Islande ir kā vārti uz Arktiku. Tā to mēdz dēvēt. Jaunākajā ANO ziņojumā ir teikts – ja turpmākajos 20 gados gaiss sasils tik strauji, ka tā temperatūra paaugstināsies vēl par pusotru grādu, tad ledus var kļūt par retumu pat Arktikā. Un tas varētu nozīmēt, ka ledāji, kas atrodas Islandē, ir vēl vairāk apdraudēti.
Solheima ledājā tūristu ērtībām izveidotā platforma vēl pirms aptuveni 10 gadiem atradās pavisam tuvu ledāja mēlei. Tagad līdz tai ir jāiet paliels ceļa gabals.
Mainās ne tikai ledāji. Ir arī citas Islandes dabā redzamas un jūtamas izmaiņas. To pēc savas pieredzes atzīst Regīna Heinke. Viņa te strādā par gidi un gadu no gada ievēro atšķirības.
"Jūras putni piedzīvo ļoti grūtus laikus, un putnu skaits samazinās. Islandes pufinu jeb tuklīšu arī ir kļuvis mazāk. Reizēm viņiem ir kāds labvēlīgāks gads, bet šo putnu skaits ir mazāks, nekā tas bija agrāk. Visi ledāji samazinās ļoti strauji. Un problēma ir, ka tas notiek daudz ātrāk, nekā mēs domājām. Un nav tikai tā, ka tie samazinās, bet tie kļūst arī plānāki. Un ir vietas, kur jūs varat redzēt izteiktas izmaiņas katru gadu. Katru gadu!" saka Heinke.
Gaisa temperatūras svārstības kļūst izteiktākas. Tam apliecinājums, ka tagad arī Islandē šad tad mēdz būt kāds negaiss vai pat neliela viesuļvētra. Temperatūras svārstību pieaugums ļoti veicina ledus kušanu. Ledāju pētniece Hrafnhildura Hannesdotira ir viena no zinātniekiem, kas regulāri gatavo ziņojumus par ledāju stāvokli.
"Mēs esam sliktā formā, un tam ir arvien vairāk izpausmju. Mēs nesamazinām izmešus, un Islandē sekas ir patiešām ir acīmredzamas. (..). Tie ir kā puzles gabaliņi, kas savienojas kopā, un aina kļūst arvien skaidrāka. (..) Ir skumji. Jo mēs zinām, ka mēs varam darīt kaut ko labāk, bet joprojām mēs nedarām pietiekami," saka Hannesdotira.
130 gados Islandes ledāju kopējā platība ir sarukusi par vairāk nekā 2200 km2 jeb par 18% no platības. Gandrīz trešdaļa no ledus zudumiem notikuši tieši pēdējos 20 gados. Ap ledājiem var redzēt tādus kā ezerus. Tas ir kūstot sakrājies ūdens, kas turpmāko kušanas procesu padara vēl straujāku.
"Ledāji apakšā sniedzas līdz akmens pamatam, uz kura tie turas. Bet, kad tie kūstot atkāpjas, tad tur pa vidu saplūst ūdens. Un realitāte ir tāda, ka šie ezeri arvien palielinās, jo notiek ledus kušana un atdalīšanās, var redzēt, ka tur peld aisbergi. Tā ir tāda dinamiska vide un ledāji patiešām strauji mainās. Un šis ir skaidrs piemērs, kas to apliecina," norāda pētniece.
Pēdējos 20 gados vien jau ir zaudēti daži desmiti mazāko Islandes ledāju. Pirms diviem gadiem zudušā Oka ledāja mūžseno atrašanās vietu vairs iezīmē tikai piemiņas plāksne.
Zinātnieki meklē veidus, kā panākt, lai pasaule ne tikai uz mirkli jūt žēlumu par kāda viena ledāja bērēm, bet pievēršas situācijai kopumā.
"Mums ir sajūta, ka mums patiešām vajag sastādīt sarakstu ar ledājiem, kuri izmirst, – līdzīgu tam, kāds ir ar izmirstošo sugu dzīvniekiem," saka Hannesdotira.
"Mums ir šis jautājums, te Islandē pastāv un tiek debatēts – cik daudz ir jādara valstij un uzņēmumiem un cik lielā mērā katram individuāli. Man ir sajūta, ka arvien vairāk un vairāk cilvēku katrs pats cenšas darīt visu iespējamo, bet īstenībā mums vajag arī amatpersonu norādes. (..) Veidiem, kā rīkoties, ir jābūt vienkāršiem. Tie nav birokrātiski ziņojumi, kas mums ir vajadzīgi, mums ir vajadzīga tikai rīcība un lielāka skaidrība. "
Viņasprāt, galvenais – nedrīkst problēmas priekšā nolemtībā stāvēt kā uz kraujas malas, gaidot kritienu. Tā vietā ir svarīgi novērtēt realitāti, ko sniedz pētījumu dati, un pareizi saprast, kas darāms.
