Investīcijas vai robežas. Kas palīdzēs apturēt bēgļus un migrantus no Āfrikas?

Eiropas Savienībai (ES) jāveido jauna alianse ar Āfriku, kas palīdzētu kaimiņu kontinentā iepludināt investīcijas, tā turpmākajos piecos gados radot 10 miljonus jaunu darbavietu, - šādu ambiciozu plānu savā ikgadējā uzrunā Eiropas Parlamentam nesen izziņoja Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers. Arī Vācija sākusi īstenot savu “Māršala plānu” Āfrikas atbalstam. Galvenais iemesls, kādēļ ES un tās dalībvalstis pēdējos gados izrāda tik pastiprinātas rūpes par Āfriku, ir bēgļu un migrantu pieplūdums. Taču ne vienmēr rūpes par Āfriku patiešām tādas arī ir. Tās nereti pirmkārt ir rūpes par Eiropu, kas var nest sev līdzi arī negatīvas blakusparādības. Par Eiropas, Vācijas un Āfrikas sadarbību LSM.lv intervija ar Vācijas Attīstības politikas institūta Āfrikas pētnieci Kristīni Hakenešu (Christine Hackenesch), kura specializējas Eiropas-Āfrikas un Ķīnas-Āfrikas attiecību pētniecībā.

Toms Ancītis: Vācijas kanclere Angela Merkele nesen apmeklēja Āfriku. Ar kādu nolūku viņa turp devās? Un vai vizītē izdevās panākt ko ievērības cienīgu?

Kristīne Hakeneša: - Angela Merkele, salīdzinot ar saviem priekšgājējiem kancleriem, Āfriku apmeklē samērā bieži, it sevišķi pēdējā laikā. Šķiet, viņai ir personīga pārliecība, ka kooperācija ar Āfrikas valstīm Vācijai un Eiropai ir ļoti svarīga. Šoreiz viņa apmeklēja Senegālu, Ganu un Nigēriju. Mans iespaids bija, ka viņas nolūks ir stiprināt ekonomisko sadarbību. It īpaši Gana šai ziņā bija būtiska, jo ir viena no valstīm, ar kurām Vācijas G20 prezidentūras laikā tika noslēgta „Compact"* vienošanās. Tāpat sarunu temats bija jauniešu perspektīvas un bēgšanas cēloņi. Valstis, kurās viesojās kanclere, ir starp tām, no kurām Eiropā un Vācijā ierodas ļoti daudz bēgļu un migrantu, it sevišķi no Nigērijas.

Toms Ancītis: Vai Angela Merkele pārstāvēja tikai Vāciju, vai tomēr var teikt: runājot ar Āfrikas valstu vadītājiem, viņa uzstājas arī kā visas ES pārstāve?

Kristīne Hakeneša: Bez šaubām, pirmkārt viņa ir Vācijas kanclere, tātad pārstāv Vāciju. Tomēr domāju, ka šī vizīte iekļaujas kopējā tendencē, ka daudzās Eiropas valstīs un ES politikas līmenī fokuss uz kooperāciju ar Āfriku pastiprinās. Jau pērn novembrī notika ES un Āfrikas galotņu tikšanās, kur, tiekoties ar Āfrikas valstsvīriem, piedalījās daudzu ES dalībvalstu vadītāji.

Toms Ancītis: Eiropas Komisija apgalvo, ka pēdējos gados tā esot pastiprinājusi sadarbību ar Āfriku ar mērķi apkarot bēgšanas cēloņus. Tai pašā laikā nav jau tā, ka ES nebūtu bijusi aktīva Āfrikā arī līdz šim. Jau gadu desmitiem tiek īstenota Āfrikas politika, uz Āfriku plūst attīstības palīdzības nauda. Ko jaunu vai citādu tagad Āfrikā dara ES?

Kristīne Hakeneša: Pēdējos gados ES izziņojusi jaunas iniciatīvas, kas saistītas ar migrācijas un bēgšanas tēmu. Starp tām ir iniciatīvas, kuru mērķis ir bēgšanas cēloņu apkarošana, bet ir arī tādas, kas skar migrācijas plūsmu vadību. Tas nozīmē sadarbību ar Āfrikas valstu drošības dienestiem, policiju, kā arī finansiālus stimulus, lai uzlabotu personu atpakaļnosūtīšanu. Tātad ir runa par divām lietām uzreiz: gan centieniem uzlabot dzīves apstākļus, gan ciešāku sadarbību migrācijas vadībā. Turklāt tagad ES īpaši koncentrējas uz valstīm, no kurām nāk daudz bēgļu un migrantu, kā arī uz migrācijas tranzītvalstīm. Valstis, kuras noslēgušas migrācijas partnerības vienošanās, saņem papildu finansiālo palīdzību no ES. Otra jaunā lieta ir, ka

gan Vācija, gan ES lielāku uzsvaru liek uz privāto investīciju un ekonomiskās sadarbības veicināšanu. Tas balstās pieņēmumā, ka tādā veidā dzīves apstākļi Āfrikas valstīs varētu kaut nedaudz uzlaboties. Šie pieņēmumi gan ir samērā strīdīgi un būtu kritiski izvērtējami.

Toms Ancītis: “Bēgšanas cēloņi” un to apkarošana ir vārds, kuru pēdējos gados medijos un politiķu runās dzirdam ļoti bieži, bet ne vienmēr ir skaidrs, kas ar šo vārdu tiek domāts. Kas ir bēgšanas cēloņi?

Kristīne Hakeneša: Šis ir sarežģīts termins, jo zem viena vārda tiek apvienotas dažādas lietas, kas pieprasa atšķirīgas atbildes. Iemesli, kuru dēļ bēgļi un migranti pamet savas dzīvesvietas un dodas prom, ir dažādi, turklāt lielākā daļa bēgļu un migrantu – ap 80 procentiem – pārvietojas nevis uz Eiropu vai citiem kontinentiem, bet Āfrikas iekšienē. Bēgļu gadījumā cēloņi var būt kari un drošības situācija, reliģiska vajāšana, represīvas valdības, kas neievēro cilvēktiesības. Migrācijas gadījumā iemesli ir sociālekonomiski. Nespējot saskatīt perspektīvas savā pašreizējā dzīves vidē, cilvēki izlemj to pamest, lielākoties dodoties uz citām Āfrikas valstīm, bet dažkārt arī uz Eiropu.

Toms Ancītis: Atsevišķas cilvēktiesību organizācijas ir kritizējušas ES politiku, jo viena no lietām, ko patlaban dara ES: tā apmāca un apgādā ar resursiem tranzītvalstu robežsargus un drošības dienestus, lai tie parūpētos, ka bēgļi un migranti tiek apturēti jau Āfrikas iekšienē un nemaz netiek līdz jūras robežai. Taču sekas ir: tādējādi arī migrācija kontinenta iekšienē tiek apgrūtināta. Arī jūsu pieminētie 80 procenti bēgļu un migrantu, kuri nemaz negrasās doties uz Eiropu, tādēļ tiek iesprostoti savās zemēs: viņiem ir grūtāk rast patvērumu kaimiņvalstīs. Ciktāl, jūsuprāt, pamatota ir šī kritika?

Kristīne Hakeneša: Daļēji šī kritika noteikti ir pamatota. Organizācija ECOWAS (Rietumāfrikas valstu Ekonomikas kopiena) jau sen cenšas uzlabot migrācijas vadību reģiona iekšienē, un te ir vietā kritisks jautājums: ciktāl ES, veidojot kooperāciju ar atsevišķām valstīm un atbalstot šo valstu robežsardzes un policiju, šos reģionālās integrācijas centienus, mazākais, apgrūtina, ja ne pat pretdarbojas? Tomēr, tā kā šajā diskusijā par migrāciju un bēgšanu bieži pārmetumi tiek veltīti tieši ES institūcijām, es vēlētos atzīmēt:

ES aktivitātes Āfrikā tomēr ir ES dalībvalstu spiediena rezultāts. Nav tā, ka ES veidotu kādu politiku uz savu roku, pilnīgi savrup no ES dalībvalstīm.

Kā zināms, ES iekšienē sadarbība migrācijas un bēgšanas jomā līdz šim vedusies ļoti grūti. Nav izdevies vienoties par pastiprinātu bēgļu un migrantu pārdali ES starp dalībvalstīm. Bēgšanas un migrācijas jomās pietrūkst solidaritātes. Tādēļ ES meklē ārējās sadarbības iespējas, uzrunājot Āfrikas valstis, lai tās ārēji palīdz panākt, ka Eiropā ierodas mazāk bēgļu un migrantu. Domāju, ka situācija šodien būtu citāda, ja vien dalībvalstis būtu formulējušas citādas gaidas no ES un ja starp pašām ES dalībvalstīm būtu ciešāka sadarbība. Ir pamatoti kritizēt ES konkrēti šajā punktā. Taču nav īsti taisnīgi “Melnā Pētera kārti" atstāt tikai ES rokās jeb novirzīt visu atbildību uz ES institūcijām. Jo uz tām tiek izdarīts tik liels spiediens tieši tāpēc, ka Eiropas iekšienē nav izdevies panākt sadarbību. 

Toms Ancītis: Kā apgalvojuši situāciju uz vietas pētījušie žurnālisti un arī atsevišķas sabiedriskas organizācijas: Sahāras tuksnesī, neveiksmīgi mēģinot nokļūt līdz piekrastei, jau sen mirstot vairāk cilvēku, nekā noslīkst Vidusjūrā. Vai ir kādi dati, kas ļautu šīs aplēses apstiprināt vai noliegt?

