Humors, labsirdība un katastrofu filmu skati. Trīs ukraiņu stāsti par ikdienu Kijivā, Krivijrihā un Harkivā

Daļa ukraiņu patvēruma meklētāju turpina atgriezties dzimtenē, lai gan karš vēl turpinās. Kāds dodas, lai atgrieztos pie ģimenes, kāds apciemo ilgstoši nedrošībā esošos tuviniekus. Dažādās Ukrainas pilsētas ikdiena atšķiras: vietām sadzīve pietuvinājusies pirmskara realitātei, citviet par karadarbību joprojām atgādina trauksmes sirēnas un apšaudēs sagrautie nami.

Trīs ukraiņu stāsti par ikdienu Kijivā, Krivijrihā un Harkivā
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Lilijai prieks atgriezties mājās – Kijivā

Ukrainiete Lilija ar divgadīgo meitu Zlatu līdz ar kara sākumu devās bēgļu gaitās uz Latviju, jo šeit strādā viņas mamma. Jau pavasarī intervijā Latvijas Radio viņa norādīja, ka Latvijā jūtas droši, taču palikt šeit jaunā māmiņa neplānoja. Un patiesi, pirms mēneša Lilija atgriezās Kijivā pie vīra, lai gan Ukrainā vēl notiek karš.

Viņa arī atminējās dzimtenes robežas šķērsošanas brīdi pēc ilgās prombūtnes: "Sākumā, kad stāvējām benzīntankā uz Polijas robežas un es tā skatījos tālumā, bija arī jau tumšs tajā brīdī, un domāju, kā tā var būt, ka šeit viss ir kluss un mierīgs, bet, mazliet tālāk pabraucot, pie mums viss ir tik ļoti citādāk. Iebraucot Kijivā, uzreiz ievēroju daudzos nogāztos kokus. Un dzemdību namā, kur man piedzima Zlata, bija tādi lieli caurumi ēkā.

Bet vispār sajūtas bija foršas, iebraucot Ukrainā. Es pēc tam staigāju pa Kijivu un smaidīju, biju vienkārši tāda apmierināta."

Ukrainiete pastāstīja, ka ikdienas dzīve galvaspilsētā turpinās. Par karu gan atgādina gaisa trauksmes un ziņas, kurām visi nepārtraukti seko līdzi. Kijivā patlaban teju visas preces ir pieejamas, un arī veikali ir atvērti.

Tāpat Lilija, kas pirms kara strādāja skaistumkopšanā, bija pārliecināta, ka mājās šobrīd darba viņai nebūs. Taču situācija izrādījās pretēja, kas arī apliecina – ikdienas dzīve turpinās.

"Es pamanīju, ka visi cilvēki tagad šeit šķiet kā tuvinieki. Tās situācijas dēļ visi ir saliedēti. Visi šeit ir tādi labsirdīgi un vēlas, lai karš ātrāk beigtos," sacīja ukrainiete.

Latvijā gan joprojām ir Lilijas mamma un viņas jaunākā māsa, kas kara dēļ arī meklēja patvērumu. Lilijai pietrūkst ģimenes un ir arī daudz labu atmiņu par pavadīto laiku Latvijā, taču izvēli atgriezties mājās tagad viņa nenožēlo.

"Vienīgais – ir kaut kādas bailes joprojām, ka no Baltkrievijas puses atkal var sākties kaut kādas darbības. Un pēdējā laikā arī par kodolkara risku vairāk sākām baidīties. Sākumā domājām uz pilsētas centra patvērumiem aizdoties ap 30. septembri, kad visi biedēja par to. Bet mēs tomēr palikām savās mājās. Viss jau ir labāk, tikai tā neziņa par šādām lietām. Nu, šonedēļ pie Kijivas baltās baznīcas parādījās Irānas bezpilota droni. Un atkal var kļūt baisi šeit atrasties, jo nevar saprast, kas būs tālāk, bet mums zem mājas ir pagrabs, ja nu kas," pastāstīja Lilija.

