ĪSUMĀ:
- Izraēlas konflikts ar palestīniešiem turpinās jau kopš Izraēlas valsts izveidošanas 1948. gadā.
- Ebreji uzsver, ka Izraēla ir vienīgā valsts pasaulē, kur viņi patiešām var justies drošībā.
- Palestīnieši ir saniknoti, ka Izraēla turpina izplesties uz palestīniešu teritorijas rēķina.
- Starptautiskā sabiedrība nesekmīgi mēģina samierināt abas naidīgās puses.
Lai saprastu sarežģītās attiecības starp izraēliešiem un palestīniešiem, nepieciešams ielūkoties reģiona kartē. Robežas nepārtraukti tiek pārbīdītas un tā ir daļa no problēmas.
Cīņa par resursiem
Nebeidzamā cīņa, kurai jau gadu desmitiem tiek pievērsta visas pasaules uzmanība, patiesībā norisinās teritorijā, kas pēc platības ir krietni mazāka par Latviju.
Izraēlas platība ir nedaudz virs 20 000 kvadrātkilometru (aptuveni trešdaļa no Latvijas teritorijas), savukārt palestīniešu teritorijas aizņem ap 6000 kvadrātkilometru jeb tikai desmito daļu no Latvijas teritorijas.
Pasaules ziņu virsrakstos šobrīd dominē palestīniešu apdzīvotā Gazas josla, kas ir neliela zemes strēle 365 kvadrātkilometru platībā (mūsu galvaspilsētas Rīgas platība ir nedaudz virs 300 kvadrātkilometru).
Taču šajā nelielajā teritorijā dzīvo daudz vairāk cilvēku nekā Latvijā: Izraēlā ir aptuveni deviņi miljoni iedzīvotāju (no tiem ap 20% ir arābi), bet palestīniešu teritorijās ir vairāk nekā pieci miljoni iedzīvotāju.
Visiem nepietiek ne zemes, ne ūdens, ne citu resursu, tādēļ izraēlieši un palestīnieši iesaistījušies bezkompromisa cīņā teju par katru kvadrātmetru.
Izraēlas valsts tika nodibināta 1948. gadā, kad pasaule mēģināja atgūties no Otrā pasaules kara postījumiem. Nacistu sarīkotais holokausts Eiropā nonāvēja miljoniem ebreju; Izraēlas izveidošana deva ebrejiem iespēju dzīvot savā valstī, kur viņiem nekad vairs nebūtu jābaidās no vajāšanas un iznīcināšanas.
Taču jaunā ebreju valsts tika izveidota teritorijā, ko par savējo uzskatīja arī arābi. Viņi joprojām nav samierinājušies ar ebreju nostiprināšanos šajā vietā. ANO piedāvāja izveidot atsevišķas arābu (palestīniešu) un ebreju valstis, taču arābi noraidīja šo priekšlikumu.
Izraēla izplešas uz palestīniešu rēķina
Palestīnieši nekad nav samierinājušies ar Izraēlas izveidošanu uz "viņu zemes", tādēļ sapņo par Izraēlas iznīcināšanu. Tā kā palestīniešu grupējums “Hamas” un citas radikālās arābu organizācijas nav slēpušas nodomu iznīcināt Izraēlu, ebreju valsts iedzīvotāji ir pārliecināti, ka nekādā gadījumā nedrīkst piekāpties ienaidnieka prasībām.
1948. gada karā arābu valstu koalīcija mēģināja iznīcināt jaundzimušo Izraēlas valsti, bet cieta sakāvi, un Izraēla sāka izplesties ārpus teritorijas, kas ebrejiem bija atvēlēta saskaņā ar ANO piedāvāto plānu. Izraēlas ekspansija turpinājās pēc Sešu dienu kara 1967. gadā, kad Izraēla atkal sakāva arābu valstu spēkus un okupēja palestīniešu apdzīvoto teritoriju.
Palestīnieši ir saniknoti, ka pēc 1967. gada kara Izraēla piesavinājās vēl vairāk viņu zemes un sāka būvēt ebreju kolonistu apmetnes.
Ebreji uzsver, ka pasaulē ir vairāk nekā 20 arābu valstu, bet ebrejiem ir vienīgi Izraēla, kur viņi var patverties no briesmām un novērst holokausta atkārtošanos.
50 gadu laikā Rietumkrastā uzbūvētas vairāk nekā 250 izraēliešu apmetnes, un tajās dzīvo vairāk nekā 600 000 ebreju. Izraēla tās īpaši apsargā, tādējādi ierobežojot vietējo palestīniešu brīvību pārvietoties.
Strīds par Jeruzalemi
Rietumkrasts un Gazas josla atrodas palestīniešu pašpārvaldes kontrolē, bet oficiāli Izraēla joprojām ir okupācijas vara šajās teritorijās, tā kontrolē gan gaisa telpu, gan pieejamību no jūras puses, kā arī to ekonomiskos sakarus ar pārējo pasauli.
Pēdējās nedēļās situācija starp palestīniešiem un izraēliešiem saasinājās, jo Izraēlas okupētajās teritorijās, kur atrodas ebreju apmetnes, bija plānots no mājām izlikt simtiem palestīniešu. Otrs iemesls konflikta saasinājumam meklējams Jeruzalemē, ko abas puses uzskata par savu galvaspilsētu.
Izraēla šo pilsētu okupēja jau 1967. gadā, savukārt palestīnieši ir pārliecināti, ka Austrumjeruzaleme būs neatkarīgās Palestīnas valsts nākotnes galvaspilsēta.
Tur sadursmes notikušas pie abām pusēm svētiem objektiem. Palestīnieši apgalvo, ka izraēliešu policija viņiem liegusi pieeju objektiem, savukārt izraēlieši norāda, ka reaģējuši uz provokācijām.
Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu uzsver, ka Jeruzaleme ir Izraēlas galvaspilsēta, tādēļ Izraēlai esot tiesības būvēt un paplašināt savu galvaspilsētu, tāpat kā to darītu citas valstis ar savām galvaspilsētām.
Ārkārtas stāvoklis
Situācija arī saasinājusies tamdēļ, ka Izraēlas okupētajās teritorijās ebreju apmetņu iedzīvotāji paplašina savu dzīves telpu un izskanējusi informācija par plāniem simtiem palestīniešu izlikt no mājokļiem. Šos nodomus asi kritizē Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību birojs, kamēr Izraēla savus nodomus aizstāv.
Pieaugot spriedzei starp abām pusēm, situācija saasinājusies arī tajās Izraēlas pilsētās, kur dzīvo gan ebreji, gan arābi. Piemēram, Lodā, kur nošāva kādu palestīnieti, tagad uzvirmojuši plaši protesti un sākušās sadursmes, aizdedzinātas ēkas, tajā skaitā sinagoga. Pilsētā izsludināts ārkārtas stāvoklis.
ANO, Eiropas Savienība un ASV aicina abas puses atturēties no vardarbības.
“Izraēlas drošības spēkiem ir maksimāli jāierobežo spēka pielietojums. Tāpat nepieņemama ir raķešu palaišana Izraēlas pilsētu virzienā. ANO strādā ar visām iesaistītajām pusēm, lai novērstu konflikta pastiprināšanos,” vēsta ANO ģenerālsekretāra preses pārstāvis Stefans Dužaričs.
