Panorāma

Panorāma

Panorāma

Londonā ieskandina Latvijas simtgadi

G. Johannesons: mazas valstis var kļūt ietekmīgas

Islandes prezidents: Mazas valstis var spēlēt būtisku lomu

Mazas valstis var spēlēt būtisku lomu, ja tās ir fokusētas uz mērķi, un, ja cilvēki ar prātu un sirdi ir gatavi darīt kaut nedaudz, tad mazas valstis var spēlēt lielu lomu, un tām tas ir jādara. Jo, ja pasauli ļaus valdīt tikai lielajiem puišiem, tad viņi to darīs, balstoties uz savām interesēm, tā intervijā LTV “Panorāmai” sacīja Islandes prezidents Gudni Jouhannesons.

Jūs esat ieradies ļoti īpašā laikā mūsu valstij un pārstāvat īpašu valsti mūsu vēsturei, turklāt pats esat vēsturnieks. Vai jūs varētu raksturot šīs īpašās attiecības, kas mums veidojās vēsturiski? Un kas piesaistīja jūsu uzmanību mūsu reģionam?

Jā, šis protams, ir ļoti priecīgs notikums man un manai delegācijai. Esam ieradušies Latvijā, lai svinētu Latvijas neatkarības simtgadi kopš 1918. gada.

Patiesībā mūsu kopējo stāstu varam sākt tieši šajā gadā, jo tajā arī Islande kļuva brīva un neatkarīga valsts.

Kopš tā laika baudījām neatkarību tāpat kā latvieši, taču tad Otrais pasaules karš šķīra mūsu ceļus – mēs ieguvām pilnu neatkarību un kļuvām par republiku, bet jums Latvijā bija jācieš no gadu desmitiem ilgas apspiešanas. Tas ir garš stāsts, taču, ja to beidzam 1991. gadā, mēs bijām priecīgi sniegt Latvijai un pārējām Baltijas valstīm morālu atbalstu jūsu cīņā par neatkarību.

Un cik gan priecīgs mirklis tas bija, kad 1991. gada augustā trīs Baltijas valstu ārlietu ministri tikās Reikjavikā un atjaunoja diplomātiskās attiecības. Tādā ziņā varam teikt, ka no jauna satikāmies neatkarības ceļā.

Tas ir stāsts, kas ir tuvs islandiešu sirdīm un prātiem, un mēs vienmēr jūtam šo pateicību, kad ierodamies Latvijā un pārējās Baltijas valstīs, un tas mūs dara lepnus, varbūt pat nedaudz apmulsušus, jo, protams, ne jau mēs vieni paši mainījām vēstures gaitu, taču esam lepni un priecīgi, ka šāda loma mums bija priecīgajos 1991. gada notikumos.

Ja jau runājam par lomām, kuras spēlējam – mazas valstis lielā pasaulē –, tā ir tēma, par ko interesējāties akadēmiski un arī šeit, Rīgā, par to lasījāt lekciju. Tad kāda ir jūsu recepte – kā mazas valstis var būt ietekmīgākas?

Tik tiešām. Kad Baltija cīnījās par savu neatkarību 1990. gadā, Islandes ārlietu ministrs bija tikko teicis runu starptautiskā forumā, sakot, ka mums jāatbalsta Baltijas tautas. Viņam pienāca amerikāņu amatpersona un teica – ziniet, ir tik labi pārstāvēt mazu valsti, jūs varat teikt visu, ko gribat, tam nav nekādu seku!

Arguments bija - mazām valstīm nav būtiskas lomas, un tas ļauj tām ieņemt šo augsti morālo stāju. Es nepiekristu šādam secinājumam.

Protams, Islande nesagrāva Padomju Savienību un nespēlēja izšķirošo lomu Baltijas neatkarības atjaunošanā – to izdarīja paši latvieši, igauņi un lietuvieši.

Taču tik un tā mazas valstis var spēlēt būtisku lomu, ja tās ir fokusētas uz mērķi.

Ja tās zina, par ko runā, un ja cilvēki ar prātu un sirdi ir gatavi darīt kaut nedaudz, tad mazas valstis var spēlēt lielu lomu, un tām tas ir jādara. Jo ja pasauli ļaus valdīt tikai lielajiem puišiem, tad viņi to darīs, balstoties uz savām interesēm.

