“Nestabilitāte dažādās bijušās Padomju Savienības daļās vedina mānīgi secināt, ka Krievija zaudē kontroli pār savām kaimiņteritorijām. Patiešām, dažviet Krievijas kontrole ir vājinājusies – tas, ka Krievija ir zaudējusi Ukrainu, ir nenoliedzami, un tas ir būtiski svarīgi.
Tomēr pašreizējā nestabilitāte nenozīmē ietekmes mazināšanos, bet gan demonstrē pilnīgi pretējo
– Krievija rīkojas, lai panāktu noregulējumu Kalnu Karabahā un Baltkrievijā, bet dara to atbilstoši saviem principiem. Savukārt Rietumiem nav reālu iespēju ietekmēt ne vienu, ne otru pretstāvi,” raksta domnīcas “Eiropas Ārlietu padome” (European Council on Foreign Relations, ECFR)) analītiķe, igauņu žurnāliste Kadri Līka. Deviņdesmitajos gados viņa bijusi vairāku Igaunijas laikrakstu korespondente Maskavā, bet vēlāk vadījusi Starptautisko aizsardzības pētījumu centru Tallinā. Līkas komentārs publicēts ECFR portālā.
Pēc analītiķes domām, nebūtu pareizi uzskatīt, ka Kalnu Karabahas konfliktā Kremlis bez ierunām atbalsta Armēniju, kas ir Krievijas sabiedrotā Kolektīvās drošības līguma organizācijā, bet Baltkrievijas pretstāvē – Aleksandru Lukašenko. Līka uzskata, ka īstenībā Krievija ir nogurusi no Lukašenko divkosīgās politikas un gribētu pārmaiņas Minskā. Un tieši tāpat Krievija varētu piekrist zināmām pārmaiņām Kalnu Karabahā, ja tās notiktu pēc Maskavas noteikumiem vai vismaz noteikumiem, kas tai ir saprotami.
Konfliktos, kuri plosa bijušās padomju republikas, Krievijas patiesais nolūks ir nevis atbalstīt kādu no iesaistītajām pusēm vai konkrētu līderi, bet aizstāvēt Krievijas vadībai svarīgus principus.
Maskava grib deleģitimizēt “revolūcijas no apakšas” kā varas maiņas instrumentu.
Kremlis arī liek saprast rietumvalstīm, ka to iejaukšanās nolūkā veicināt demokrātiju ir neauglīga kopumā un īpaši nevēlama Krievijas kaimiņvalstīs, raksta Kadri Līka.
Piemēram, Baltkrievijas gadījumā Maskava nav atbalstījusi Eiropas aicinājumus ievērot likumā paredzētās procedūras, ievērot cilvēktiesības un kā starpnieci iesaistīt Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju. Pagaidām Kremlis atbalsta Lukašenko, bet īstenībā viņam gatavo nomaiņu. Šim procesam vajadzēs zināmu laiku, un Lukašenko būs iespēja vienoties par savas aiziešanas nosacījumiem, uzskata Līka. Pēc viņas domām, daļa no šī procesa varēja būt nesenās Lukašenko sarunas ar opozīcijas pārstāvjiem Valsts drošības komitejas izolatorā. Bet opozīcijas līderei Svetlanai Tihanovskai Maskava, pēc visa spriežot, atvēlējusi skatītāja no malas lomu.
“Krievija neiejaucās tajā, kas tur [Baltkrievijā] notika.
Mēs ceram, ka neviens neiejauksies, neviens savās interesēs neuzkurinās šo konfliktu un neuzspiedīs kaut kādus risinājumus Baltkrievijas tautai. Jādod iespēja pašiem baltkrieviem mierīgi tikt skaidrībā visā šajā situācijā, pieņemt attiecīgus lēmumus,” pagājušajā mēnesī diskusiju klubā “Valdajs” paziņoja Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Kalnu Karabahā ir cita – etniski teritoriālā – tipa konflikts. Turcijas atbalsts Azerbaidžānai var liecināt par to, ka Krievijai līdzās nostiprinās konkurējošs spēks. Tomēr, pēc Līkas domām, daudziem Maskavā tas, ka šajā konfliktā nav iesaistīti Rietumi, šķiet tā vērts, lai paciestu Turcijas klātbūtni: “Maskava pazīst Ankaru un ir iemācījusies ar to strādāt. Tās ne tuvu nav sabiedrotās – to mērķi Tuvajos Austrumos bieži vien ir pilnīgi pretēji. Tomēr abas saprot, ka ir vajadzīgas viena otrai, jo nespēj īstenot savus mērķus, ja otra nedod tam klusu piekrišanu.”
Pēc igauņu analītiķes vārdiem, vissvarīgākais ir tas, ka Turcijas valdību motivē mērķi, kurus Kremlis uzskata par racionāliem – nostiprināt varu valsts iekšienē, palielināt ietekmi ārzemēs, kā arī īstenot ekonomiskās un drošības intereses. Tā nav Rietumu stila pieeja, kas balstīta noteikumos, Ankarai ir tāds pasaules uzskats, kādu saprot Maskava.
“Mācība Rietumiem ir pietiekami skaidra – lai ietekmētu krīzes pēcpadomju vai jebkurā citā telpā, ir vajadzīgi reāli ietekmes līdzekļi vai nu reģionālā līmenī, vai arī globālā līmenī ar iespēju tos pārvērst reģionāla līmeņa ietekmē.
Savukārt, ja kāds paļaujas vienīgi uz labiem principiem un augstu morāli, apņēmīgs pretinieks to viegli apspēlēs,” rezumē igauņu analītiķe.