Dora: Nesalaužamais ukraiņu tautas gars

Savukārt Dora dzīvo Latvijā jau ilgstoši, bet Ukrainas pilsētā Krivijrihā dzīvo viņas māte un māsa, pie kurām viņa bija aizdevusies uz trīs mēnešiem.

Dora nupat atgriezās Rīgā un dalījās ar tur pieredzēto: "Pirmkārt, man tur ir mamma, kurai ir 85 gadi, un viņa ir sliktā stāvoklī – guļoša. Māsai ir 65 gadi. Kāpēc es pieņēmu šo lēmumu? Jo bija jāpalīdz māsai, un mēs izlēmām, ka šādā sarežģītā laikā ģimenei ir jābūt kopā, un es arī atbraucu. Kad iebraucu Kijivā, viss šķita normāli, turklāt vēl bija vasara, viss ziedēja un spīdēja saule…. Un tad pēkšņi vietām sagrautas mājas. Un ziniet, vietās, kur acīmredzot trāpījuši lādiņi, to māju jumti atvērušies kā tulpes, un vienlaikus saproti, ka tur, iespējams, tajā brīdī bija arī cilvēki. Mani jau brīdināja, ka būs nepatīkami skati.

Tas ir kā skatīties kādu katastrofu filmu, proti, ir viena aina, tad pavisam cita."

Dora vizītes laikā Ukrainā bija aizbraukusi arī uz karā īpaši cietušajām Buču un Irpiņu, jo vēlējās postu dažādās vietās dzimtenē ieraudzīt savām acīm.

"Ja man kāds vaicātu, tad es laikam pat nenovāktu tos gruvešus, sadedzinātās mājas un sašautās mašīnas. Iztēlojaties: ir iela Bučā, sadegusi māja un pie tās divas sadegušas mašīnas. Un tu saproti, ka cilvēki nav paguvuši aizbēgt. Es to atstātu, lai krievi redz, ko viņu vara ir sastrādājusi. Nu, tāds iespaids. Bet man bija svarīgi sajust pilsētu un atmosfēru Ukrainā kopumā. Pēc tam es ierados Krivijrihā," pastāstīja Dora.

Savukārt Krivijrihā ikdiena ritējusi salīdzinoši mierīgi, jo frontes līnija no tās ir aptuveni 70 kilometru attālumā. Tiesa, gaisa trauksmes ir regulāras, bet vietējie, šķiet, pieraduši pie tām.

"Visi it kā pieraduši pie tām skaņām, bet es līdz ar to sapratu, ka es atrodos kara iekšienē. Tā trauksme ir tādā zemapziņas līmenī tur. Piemēram, es izeju ārā un automātiski skatos debesīs, vai atlidos vai neatlidos. Tāpat visur daudz karavīru. Bet, kas mani pārsteidza, tur dzīvojot, ir tieši cilvēki. Jo šī pilsēta vispār ir tāda sūra, bet parādījās neiedomājums siltums, visi viens otram uzsmaida," pastāstīja ukrainiete.

Ukrainas pilsētā Krivijrihā Dora bija arī brīdī, kad Krievijas raķešu uzbrukumā tika bojāts hidroelektrostacijas dambis. Viņas mātes māja atrodas tieši pie Inhulecas upes, kurā strauji cēlās ūdens līmenis.

"Man bija tāds iespaids, ka sprāgst kaut kur tuvumā, jo drebēja logi un man no tās skaņas zvanīja ausīs, lai arī tas dambis bija aptuveni trīs kilometru attālumā no mūsu mājas. Es izgāju pie upes, un manu acu priekšā cēlās ūdens līmenis. Proti, tā varēja būt liela katastrofa, bet naktī to līmeni izdevās apturēt. Un, te atkal runājot par iedzīvotājiem, viņi vispār nebija izbijušies, viņi nāca pie upes skatīties un daudz jokoja. Gāja pāris gar upi, un puisis teica savai draudzenei: tu gribēji uz Venēciju aizbraukt, lūk, te tā tagad ir. Jūs saprotat – tur joprojām dzirdami smiekli un joki. Kaut kāda briesmu atmosfēra nav, un tas tiešām ir tas nesalaužamais ukraiņu tautas gars. Un tas mani ļoti pārsteidza.

Tur nav panikas, agresijas, baiļu, bet viss caur humoru un atbalstu. Dzīvība tur nenoplok, – pilnīgi kā par spīti visam," sacīja Dora.

Jeļena: Harkiva – kā filmās pēc apokalipses

Latvijas Radio sazinājās ar Harkivā dzīvojošo matemātikas skolotāju Jeļenu Vasiļjevu. Viņa ar ģimeni pilsētu nav pametusi kopš kara sākuma.

"Patiešām bija briesmīgi. Mūsu ģimene nedaudz tam bija gatavojusies, mums nedaudz bija iekrāta pārtika un ūdens rezerves. Protams, mēs cerējām, ka nebūs kara, bet 24. februārī mēs pamodāmies no sprādzieniem. Mana meita, kurai ir 11 gadi, atskrēja pie manis un teica, ka baidās. Un es nemelošu – man arī bija ļoti bail, bet mēs iemācījāmies ātri pieņemt lēmumus. Sākumā februārī un martā mūs nemitīgi apšaudīja, virs pilsētas lidoja lidmašīnas, un ziņas kļuva arvien sliktākas un sliktākas. Mēs ar vīru un bērnu savācām mantas un aizbraucām pie vecākiem arī tepat Harkivā, jo vienkārši gribējām būt kopā," pastatīja Jeļena.

Harkiva. Rinda pēc humānās palīdzības 2022.gada 24.martā. Tajā dienā netālu nokrita raķete. 6 cilvēki gāja bojā.

Viņa atceras, ka kara sākumā pilsētā nestrādāja veikali un aptiekas, nedarbojās bankas kartes un strauji pieauga cenas ikdienas precēm. Taču operatīvi sāka parādīties humānās palīdzības punkti. To laiku viņa atminas kā murgu. Krievijas karaspēks bija ierīkojis štābu septiņu kilometru attālumā no viņas mājas, bet marta nogalē krievu karavīrus padzina no pilsētas, un Jeļena piebilda, ka atkal varēja aizmigt naktīs.

Harkiviete pastāstīja par ikdienu šobrīd: "Rajons, kas atrodas tuvāk Krievijas robežai, ir cietis visvairāk, tur cilvēki tagad nedzīvo, jo mājas tur ir sagrautas. Tie iedzīvotāji tagad izmitināti kopmītnēs, bet ilgu laiku viņi dzīvoja metro. Harkiva pirms kara vienmēr bija ļoti tīra un sakopta pilsēta, bet tagad vairāki mums svarīgi objekti un ēkas ir ļoti cietušas apšaudēs.

Iedzīvotāji šeit ļoti mīlēja pastaigas parkos, bet tagad pilsēta ir tukša. Kā filmās rāda pēc apokalipses – tā ir Harkiva šodien.

Mums pilsētā turpinās komandantstundas, nevaram iet ielās no pulksten desmitiem vakarā līdz sešiem rītā. Mūs joprojām aicina arī naktīs neslēgt gaismas augstākos stāvos, lai maskētos. Taču kopumā veikalos ir arvien dažādāka pārtika un drēbes. Palēnām izejam no tā briesmīgā režīma. Mums nekas cits neatliek, kā būt šeit un atbrīvot savu zemi. Un mēs esam kopā, mēs turamies, mēs palīdzam viens otram, un mēs atkal uzcelsim pilsētu, būsim vēl skaistāki, stiprāki. Tikai uz to arī paļaujamies," sacīja Jeļena.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti