Latvijas Televīzija (LTV) tikās ar neseno Igaunijas premjeru, pašreizējo Igaunijas parlamenta vice-spīkeru Tāvi Reivasu. Viņš ir pārliecināts, ka Igaunijas pagrieziens pa "kreisi" būs neveiksmīgs un labējie drīz atkal nonāks pie varas. Bijušo Igaunijas premjeru izvaicāja LTV žurnālists Imants Frederiks Ozols.
Pagaidu stāvoklis
Imants Frederiks Ozols: No jauneklīga un vismaz mediju vidū premjerministra atpakaļ par parlamenta deputātu un ar zināmas pārkārtošanās palīdzību - par tā vice-spīkeri. Vai veiksme uzgriezusi jums muguru, vai arī tā ir tikai pagaidu situācija?
Tāvi Reivass: Tiešām domāju, ka tas ir pagaidu stāvoklis, un Reformu partija atgriezīsies pie varas. Patiesību sakot, lai gan Reformu partija uzvarēja parlamenta vēlēšanās pirms pusotra gada, mūsu koalīcijas partneri nolēma mūs pamest un izveidot jaunu valdību. Tā, protams, ir demokrātija. Ja jums ir vairāk nekā 51 vieta parlamentā, tā var rīkoties. Un to viņi arī izdarīja.
Runājot jūsu paša vārdiem par atslēgu uz cilvēku sirdīm. Vai jums bija šāda atslēga? Un, ja jums tāda ir vai tāda bijusi, kādēļ vairs neesat premjerministrs?
Nekad neesmu zaudējis Igaunijas cilvēku uzticību. Un par to esmu ļoti pateicīgs un lepns. Pirms mana tiešā priekšteča premjera amatā Andrusa Ansipa neviens nav ticis pārvēlēts premjera amatā. Tas attiecas arī uz pirmskara vēsturi. Andrusam Ansipam tas izdevās divas reizes pēc kārtas. Man tas izdevās vienu reizi. Un tas ir kā milzīgs kompliments un uzticības zīme no Igaunijas ļaudīm. Nudien uzskatu, ka mūs nekad nav noraidījuši ļaudis, bet gan mūsu koalīcijas partneri.
Un varētu būt, ka viens no iemesliem tam bija tāds, ka Reformu partija bija pārāk veiksmīga un mūsu politiskie sāncenši sajutās apdraudēti.
Pagrieziens pa kreisi
Un tomēr, vai varētu būt, ka ļaudis jūtas noguruši no fiskālām politikām, fiskālās disciplīnas. No tā, ka vairāk ievērības tiek bagātajiem un tiem, kam ir, nevis tiem, kam nav?
Mums bija parlamenta vēlēšanas 2015.gadā, tātad tikai pirms pusotra gada. Igaunijas Reformu partija uzvarēja vēlēšanās. Ja mēs palūkojamies uz labējo un kreiso spēku līdzsvaru, tad nepārprotami uzvarēja labējā spārna politikas. Un tā tas Igaunijas politikā notiek jau kādu laiku. Manuprāt, gan igauņi, gan latvieši ir pieredzējuši, ka, lai saņemtu lielākas pensijas un valsts atbalstu, nepieciešama ekonomikas attīstība. Un abas mūsu valstis ir bijušas ļoti veiksmīgas tajā, ja salīdzinām ar citu valstu paveikto šajā 25 gadu pārejas laikā, ja mēs to tā varam saukt. Tieši tādēļ ir augušas algas un sociālie pabalsti. Neviena valsts nevar saviem iedzīvotājiem iedot nekā, ko pirms tam nav ieņēmusi nodokļu veidā. Un nauda ievācama tikai no reālā ekonomikas pienesuma. Tādējādi ekonomiskā izaugsme ir pamatā arī visām sociālajām politikām. Šajā ziņā esmu stingrs liberālis un cieši ticu, ka jāfokusējas tieši uz ekonomikas attīstību.
Ko tādā gadījumā sakāt par pirmajiem soļiem, ko spērusi Ratasa valdība. Nupat jau daudz zināms par izmaiņām nodokļu sistēmā. Labvēlība pret tiem, kuru ienākums, ja nemaldos, ir līdz tūkstotim eiro. Ko par to sakāt?
Tas nepārprotami ir pagrieziens pa kreisi. Un, manā ieskatā, tas ir slikti. Kā jau teicu, - esmu liberālis un ticu ekonomikas attīstībai, ko nes darba vietas ar augstāku pievienoto vērtību.
Un tas nav virziens, kurā darbojas jaunā valdība. Taču esmu pārliecināts, ka vismaz latvieši saskatīs zināmus pozitīvus aspektus šajā politikā. Alus akcīze tiks ļoti, ļoti paaugstināta un uz Latviju šāda veida iepirkumos dosies vēl vairāk cilvēku.
Pārsteigums politikā
Savulaik, pavisam drīz pēc jūsu pirmās valdības izveidošanās, intervēju vienu no tā laika jūsu partneru – sociāldemokrātu ministriem. Atceros, kā man tolaik teica — ir nepārprotama saikne ar Putinu. "Centra partiju" salīdzināja ar Latvijas "Saskaņas centru", sakot, ka nē – nekāda sadarbība nav iespējama. Vai pietiek ar to, ka partija tagad saka – līgums nav aktīvs. Tas netiek darbināts. Jūs šādam argumentam nepiekrītat, ja pareizi saprotu.
Protams. Redzat, ja pastāv šāds līgums, bet jūs sakāt – tas jums nekā nenozīmē, tad būtu tikai godīgi šādu līgumu pārtraukt. Mēs visi redzam, ka drošības situācija ir mainījusies kopš laika, kad līgums tika parakstīts. Tas šķiet bija 2004. vai 2005. gadā. Tas bija daudzējādā ziņā citāds laiks. Bet pēc 2008.gada, kad Krievija uzbruka Gruzijai, pēc 2014. gada, kad Krievija uzbruka Ukrainai un anektēja Krimu, nedomāju, ka būtu loģiski, ja kādai Eiropas Savienības valstij ir šāds līgums valdības līmenī.
Latvieši, manuprāt, ļoti labi saprot, kāda ir politiskā situācija. Nila Ušakova partija ir uzvarējusi vēlēšanās, taču saņēmusi skaidru vēsti no visām pārējām partijām, ka līdz viņu pozīcija ir tāda, kā tā ir tagad, viņi nav gaidīti valdībā.
Un vēl pirms diviem mēnešiem tāda bija arī vairuma Igaunijas partiju nostāja pret Centra partiju. Neskatoties uz to, pieredzējām pārsteigumu. Sociāldemokrāti un “Pro Patria” piepeši mainīja savu nostāju.
Kā jūs izskaidrotu šādu situāciju?
Tas gan būtu jāprasa viņiem. Man tas vēl arvien paliek tāds kā noslēpums. Taču sarunās starp dažādu partiju locekļiem ir izskanējis, ka viņiem piegriezušies Reformu partijas panākumi. Un es to pat saprotu. No manas perspektīvas tas šķiet gan objektīvi, gan loģiski, ka labākā politika ir tieši Reformu partijai. Tādēļ jau arī esam uzvarējuši trīs reizes pēc kārtas. Bet, ja paraugos no mūsu sāncenšu perspektīvas, tad viņiem šāda situācija jau varēja būt līdz kaklam. Daļēji tas saprotams. Tomēr nedomāju, ka ilgtermiņā tas ir labs risinājums viņiem. Nekad nav labi atteikties no saviem principiem.
Ja mēs uz brīdi no augstās politikas nolaistos uz zemes. Latviešiem jūs varējāt šķist lielisks pienācējs uz Baltijas politiskās skatuves. Jauns, labu izglītību, labām saskarsmes prasmēm apveltīts, piemēram, tiekoties ar [Vācijas kancleri Angelu] Merkeles kundzi. Radījāt iespaidu, ka starp jums pastāv īpašas attiecības. No otras puses, tas, ko dzirdēju no jūsu oponentiem Igaunijā. Viņi jūs apraksta gluži citādi – augstprātīgs un iedomīgs. Kā jums pašam šķiet?
Nedomāju, ka mani kāds varētu saukt par augstprātīgu. Es pats par sevi laikam pat teiktu, ka esmu gluži patīkama persona.
Bet, nopietnāk runājot, ir tikai loģiski, ka sāncenši vienmēr atrod negatīvos aspektus. Tomēr, patiesību sakot, man bijis daudz draugu un atbalstītāju Igaunijā šī gandrīz trīs gadus ilgā premjera termiņu laikā. Un man bijušas ļoti labas attiecības ne tikai ar Merkeles kundzi, par kuru varu teikt, ka viņa ir draugs, bet arī ar vairākiem latviešu politiķiem. Un tas, manuprāt, ir labi valstu attiecībām. Politiķi galu galā ir cilvēciskas būtnes. Pastāvot labām personiskām attiecībām, var labi risināt arī svarīgus jautājumus. Vai tā būtu kopīga pozīcija drošības jautājumos, vai arī lieli izaicinājumi. Piemēram, “Rail Baltica” būve vai kopīga politika gāzes jomā. Daudzas lietas, kur nepieciešama Baltijas vienotība un labas attiecības. Un man jāsaka, ka labas attiecības bijušas arī ar Latvijas premjeriem - gan Māri Kučinski, gan Laimdotu Straujumu.
Daļa no Ziemeļvalstīm
Vai patiesībā pastāv kaut kas tāds kā Baltijas vienotība? Galu galā nezinu, kā jūs to interpretējat, taču [Igaunijas prezidente] Kaljulaidas kundze savā pirmajā vizītē devās uz Somiju. Pat, ja viņa nonāca Latvijā tajā pašā dienā, tomēr tas ir ļoti simbolisks pavērsiens. Kā jums šķiet?
Manuprāt, prezidentiem un premjeriem daudzkārt bija jāpieņem šis grūtais lēmums, kuru no kaimiņiem apciemot vispirms. Otrs noteikti taps aizvainots, lai gan, mēs visi zinām, ka tas nebija nodoms. Man tā bija kā liela dāvana, ka bija jāatrodas Briselē Eiropas Savienības un Āfrikas samitā. Līdz ar to man nebija jāveic izvēle starp Somiju un Latviju. Taču, vēl nopietnāk runājot, domāju, ka attiecības starp Latviju un Igauniju patiešām ir ļoti labas un ciešas.
Un, protams, kaut kādā ziņā mēs esam arī konkurenti. Mēs konkurējam par investīcijām un daudzās citās jomās. Tomēr ir svarīgi paturēt arī vienotību un kopīgu pozīciju pie Eiropas padomes galda, NATO samitos.
Tā ir bijusi liela veiksme daudzus gadus. Turklāt, manuprāt, bijis ļoti viegli panākt kopīgu nostāju. Un ne tikai mūsu trīs valstis. Galu galā kā Apvienotās Nācijas beidzot oficiāli paudušas – esam daļa no Ziemeļvalstīm. Manā pieredzē pirms katras Eiropas Padomes tikšanās, kur tiekas valdību vadītāji, tikšanās bijusi ne tikai starp Baltijas, bet arī Ziemeļvalstu premjeriem. Un gandrīz vienmēr sešas valstis ir spējušas panākt kopīgu pozīciju un atbalstījušas viena otru, tādējādi, lai mūsu balss būtu daudz skaļāka.
Neatteikties no vērtībām
Esam saņēmuši NATO drošības pārapstiprinājumu ar starptautisko spēku izvietojumu Baltijas valstīs. Tā ir nepārprotama atbilde tiem draudiem, kas nāk no Krievijas. Tajā pašā laikā mēs dzirdam balsis Eiropas Savienībā, kas sauc pēc sankciju politikas pārskatīšanas. Kas ir lielāks drošības izaicinājums šobrīd? Tas, ka negūstam gana ekonomisko labumu no netraucētas ekonomiskas sadarbības, kā tas bija pirms sankcijām, vai drošības draudi, ko rada iespējamā agresija no Krievijas?
Vispirmām kārtām, gan Igaunijas, gan Latvijas, gan Lietuvas politiķi, diplomāti un militāristi ir smagi strādājuši, lai saņemtu pašreizējos drošības pārapstiprinājumus. Un vēl daudz kas paveicams, jo bataljoni vēl nav šeit. Baltijas valstis patiesi veikušas lielu piepūli.
Otrām kārtām, nedomāju, ka varam nopietni runāt par sankciju atcelšanu vai atvieglošanu, iekams redzam dramatiskas pārmaiņas pozitīvā virzienā Ukrainā. Sankcijas nav noteiktas tādēļ, ka mums tās vienkārši patīk. Mums tās patiesībā nepatīk. Sankcijas ir tādēļ, ka Krievija ir iebrukusi lielā Ukrainas daļā. Un, kamēr šis stāvoklis turpinās, sankcijas nav atceļamas.
Runājot par tirdzniecību iepretim vērtībām. Un tas ir tas, par ko tagad runājam. Manuprāt, [20.gadsimta] četrdesmitie gadi ir spēcīgs atgādinājums Igaunijai un Latvijai par to, kur var nonākt, ja praktisko sadarbību nostāda vērtību vietā.
Nekad nedrīkst atteikties no vērtībām! Ukrainas brīvība ir kaut kas tāds, kas arī mums pašiem jāpatur kā ļoti svarīgs.