Kristīne Hakeneša: Man kā pētniecei Bonnā ir grūti to novērtēt. Mēs arī neveicam savu atsevišķu izpēti par šo tematiku. Tāpēc nevaru piebilst neko vairāk par to, kas līdz šim izskanējis medijos. Taču katrā ziņā skaitļi ir šausminoši. Pat bez konkrētiem datiem ticami, ka Sahāras tuksnesī dzīvību zaudē ļoti daudz cilvēku.

Toms Ancītis: Iniciatīva, kas jau bieži tiek apspriesta Vācijā, ir tā dēvētais “Māršala plāns ar Āfriku” (agrāk dēvēts par “Māršala plānu Āfrikai”). Tā sparīgs aizstāvis ir Vācijas ekonomiskās sadarbības un attīstības ministrs Gerds Millers. Ko satur šis plāns?

Kristīne Hakeneša: Attīstības ministrs Gerds Millers "Māršala plāna" īstenošanu uzsāka līdz ar G20 samitu, kas pērn norisinājās Vācijā. Plāna mērķis ir saasināt sabiedrisko uzmanību uz to, cik svarīga ir kooperācija ar Āfriku. Saturiski plānam ir trīs pīlāri: sadarbība ekonomikas, miera un drošības, kā arī demokrātijas un cilvēktiesību jomās. Pērn notikušajā G20 samitā tika panākta vienošanās, ka "Māršala plāns" līdzdarbosies arī ar G20 iniciatīvu sadarbībai ar Āfriku un tā dēvētajām “Compact” partnerībām. Tas nozīmē, ka ar atsevišķām Āfrikas valstīm tiek slēgtas individuālas vienošanās, ar kurām tās apņemas īstenot noteiktas makroekonomiskas reformas investīciju klimata uzlabošanai, bet G20 valstis pretī sola parūpēties, lai uz Āfriku plūstu vairāk investīciju. Tātad tiek aktivizēta sadarbība ar īpaši izvēlētām Āfrikas valstīm, piešķirot tām papildu līdzekļus.

Toms Ancītis: Kā partnerības valstis tiek izvēlētas? Vai priekšroka tām, kurām labāki panākumi demokrātiskā attīstībā?

Kristīne Hakeneša: Reformu partnerībai tiek izvēlētas pirmkārt tās valstis, kuras noslēgušas arī “Compact” partnerību vienošanos. Pats par sevi gan tas nenozīmē, ka šīs noteikti ir arī demokrātiskas valstis. Tomēr principā nolūks ir bagātīgāk atbalstīt tieši tās, kurām labāk sokas arī demokrātijas jomā. Jo tiek pieņemts, ka tur, kur ir laba un demokrātiska pārvaldība, arī ekonomiskā sadarbība un piešķirtā attīstības palīdzība novedīs pie labākas sociālekonomiskās attīstības.

Toms Ancītis: Kritiska tēze, kuru arī var dzirdēt šī plāna sakarā: bēgļu un migrantu kustība uz Eiropu ir apliecinājums, ka klasiskā attīstības palīdzība būtībā ir bankrotējusi. Ja jau tā būtu bijusi iedarbīga, tad šodien mēs nepieredzētu, ka nabadzības un citu iemeslu dēļ cilvēki tik lielā skaitā tiecas pamest Āfriku. Kāds ir jūsu viedoklis?

Kristīne Hakeneša: Kritika par attīstības sadarbību – par to, kādi instrumenti un ciktāl ir vai nav iedarbīgi – pastāv jau sen. Tomēr tēzei, ka attīstības palīdzība būtu pasludināma par izgāzušos tādēļ vien, ka Eiropā ierodas tik daudz bēgļu un migrantu, nevaru piekrist. Jo tas nozīmētu neadekvāti augstas gaidas no attīstības palīdzības darba. Ir skaidrs, un vienmēr bijis skaidrs, ka ar attīstības palīdzību vien nevar attīstīt visu Āfrikas kontinentu. Pirmkārt, tā ir Āfrikas valstu vadītāju atbildība: virzīt uz priekšu sociālekonomisko attīstību un politisko transformāciju. Attīstības palīdzība šeit var sniegt savu artavu, lai viņu centieni būtu auglīgi un tiešām tiktu radīts vairāk darbavietu, samazināta nabadzība un lai vairāk sabiedrisko līdzekļu tiktu novirzīti izglītības un veselības aizsardzības sektoriem. Nav šaubu, ka attīstības palīdzības darbu var un vajag uzlabot. Taču nevar no tās gaidīt pārāk daudz, it sevišķi, ja paraugās, cik daudz valstu ir Āfrikā un cik salīdzinoši niecīga ir palīdzības nauda.

