Sešdesmit divus gadus vecais Anils Kumars strādājis par profesionālu ātrrakstītāju 42 gadus un gandrīz 30 no tiem viņa uzticamais kompanjons bijusi “Remmington” rakstāmmašīna. Viņš pats saka, ka, tieši pateicoties tai, viņam izdevies izaudzināt un izskolot savas divas meitas un dēlu.
“Es esmu tai ļoti pieķēries. Par naudu, kuru ar to es nopelnīju, paveicu daudz ko un pat izprecināju visus savus bērnus,” saka Kumars.
Tomēr laiki mainās un vecās rakstāmmašīnas aizstāj datori. Pagaidām tradicionālo drukas veidu daļēji ļauj saglabāt fakts, ka rakstāmmašīnu uzturēšana ir lētāka par datoru uzturēšanu, izmaksājot aptuveni eiro par nodrukātajām simt lapām.
Tomēr Indija, kur ļoti strauji attīstās informācijas tehnoloģijas, ir viena no retajām vietām, kur paralēli joprojām tiek izmantotas rakstāmmašīnas.
““Remmington” uzņēmums vairs neeksistē, taču mana rakstāmmašīna joprojām strādā un strādās, jo ir cilvēki, kas to var salabot. Tik ilgi, cik vien tā darbosies, es to lietošu,” sola Kumars.
Kopumā Indijā joprojām strādā vairāki tūkstoši profesionālu ātrrakstītāju, sagatavojot dažādus dokumentus, kontraktus un citas juridiskas vienošanās. Tomēr ienākumi vairs nav vecie – pirmsdatoru laikmetā astoņdesmitajos gados ātrrakstītāji varēja nopelnīt pat desmit dolārus dienā, tagad knapi trīs dolārus labā dienā.
Nozare gan vēl zaudēt tehnoloģiskajā cīņā vēl nav gatava – daļa indiešu uzskata, ka ar rakstāmmašīnām drukāti dokumenti ir labākas kvalitātes un rakstāmmašīna labāk palīdz apgūt ātrrakstīšanu nekā datori, un tik ilgi, kamēr šādi uzskati vēl pastāvēs, rakstāmmašīnas Indijā turpinās klikšķēt.
