu tauta uztver jūsu aktivitātes? 

Protams, mums ir ārkārtīgi svarīgs viss, kas notiek Baltkrievijā, un visa mūsu darbība ir vērsta, lai novestu valsti līdz demokrātiskām pārmaiņām. Tas, ka tur visu laiku notiek tiesas procesi un represijas turpinās, pirmkārt, liecina, ka cilvēki nav padevušies un viņi vēlas pārmaiņas. Otrkārt – režīms jūtas ārkārtīgi nepārliecināts par sevi. 

Lai arī kopš vēlēšanām ir pagājuši jau divi gadi, lai arī Lukašenko ir teicis, ka vēlas pāršķirt lappusi, aizmirst un atgriezties priekšvēlēšanu laikā, ir acīmredzams, ka baltkrievi no tā atsakās. Tāpēc vienīgā Lukašenko atbilde ir vardarbība, nelikumības un represijas. 

Tāpēc mēs atkārtoti uzsveram, ka šis režīms nav leģitīms, ka tas ir bankrotējis. Un šis noskaņojums sāk iet pāri malām – Lukašenko pirmo reizi savas valdīšanas laikā nav nobijies un kļuvis par apdraudējumu starptautiskajam mieram un drošībai. 

Ja mēs skatāmies, kā jūsu kabinets sevi pozicionē ārvalstīs, tad jāsaka, ka no Rietumu puses atbalsts ir diezgan liels. Taču pēdējā laikā jūsu valdības un tieši jūsu viena no galvenajām prioritātēm ir attiecību nodibināšana ar oficiālo Kijivu un jūsu atzīšana Ukrainā. Taču nevarētu teikt, ka ukraiņu puse jūs uzņem ar atvērtām rokām. Ka jūs to vērtējat? 

Mēs saprotam, kādā situācijā pašlaik ir oficiālā Kijiva. Taču šo attiecību veidošana ir absolūta mūsu prioritāte. Mēs saprotam, ka Ukrainas nākotne un uzvara šajā karā ir ārkārtīgi nepieciešama, lai Baltkrievija saglabātu savu neatkarību. Tāpēc mēs turpināsim virzīties šajā virzienā. 

Vienlaikus mēs arī saprotam, ka Kijivas varas iestādēm pašlaik ir ļoti augstas likmes – viņi cenšas izvairīties no tās situācijas, kurā Lukašenko viņu darbības varētu uzskatīt par provokatīvām un tas varētu kalpot par pamatu pilna apjoma iebrukumam Ukrainā. Vai nu izmantojot savus bruņotos spēkus, vai nu radot jaunus apstākļus krievu spēkiem. Taču principā jau tagad krievu spēki Baltkrievijas teritorijā dara visu, ko grib. Jebkurā gadījumā Kijivas varas iestādes šo situāciju uzskata par pietiekami nopietnu un nevēlas, lai tiktu atvērta otrā fronte ziemeļos. Mēs to saprotam. Tāpēc šajā jautājumā mēs pret Kijivas nostāju attiecamies ar cieņu, turpinot mūsu attiecības slēgtā, nepubliskā formātā. Mēs strādājam gan ar likumdevējiem, gan izpildvaru, gan pilsonisko sabiedrību. Šajā procesā ir noteikta dinamika, un mēs saņemam signālus, ka kaut kādā brīdī būs iespējamas pārmaiņas. Par to liecina kaut vai tas, ka Augstākajā Radā ir sākusi darboties grupa attiecību veidošanai ar Baltkrieviju. Mēs esam pacietīgi un saprotam, ka Kijivas varas iestādēm ir nepieciešams laiks un īpaši apstākļi. Taču tas mūs neaptur gatavoties tam brīdim, kad mūsu attiecības kļūs oficiālas.  

Par jūsu kabinetu – ļoti daudz tiek runāts, ka visas jūsu darbības notiek klusu un ne ļoti publiski. Arī jūs paši neslēpjat, ka runa ir par sarunām, par kurām daudziem pat nevajadzētu zināt. Taču es arī redzu, ka Baltkrievijas sabiedrībā aug nepacietība un ir pieprasījums visu darīt ātrāk un aktīvāk. Kā jūs raksturotu jūsu turpmākās darbības, un vai esat izvirzījuši kādus termiņus savu mērķu sasniegšanai? 

Jā, protams,  mums visiem gribētos atgriezties mājās – brīvā un demokrātiskā valstī. Taču mums ir darīšana ar režīmu, kas jau 28 gadus ir nodarbojies ar to, lai stiprinātu savas pozīcijas, lai atbrīvotos no konkurentiem, iztīrītu pilsonisko sabiedrību un medijus. Tāpēc mums priekšā ir ļoti smags darbs. 2020. gadā, mūsu ceļa sākumā, mēs gribējām atgriezties mājās jau uz jauno gadu. Tas neizdevās, un situācija ir pamatīgi ievilkusies. 

Taču mēs arī redzam, ka mūsu spiediena un starptautiskās sabiedrības spiediena dēļ režīms joprojām jūtas ārkārtīgi nepārliecinoši – tas pieļauj ārkārtīgi daudz kļūdu, tas pats rada apstākļus, kuros starptautiskais spiediens tikai palielinās.

Protams, visu gribētos panākt ātrāk, taču tam mums ir nepieciešams starptautiskās sabiedrības atbalsts – ne vienmēr mēs to esam saņēmuši savlaicīgi un ne vienmēr pienācīgā apjomā. Taču tieši tagad šī palīdzība mums ir nepieciešama vairāk nekā jebkad iepriekš, jo Baltkrievijas neatkarību apdraud Krievija, kas ir kļuvusi par ārkārtīgi agresīvu valsti. Ukraina savā cīņā par neatkarību un pret Krieviju saņem tai paredzēto palīdzību. Baltkrieviem tieši tāpat ir nepieciešama šāda palīdzība. Lai aizsargātu mūsu valsti, mēs neatsakāmies no saviem uzdevumiem, sava pienākuma un atbildības. Bet mums, protams, ir nepieciešama starptautiskā palīdzība.