Apgabaltiesa apmierināja Viru apgabala prokuratūras galvenās prokurores Gardi Andersones prasību un 33 gadus vecajam Tarrastem piesprieda visbargāko iespējamo soda mēru.
Pērn pavasarī Pērnavas apriņķa tiesa apsūdzētajam piesprieda 20 gadu cietumsodu, bet to pārsūdzēja gan prokuratūra, gan cietušie, kas uzskatīja, ka tāds sods ir nepietiekams.
Apriņķa tiesas tiesnesis Rubo Kikerpills tolaik norādīja, ka slepkavība vainu pastiprinošos apstākļos vienmēr ir smags noziegums, bet likums par šādu noziegumu paredz sodu no astoņiem gadiem cietumā līdz 20 gadiem cietumā vai mūža ieslodzījumam.
Kikerpills pauda, ka Tarraste viena nozieguma laikā nogalināja divus cilvēkus, tomēr iepriekš nebija saukts pie atbildības par smagiem noziegumiem un viņam nav spēkā esošas sodāmības.
Tāpat par vainu mīkstinošu apstākli tiesnesis atzina "patiesu nožēlu", kuru apsūdzētais paudis medijiem un tiesai nosūtītā vēstulē, kā arī atvainojoties cietušajiem tiesas zālē.
Saskaņā ar apsūdzības datiem Tarraste 2020. gada 6. jūnijā Pērnavas apriņķī pie degvielas uzpildes stacijas netālu no Lihulas ar savu automašīnu ietriecās divos citos auto un ēkas sienā. Bēgot no notikuma vietas, viņš nāvējoši sašāva avārijas liecinieku – motociklistu, kurš dzinās viņam pakaļ –, un atklāja uguni uz divām aizmugurē braucošajām automašīnām, bet no deviņiem cilvēkiem, kuri tajās atradās, neviens necieta.
Turpinot ceļu, Tarraste raidīja vairākus šāvienus uz pretī braucošo automašīnu, nogalinot priekšējā sēdeklī sēdošo sievieti, ievainojot vīrieti un divus no trim aizmugurē sēdošajiem bērniem, turklāt bērnu ievainojumi bija dzīvībai bīstami.
Viņš turpināja šaut uz mašīnu, kad tā apstājās, kā arī uz piebraukušo neatliekamās palīdzības mašīnu, policistiem un mašīnas pasažieru tuviniekiem.
Tad Tarraste kājām devās savas lauku mājas virzienā, pie Tūdi dzelzceļa stacijas atklāja uguni uz policistiem, un viens šāviens aizķēra policista ķiveri.
Pēc aizturēšanas tika konstatēts, ka Tarraste ir alkohola reibumā un lietojis arī nomierinošus līdzekļus, bet saskaņā ar prokuratūras vērtējumu reibums nav traucējis viņam apzināties savas rīcības sekas.
"Šajā krimināllietā bija ļoti grūti noteikt cietušo loku. No cilvēciskā viedokļa raugoties, cietuši ne tikai tie cilvēki, kurus ķēra lodes, jo tās varēja ķert jebkuru, kas tobrīd atradās šai apkaimē, – izdzīvošanas iespēja bija atkarīga no gadījuma," prāvā skaidrojusi Andersone.
Galavārdā tiesā Tarraste uzsvēra, ka nav mēģinājis un nemēģina sevi attaisnot. "Apsūdzības es pamatlīnijās pieņemu, tomēr joprojām uzskatu, ka neesmu izdarījis noziegumu nolūkā slēpt citu noziegumu. Man nebija nodoma kādu nogalināt," viņš paziņojis, piebilzdams, ka joprojām turpina analizēt savas rīcības iemeslus.
Tarrastes izmantotais šaujamierocis bija reģistrēts, bet vēlāk kratīšanā viņa dzīvesvietā un vasarnīcā atrasta nelikumīga munīcija, tādēļ viņš apsūdzēts arī par nelikumīgu munīcijas glabāšanu.
