Mirkina kungs, ja runājam par vardarbības uzliesmojumiem Gazā šonedēļ – tagad dzirdam starptautiskus aicinājumus izmeklēt notikušo. Vai jums ir pārliecība, ka Izraēlas spēki darīja visu iespējamo, lai novērstu nevajadzīgas nāves, ņemot vērā, ka nogalināto palestīniešu skaits pārsniedzis sešdesmit?
Pilnīgi noteikti. Man nav nekādu šaubu, ka Izraēlas armija darīja visu, lai novērstu nevajadzīgas nāves. Tā izmantoja visus neletālos instrumentus, lai apturētu grautiņus. Lēmums atklāt uguni bija absolūti nepieciešams, jo bija jāaptur gandrīz 40 tūkstošu cilvēku liels pūlis, kas centās salauzt robežas žogu.
Man ir bail pat iedomāties, kas notiktu, ja tas tiktu izdarīts, un šis pūlis nonāktu Izraēlas teritorijā, it īpaši ņemot vērā, ka tikai dažu kilometru attālumā no šīs vietas jau bija vairāki Izraēlas ciemati.
Tomēr mēs dzirdam apsūdzības, ka Izraēla izmanto asimetrisku vardarbību. Ne tikai šajā gadījumā, bet arī pēdējo gadu un desmitgažu laikā. Kā jūs atbildat uz kritiku, ka Izraēla izmanto nevajadzīgi lielu spēku?
Pirmkārt, es būtu ļoti priecīgs, ja kāds no šiem kritiķiem izskaidrotu, kas ir simetriska vardarbības pielietošana. Ja “Hamas” uzspridzina autobusu Izraēlas pilsētā, vai viņi gaida, ka Izraēla darīs to pašu Gazā? Tas būtu simetrisks spēka pielietojums. Un vēl – tas nebija miermīlīgs protests. Tā nebija demonstrācija, bet gan labi organizēti grautiņi. Redzējām kā “Hamas” izmanto pat “Facebook”, aicinot nākt cilvēkus pie žoga un ņemt līdzi nažus, aicina nolaupīt Izraēlas karavīrus.
Un arī fakts, ka nemieri ļoti ātri izbeidzās, kad “Hamas” vadība pateica, ka pietiek, parāda, ka tas nebija parasts protests.
Starp citu, vakar pat “Hamas” vadība pati atzina, ka piecdesmit no pirmdien nogalinātajiem bija “Hamas” aktīvisti.
Pēdējās dienās esam arī daudz dzirdējuši, ka ASV vēstniecības atvēršana Jeruzalemē ir pasliktinājusi situāciju un arī turpmāk drošības situācija pasliktināsies šī soļa dēļ. Vai saredzat korelāciju starp šiem notikumiem?
“Hamas” izmantoja ASV vēstniecības atklāšanu Jeruzalemē kā formālu iemeslu grautiņiem. Tomēr esmu pārliecināts, ka arī bez šī notikuma viņi atrastu citu iemeslu šādām aktivitātēm. Turklāt grautiņi nesākās pirmdien, tie katru piektdienu notika jau pusotru mēnesi. Un kā jau teicu – tas nebija miermīlīgs protests. [..] Izraēlas armijas uzdevums ir aizsargāt Izraēlas iedzīvotājus un teritoriju. Un esmu pārliecināts, ka jebkura valsts šādā situācijā būtu darījusi to pašu.
Ja raugāmies uz Tuvo Austrumu miera procesu kopumā jeb drīzāk – miera procesa neesamību, vai apgalvojumi, ka divu valstu risinājums ir miris, jūsuprāt, ir patiesi?
Mēs nedomājam, ka divu valstu risinājums ir miris. Līdz šim tas no Izraēlas puses ir miera procesa pamatā. Problēma ir ļoti vienkārša – ir nepieciešami divi, lai dejotu tango. Izraēla atbalsta šo principu, un mēs gaidām, ka otras puses līderi to pieņems ne tikai deklaratīvi, bet arī rīcībā.
Tagad redzam centienus deleģitimizēt Izraēlas pozīciju, piemēram, šajā pašā Jeruzalemes jautājumā - man šķiet, ka saikne starp ebreju tautu un Izraēlu nav kas tāds, kas lieki jāpaskaidro, šeit varu atgādināt Federikas Mogerīni pirmdienas paziņojumu, ka šī saikne ir absolūti saprotama. Taču, kad dzirdam palestīniešu deklarācijas, ka ebrejiem nekad nav bijusi saistība ar Izraēlu un visa Jeruzaleme ir palestīniešu pilsēta, mēs redzam nevēlēšanos realizēt politiku, kas balstīta divu valstu risinājumā.
Jūs sakāt, lai dejotu tango, nepieciešami divi, taču tajā pašā laikā arī Izraēla tiek vainota par rīkošanos vienpusēji. Spilgtākais piemērs ir ebreju apmetņu programmas. Mēs varam redzēt kartes, kur redzam, kā šīs apmetnes gadu no gada paplašinās Rietumkrastā, un to nosoda arī starptautiskā sabiedrība. Kā jūs atbildat uz šo kritiku?
Apmetnes tiek celtas tikai pašvaldību robežu ietvaros, pašas robežas netiek paplašinātas. Tas ir pirmkārt.
Otrkārt, ir vairāki jautājumi, kuri pēc izraēliešu un palestīniešu vienošanās būtu jārisina sarunu pēdējā posmā, un apmetnes ir viens no šiem jautājumiem.
Starp citu, pirms sešiem vai septiņiem gadiem Izraēla pārtrauca jebkādu apmetņu celšanu uz deviņiem mēnešiem un šis lēmums Mahmūdu Abāsu un viņa valdību neveicināja atsākt sarunas. Viņi nekavējoties atrod citus iemeslus, lai nerunātu ar Izraēlu.
