Ja kāds domā, ka lielās korporācijas kontrolē pasauli, tad tas, visticamāk, būs pret ārvalstu investoru aizsardzības mehānismu, kas parasti tiek iekļauts visos brīvās tirdzniecības līgumos. Un tam ir savs pamatojums. Ārvalstu kompānijas ne reizi ir izmantojušas šo mehānismu, lai vērstos ar vairāku miljonu prasībām pret valstīm, apgalvojot, ka viens vai otrs likums liedz viņiem pelnīt. Reizēm tas ir bijis pamatoti, un reizēm ne gluži.
Bet, kas tad īsti ir šis investoru un valsts strīdu risināšanas mehānisms? Lūk Dānijas Patērētāju asociācijas vadītājas Benediktes Federšpīles skaidrojums:
„Tā ir ļoti īpaša tiesa. Saukt to par tiesu būtu pat eifēmisms. Tie ir trīs advokāti, kas specializējas uzņēmumu pārvaldības jautājumos. Viņu lēmumu nevar pārsūdzēt. Un tikai ārvalstu investors var tur iesūdzēt valsti. Vietējiem investoriem nav iespēju izmantot šo mehānismu.”
Tātad, ja ārvalstu investors ir uzbūvējis kādā valstī rūpnīcu, bet jaunā valdība ir nolēmusi to nacionalizēt, tad šī kompānija var vērsties īpašajā tiesā, lūdzot kompensāciju. Tā ir teorijā, bet dzīvē šie gadījumi parasti ir krietni niansētāki…
Viens no nesenajiem piemēriem ir Zviedrijas atomreaktoru kompānija, kas ir vērsusies tiesā pret Vāciju, jo Vācija ir nolēmusi priekšlaicīgi slēgt visus atomreaktorus. Savukārt ASV uzņēmums „Lone Pine Resourses” ir izmantojis šo mehānismu, lai vērstos pret Kanādu, jo tā liedza iegūt slānekļa gāzi kādā teritorijā, baidoties, ka tuvējā upe tiks piesārņota. Neviens no šiem gadījumiem vēl nav atrisināts.
Tomēr uzskatīt, ka šis būtu amerikāņu izgudrojums, lai valdītu pār pasauli, būtu aplami, saka ASV Starptautiskā biznesa padomes viceprezidents Šons Donelijs.
„Šķiet, ka dažiem Eiropā liekas, ka šis ārvalstu investoru aizsardzības mehānisms ir kaut kāda amerikāņu sazvērestība, kas ir domāta, lai pa kluso pārņemtu Eiropu savā kontrolē. Bet tas ir eiropiešu izgudrojums! Jūs to pirmie iekļāvāt 1959. gada līgumā starp Vāciju un Pakistānu. Eiropas valstīm ir vairāk nekā 2000 brīvās tirdzniecības līgumu. Mums ir tikai 50. Eiropas uzņēmumi izmanto šo mehānismu biežāk nekā Amerikas,” norāda Donelijs.
Donelijs kategoriski saka, ka bez šī mehānisma un spēcīgas investīciju sadaļas brīvās tirdzniecības līgumu nemaz neesot vērts slēgt.
Kritiķi apgalvo, ka gan ASV, gan Eiropas valstīs tiesu sistēma ir pietiekami attīstīta. Tādēļ nebūtu nepieciešamības veidot atsevišķu tiesu ārvalstu investoru strīdu izšķiršanai.
Starp šīs pozīcijas aizstāvjiem ir arī Selesta Dreika no ASV arodbiedrību organizācijas.
„Mēs esam pilnīgi pret šī investoru aizsardzības mehānisma iekļaušanu brīvās tirdzniecības līgumā ar Eiropu. Un, patiesībā, mēs neatbalstām tā iekļaušanu nevienā no brīvās tirdzniecības līgumiem. Mēs uzskatām, ka pēc būtības šis process ir nepareizs. Tā vietā, lai veicinātu likuma varu, tas to apdraud, jo rada īpašu tiesu sistēmu, kas ir pieejama tikai šaurai grupai - ārvalstu investoriem. Un visiem pārējiem ir jāizmanto pilnīgi cita tiesu sistēma,” kategoriska ir Dreika.
Selesta Dreika. Foto: Maikls Čadviks, ASV Valsts departaments
Un te mēs nonākam pie vēl viena argumenta. Gan Eiropa, gan Amerika vēlas, lai topošā vienošanās kļūtu par paraugu citiem brīvās tirdzniecības līgumiem. It sevišķi līgumam ar Ķīnu, kur tiesu sistēma ir krietni atšķirīga. Bet, neiekļaujot Amerikas un Eiropas līgumā investoru strīdu izšķiršanas mehānismu, esot maz cerību, ka šādam mehānismam piekritīs arī Ķīna.
Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienības tirdzniecības komisārs Karels de Gihts to aizstāv:
„Brīvās tirdzniecības līgums sniedz mums iespēju panākt līdzsvaru starp investīciju aizsardzību pret valsts patvaļu un diskrimināciju, no vienas puses, un sabiedrības tiesībām pieņemt likumus un noteikumus, no otrās. Kādēļ? Tādēļ, ka Eiropas Savienībai un ASV ir līdzīga izpratne par šo līdzsvaru.”
Līdz ar to diskusijas tagad ir par to, kā veiksmīgāk noformulēt investoru aizsardzības mehānismu, lai ārvalstu investoru sūdzības netraucētu pieņemt Eiropai tādus likumus, kādi tai ir nepieciešami, nebaidoties no miljardu vērtajām prasībām.