Tā kā mazām valstīm ir jānodrošina un jāpaļaujas uz to, lai tiktu cienīti starptautiskie likumi, spēles noteikumi un starptautiskās robežas. Lai gan tu esi maza valsts pēc iedzīvotāju skaita vai citiem skaitļiem, ir jāciena fakts, ka tev ir tādas pašas tiesības kā visām pārējām uz šīs planētas.

Ja raugāmies uz reģionālu sadarbību, redzam ziemeļvalstu modeli. Nav noslēpums, ka daudzi Baltijas valstīs to saredz kā modeli, kā vajadzētu attīstīties arī mums pašiem. Kā jūs raugāties uz baltiešu tiekšanos vairāk līdzināties ziemeļvalstīm?

Jā, mēs bieži runājam par ziemeļvalstu modeli. Un ko mēs ar to domājam? Tā ir individuāla, personiska brīvība, taču arī drošības tīkls. Laba labklājības sistēma.

Arī visās ziemeļvalstīs vienmēr ir vieta situācijas uzlabošanai, taču, manuprāt, tas ir kas tāds, uz ko mēs varam raudzīties ar lepnumu un arī to eksportēt.

Es pilnībā saprotu, ja ļaudis Baltijas reģionā raugās uz ziemeļvalstīm un saka – tas ir kas tāds, uz ko mums ir vērts tiekties. Un tā ir mana personīgā pārliecība, ka šī kombinācija ar individuālajām brīvībām – izpausmes brīvību, reliģisko brīvību, brīvību mīlēt to, kuru pats esi izvēlējies -,  tiek savienota ar stipru drošības tīklu, kur tie, kuriem nepieciešama palīdzība, var ar to rēķināties, ka mums ir pienākums sabiedrībā palīdzēt citiem, ka mēs sniedzam savu artavu valsts tēriņos – manuprāt, šis modelis ir nepieciešams stipras sabiedrības veidošanai.

Protams, ne mums teikt jums Latvijā, kā jums vajadzētu darīt savas iekšējās lietas un kuru virzienu izvēlēties. Taču, ja jūs jūtat, ka ziemeļvalstu modelis ir kas tāds, ko jūs gribētu emulēt, tad mums vajadzētu tiekties uz turpmāku sadarbību.

Islandieši un latvieši jau tagad strādā kopā daudzās jomās. Ir tirdzniecība starp abām valstīm, starpkultūru attiecības, sadarbība izglītības jomā. Tā kā tas ir kas kāds, kas mums nestu vēl lielāku labumu un vēl tālāk attīstītu mūsu attiecības.

Kā minējāt, arī Islande atzīmē simtgadi – neatkarību no Dānijas -  1.decembrī, suverenitātes iegūšanu. Tātad tas ir laiks gan mums un jums atskatīties un analizēt. Kādas mācības mēs varam paņemt, raugoties nākotnē, kādi ir lielākie izaicinājumi mazām valstīm kā mūsējām Eiropā tuvākajā nākotnē un ilgtermiņā?

Mums ir dažādi izaicinājumi kā dažādām neatkarīgām valstīm, un meklēsim piemērotākos risinājumus. Taču mums ir arī kopēji izaicinājumi un uzdevumi.

Mēs kā mazas valstis paļaujamies uz starptautisko likumu cienīšanu. Tas ir arī mūsu labā, ja Eiropā valda stabilitāte, nevis jukas un nemieri. Un vēl vairāk – mums ir kopēji izaicinājumi, piemēram, vides jautājumos.

Latvija un Islande ir savienota ar okeānu – no Baltijas jūras līdz Ziemeļu jūrai un Atlantijai. Piesārņojums ir viens no lielajiem izaicinājumiem.

Un ir pētīts, ja mēs nemainīsim virzienu līdz šī gadsimta vidum, jūrās būs vairāk plastmasas nekā zivju. Tas mūs apdraud ļoti tieši.

Un vides jautājumi ir tie, kur nepieciešama koordinēta rīcība. Tā kā tādām valstīm kā mūsējās ir kopēja interese meklēt kopējus risinājumus. Un to arī mēs darām. Kopā ar mani vizītē ir vides ministrs.

Jā, mums vienmēr būs savas atšķirīgās vajadzības, izaicinājumi un politika, taču plašākie jautājumi, kas skar mūs visus, tiks atrisināti, tikai ja strādāsim plecu pie pleca.

Un to mēs arī darām. Tāpēc esmu optimistisks, kad raugos nākotnē.

Tātad – cerīga nākotne?

Jā!

Saistītie raksti
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti