Spēles pamatlaiks un pagarinājums noslēdzās neizšķirti, jo katra komanda bija guvusi vienus vārtus. Bet pēcspēles sitienu sērijā itāļi bija pārāki ar rezultātu trīs pret divi, tādējādi izcīnot savu otro Eiropas čempionu titulu.
Līdz šim Itālija bija uzvarējusi 1968. gadā, kad notika trešais Eiropas čempionāts. Šo uzvaru gaidīja daudzi, sevišķi Itālijā.
Par iespaidiem pastāstīja Jūlija Kurganoviča, kas dzīvo Itālijā: “Vakar Romā valdīja eiforiska atmosfēra, jo futbols te ir kā otra reliģija. Es skatījos maču kopā ar draugiem pašā centrā, un tas bija ļoti forši. Atmosfēra mača laikā bija ļoti saspringta. Cilvēki, kas strādā bāra virtuvē, skrēja ik piecas minūtes uz zāli, lai paskatītos, kāds ir rezultāts. Un pašās beigās sitienu laikā visi piecēlās kājās un apskāva viens otru. Tas bija ļoti foršs moments. Un, kad sapratām, ka Itālija uzvarējusi, tad Roma vienkārši “eksplodēja”.
Visi devās ārā ar karogiem, ar mašīnām, ar skūteriem, ar petardēm. Tas bija ļoti skaļi un ļoti traki.
Es biju pašā centrā, un kādu brīdi tur bija tik daudz cilvēku, ka viņi sāka bloķēt ceļu un kāpt uz mašīnām. Es nekad savā dzīvē nebiju ko tādu redzējusi.”
Sajūsmu apliecināja Itālijas futbola komandas līdzjutējs Frančesko Pavija: “Mēs esam ļoti laimīgi. Mēs zinājām, ka spēlēsim lieliski un beigās to paveicām. Tas patiešām ir sapņa piepildījums!”
Šī gada Eiropas čempionāta finālturnīrs norisinājās 11 dažādās pilsētās, bet kontinenta spēcīgāko komandu noskaidroja Vemblija stadionā Londonā. Tur izlašu turnīru titula mačs noritēja pirmoreiz, bet tā priekštecī savulaik izspēlēja 1966. gada Pasaules kausa finālu un 1996. gada Eiropas čempionāta finālu.
Zaudējumu šī gada čempionātā angļi ļoti pārdzīvoja – gan stadionā, gan citviet Anglijas līdzjutēju vidū pēc spēles beigām bija gan dusmas, gan asaras.