Toms Ancītis: Tomēr arī Millers saka, ka viņš gribot attālināties no attīstības palīdzības un tā vietā veicināt vairāk privāto investīciju: lai vairāk Eiropas uzņēmumu būtu aktīvi Āfrikā. Privātajām investīcijām gan ir cits mērķis - pirmkārt peļņa. Bet varbūt tas tomēr var palīdzēt šīm valstīm labāk attīstīties?

Kristīne Hakeneša: Domāju, ka šeit īsti nepastāv izvēle: vai nu viens, vai otrs. Abi ir svarīgi. Skaidrs, ka nevar sagaidīt, ka Āfrika attīstās bez starptautisko vai vietējo privāto investoru un uzņēmēju iesaistes. Ir vajadzīgs, lai vairāk Eiropas investoru kļūst aktīvi Āfrikā un palielina tirdzniecības apjomus. Tomēr paliek jautājums:

tā kā ir sagaidāms, ka turpmākajos gados Āfrikas iedzīvotāju skaits demogrāfisko tendenču dēļ ievērojami palielināsies un Āfrikai būs vajadzīgas darbavietas, vai tiešām un cik daudz darbavietu radīsies no investīcijām vien?

Tāpēc ir labi, ka palielinās atbalsts privātajām investīcijām, taču tas nevar būt vienīgais instruments palīdzībai Āfrikai.

Toms Ancītis: Kāpēc tā ir, ka tik maz Eiropas uzņēmumu darbojas Āfrikā?

Kristīne Hakeneša: Es neteiktu, ka uzņēmumu skaits pats par sevi būtu mazs. Dažādās Eiropas valstīs un dažādos uzņēmējdarbības sektoros situācija ir atšķirīga. Taču iemesli, kādēļ tas nenotiek aktīvāk, ir daudzās Āfrikas valstīs pastāvošais nelabvēlīgais uzņēmējdarbības klimats un augstie uzņēmējdarbības riski. Vācijas uzņēmumi pēdējos gados ir daudz vairāk pievērsušies Centrālajai un Austrumeiropai. Nav bijis lielas intereses un vajadzības censties ieiet valstīs, kurās uzņēmējdarbības riski ir augstāki.

Toms Ancītis: Ķīna trīs gados investēs Āfrikā vēl 60 miljardus dolāru. Iznāk, ka Ķīnai Āfrika šķiet pievilcīgāka nekā Eiropai?

Kristīne Hakeneša: Ja raugāmies uz skaitļiem, tad Eiropa joprojām ir Āfrikas lielākais tirdzniecības partneris. Lielākā daļa ārvalstu investīciju Āfrikā nāk no Eiropas, nevis Ķīnas. Ir tiesa, ka Ķīnas aktivitātes ir ievērojami pieaugušas, palielinās investīcijas un tirdzniecības apjomi. Tomēr Eiropa kā partneris nešaubīgi ieņem centrālo vietu. Turklāt Ķīnas gadījumā ir vērts sīkāk palūkoties uz motivāciju un tautsaimniecības sektoriem, kuros Ķīna izvērš savas aktivitātes. Daudzi Ķīnas uzņēmumi iesaistās infrastruktūras būvniecībā, piemēram, būvē ielas un ceļus. Viņi ir ļoti konkurētspējīgi un spēj piedāvāt zemākas cenas nekā eiropieši, turklāt Ķīnas valdība nodrošina kredītus projektiem, kurus realizē ķīniešu uzņēmumi. Tomēr

arī Ķīnas uzņēmumi būtu daudz vairāk ieinteresēti Eiropas tirgū - taču tur viņi nav pietiekami konkurētspējīgi.

Tādēļ viņi redz Āfrikas tirgu kā pakāpienu, no kura tālāk varētu startēt citos tirgos. Katrā ziņā ir tiesa, ka vērojama spēcīga interese no Ķīnas puses. Bet vienlaikus Eiropa vēl arvien ir būtisks spēlētājs un arī motīvi Eiropai ir atšķirīgi.

*"Compact with Africa": G20 valstu partnerības ar Āfriku elements; ar ieinteresētajām Āfrikas valstīm tiek slēgti partnerības līgumi, kuros tās apņemas uzlabot investīciju klimatu un veikt reformas, pretī saņemot atbalstu no Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un Āfrikas Attīstības bankas.

**

Raksts tapis projekta "Masu mediju iesaiste trešo valstu pilsoņu integrēšanā Latvijā" (Projekta Nr. PMIF/7/2016/1/02) ietvaros. Projekts tiek finansēts no Eiropas Savienības Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda un Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekta īstenošana turpināsies līdz 2018. gada decembrim.

 
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti