Galvenie sānceši uz uzvaru atkal ir Tallinas mēra Egdara Savisāra vadītā Centra partija, kas gan jau vairākus gadus parlamentā bijusi opozīcijā. Par trešo un ceturto vietu cīnās sociāldemokrāti un konservatīvā apvienība "Tēvzeme un ResPublica". Šīs ir četras vadošās partijas. Tomēr šoreiz parlamentā varētu iekļūt vēl divas mazākas partijas, sajaukt visas kārtis un koalīcijas veidošanas procesu padarīt krietni izaicinošāku. "Brīvā partija" uzstāj, ka politiskā sistēma kļuvusi pārāk noslēgta, un vadošās partijas apsūdz par sava veida "karteļa" izveidošanu. Bet Konservatīvā tautas partija izpelnījusies atbalstu ar aso nostāju pret pērn pieņemto likumu, kas ļauj reģistrēt arī viendzimuma partnerattiecības.
Latvijas Radio korespondetns Gints Amoliņš intervē Igaunijas politologu Andresu Kasekampu.
Latvijas Radio (LR): Es vēlētos sākt interviju par Igaunijas un igauņu šodienas identitāti, jo Igaunijas premjers Tāvi Reivass priekšvēlēšanu laikā paziņoja, ka vēlas panākt, lai Igauniju atzīst par Ziemeļvalsti. Ko tas nozīmē?
Andress Kasekamps (AK): Es domāju, ka tas pamatā ir viņa partijas gudrs mārketinga triks. Runājot par "ziemeļvalstu identitāti"- tas, kā mēs to saprotam, nav tas pats, kā to saprot cilvēki Ziemeļvalstīs. Tāpat kā Latvijai, mums ir kultūras, vēstures, sociālās, personīgās saites. Tomēr vairumam cilvēku Ziemeļvalstīs pamata ideja par ziemeļvalstu modeli ir sociālās labklājības valsts, un tas nav tas, par ko runā Reformu partija. Tā ir liberāla partija, kuras platformas galvenie punkti ir vienotas likmes nodokļa saglabāšana un zemi nodokļi. Tas nav tas Ziemeļvalstu modelis.
Tādēļ es teiktu, ka tas ir identitātes jautājums, bet ne par to, ka mums būtu jākļūst viņiem līdzīgiem viņu ekonomiskajā modelī.
LR: Bet jūs sevi daudz salīdzināt ar Somiju? Igaunijas prezidents [Tomass Hendriks] Ilvess Neatkarības dienas runā teica, ka šobrīd Igaunija ekonomiskajā ziņā ir tur, kur Somija bija pirms apmēram 20 gadiem.
AK: Patiešām, tas tā vienmēr ir bijis, ka igauņu politiķi, un arī šajā kampaņā, sliecas salīdzināt ar Somiju. Ka tas ir mērķis, tas ir etalons, uz kuru tiekties. Kampaņās pārāk bieži nenotiek, kad kāds saka - salīdzinot ar Latviju vai salīdzinot ar Lietuvu. Esmu ievērojies, ka vienīgie, kas to dara, ir Edgara Savisāra vadītā Centra partija. Un viņi to ir darījuši negatīvā nozīmēm, tādā ziņā, ka norādījuši, ka ekonomiskā izaugsme Latvijā un Lietuvā pēdējos pāris gados ir bijusi straujāka nekā Igaunijā. Bet igauņi, protams, vienmēr sliekušies skatīties uz ziemeļu pusi Somijas virzienā.
LR: Bet tas ir palīdzējis, ka ir šis etalons, pēc kura tiekties, mērķis, ko sasniegt?
AK: Noteikti. Somija, protams, ir ļoti tuvu Igaunijai, ir tik daudz igauņu, kas tur strādā. Tā ir liela atšķirība no Latvijas vai Lietuvas gadījuma. Daudzi cilvēki, kas pametuši valstis, nav projām uz visiem laikiem, viņi var regulāri braukāt uz priekšu un atpakaļ. Ir daudzi, kas dodas uz Somiju pirmdienas rītā un atgriežas piektdienas vakarā. Līdz ar to viņi nav tik ļoti prom no savām ģimenēm, kā, es pieņemu, ir ar cilvēkiem no Latvijas, kas devušies uz Angliju vai Īriju, vai Norvēģiju. Tas dod Igaunijai priekšrocību, kā arī tuvums un izpratne par Somijas sabiedrību.
LR: Atgriežoties pie vēlēšanām, premjera Reivasa izteikumiem par Ziemeļvalsti un sociālās labklājības jautājumu: tomēr partijas šajās vēlēšanās, diskutējot par ekonomiku, diskutē par minimālās algas paaugstināšanu - sociāldemokrāti runā par 800 eiro, Centra partija pat par 1000 eiro. Tad tiek runāts arī par pabalstu palielināšanu ģimenēm ar bērniem - par to runā Reformu partija. Bet tikmēr Somijā tiek domāts, kur un ko samazināt pirms tur gaidāmajām vēlēšanām.
AK: Es nepievēršu pārāk daudz uzmanības visiem šiem solījumiem. Domāju, ka tie ir tipiski gājieni, kādus partijas izmanto vēlēšanu kampaņās jebkur pasaulē, solot, ka ar mūsu nodokļu plāniem jūs potenciāli ietaupīsiet vai iegūsiet vairāk naudas. Visi šie plāni neizturēs laika pārbaudi, jo nevienai no šīm partijām nebūs iespēja tos pilnībā īstenot. Jo būs koalīcija, un tur būs jāvienojas par kompromisiem. Šobrīd šie solījumi par nodokļiem ir vienkārši partiju mēģinājums iegūt cilvēku labvēlību vai uzmanību. Jo par citām lietām nav tik daudz ko diskutēt.
Starp Igaunijas partijām drošības jautājums ir ļoti skaidrs. Reformu partija sāka savu kampaņu saucot, ka drošība ir jautājums numur viens. Bet patiesībā tur nekādas debates nav. Visi ir vienisprātis, ka šeit ir nepieciešama lielāka NATO klātbūtne, ka Krievija ir drauds. Te ir maz par ko debatēt.
Es pat teiktu, ka bija komiski, kad viena no konkrētākām lietām, kas drošības debates parādījās, bija jautājums par to, vai nākotnē arī sievietēm varētu piemērot obligāto militāro dienestu. Tas, manuprāt, ir nesvarīgs jautājums, ja skatāmies uz kopējo bildi. Jo visas vadošās partijas ir vienisprātis, ka ir jāsaglabā 2% no IKP aizsardzībai, un tā īsti nekādu debašu nav.
Līdz ar to mums atliek tikai tipiski ikdienišķie jautājumi par to, kurš var apsolīt, ka tu varēsi paturēt vairāk no savas nodokļu naudas.
LR: Un tomēr - kā attiecībā uz debati par drošību un aizsardzību klājas Centra partijai? Mēs zinām, ka tās līderis Savisārs bieži tiek apsūdzēts par prokremliskumu.
AK: Centra partijai patiešām ir līgums ar [Krievijā valdošo partiju] "Vienotā Krievija", līdz ar to šai apsūdzībai ir pamats. Lieta ar Centra partiju ir tāda, ka viņiem, liekas, ir divi vēstījumi savam elektorātam. Lielākā daļa elektorāta ir krievvalodīgie, un tad ir igauņu elektorāts. Igauņu elektorātam viņi, protams, pamatā ir partija, kas piedāvā alternatīvu pašreizējā valdībā, mēģina piedāvāt alternatīvu liberālajam kapitālismam. Un krievvalodīgajiem viņi rāda, ka ir vienīgā partija, kas par jums rūpējas. Līdz šim šāda stratēģija ir strādājusi labi.
Tomēr ar šādu vēstījumu, gluži kā "Saskaņas centrs" Rīgā, viņi sevi izgrūž no varas nacionālā līmenī, un viņiem jāsamierinās ar valdīšanu galvaspilsētā.
LR: Vai Igaunijā ir stipra sajūta par nedrošību, par draudiem no Krievijas puses? Pirms dažiem mēnešiem uz robežas ar Krieviju tika nolaupīts Igaunijas drošības policijas darbinieks Estons Kohvers. Valdība grib nopirkt zemi gar robežu. Šogad Igaunijas Neatkarības dienas militārā parāde notika austrumos, Narvā, kur pārsvarā dzīvo krievvalodīgie. Un šobrīd Krievija rīko militārās mācības Pleskavas apgabalā pie Latvijas un Igaunijas.
AK: Nedrošības sajūta šeit bijuši kopš Krimas aneksijas pirms gada. Bet es domāju, ka šobrīd cilvēki par to ir nedaudz atslābinājušies, jo, kā teicu, priekšvēlēšanu kampaņa vairāk bijusi par to, kurš man iedos lielākus nodokļu atvieglojumus. Drošība nav lieta, par ko cilvēki ļoti daudz diskutētu.
Par parādi Narvā - tā bija ieplānot jau pirms ilga laika. Tradicionāli militāro parādi katru gadu rīko citā pilsētā. Vienkārši šoreiz Narvas kārta iekrita šajā laikā, un tur parāde notikusi arī iepriekš.
Bet Krievijas medjiem no tā izdevās iegūt skaļus virsrakstus saistībā ar to, ka tur bija arī mūsu sabiedrotie, amerikāņi. Kaut tas bija mazs kontingents, un tur bija arī latvieši un lietuvieši. Bet viņi no tā uztaisīja sensacionālus virsrakstus. Mūsu sabiedrotie vienmēr bijuši parādēs, lai arī kur tās notiktu.
Mums, igauņiem, tā bija ļoti laba ziņa. Bet Krievijas medijiem to izdevās pagriezt citā virzienā.
LR: Vai Jūs pats uzskatāt, ka ir tiešs militārs drauds no Krievijas tagad vai pārskatāmā nākotnē? Pētnieki brīdinājuši, ka Krievijas aizvien biežākie militārie manevri pie Baltijas valstu robežām var būt daļa no stratēģijas, lai pie tiem pieradinātu, iemidzinātu Baltijas valstis, un negaidot izvērstu pēkšņu uzbrukumu.
AK: Protams, tāda iespēja pastāv, bet pats tai neticu. Putinam ir pilnas rokas Ukrainā, un otras frontes atvēršana Baltijas valstīs pat viņam būtu pilnīgs neprāts. Man izskatās, Putins ir rīkojies kā oportūnists, bez kāda liela plāna. Viņam galvenais ir iedragāt Rietumus un nodrošināt, lai Ukraina kā valsts nespēj funkcionēt. Un viņam tas izdodas.
Tomēr viņam nav izdevies iedragāt Rietumu vienotību tik daudz, cik bija cerējis. Viņš negaidīja šādas sankcijas. Mēs Igaunijā un Latvijā varam domāt, ka tās nav tik spēcīgas, kā varētu būt. Tomēr Eiropas Savienībai tas ir nozīmīgs sasniegums - būt tik vienotai, stāvot aiz šīm sankcijām, kaut gan ir kurnēšana no Ungārijas, Kipras un citurienes.
LR: Pirms dažām dienām Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite paziņoja, ka vēlas uz laiku atjaunot obligāto militāro dienestu. Vai Jūs domāja, ka tas ir pareizs solis un Latvijai vajadzētu darīt to pašu, ņemot vērā, ka Igaunijai joprojām ir obligātais dienests?
AK: Pilnīgi noteikti. Igaunijā pirms 10 gadiem bija tādas pašas debates kā Latvijā un Lietuvā. Debates bija ļoti karstas. Militāristi bija pret profesionālo armiju, bet politķi to ļoti atbalstīja - saskaņā ar rekomendācijām no NATO. Vienkārši šajā gadījumā Latvija un Lietuva bija labākas NATO rekomendāciju izpildīšanā nekā Igaunija.
Izšķirošais brīdis Igaunijas debatēs pienāca Krievijas kara laikā pret Gruzija 2008.gadā. Tas svaru kausus noslieca par labu tiem, kas vēlējās saglabāt obligāto dienestu. Tagad igauņi jūtas ļoti apmierināti, ka pieņēma šādu lēmumu. Protams, tagad ir bijis ievērojams brīvprātīgo skaita pieaugums mūsu zemessardzē. Tas liecina, ka cilvēkiem ir vēlēšanās vai vismaz draudu sajūta.
LR: Tātad Jūs ieteiktu atjaunot obligāto militāro dienestu Latvijā un Lietuvā?
AK: Tīri no Igaunijas skatu punkta, protams, igauņi to apsveiktu. Jo mēs visi esam saistīti. Ja kaut kas notiek vienā no Baltijas valstīm, tas ietekmēs mūs visus. 1939., 1940.gadā mums uzbruka, mēs padevāmies viens pa vienam, izolēti, un mēs nesadarbojāmies. Ja notiek kas nopietns, mums ir jābūt kopā no paša sākuma.
