"Pārorganizēt valsti ar partiju modeli neizdosies, jo ideoloģiski valsts ir pietiekami homogēna – diezgan kreisa un balstīta uz stipru valsts lomu, un jebkurš, kurš ieņems citu pozīciju, paliks margināls. Tas, pie kā reāli ir jāstrādā un jāmeklē saskarsmes punkti, – tās ir reģionālās īpatnības. Lielās pilsētas Krievijā sāk sajust sevi kā politiskus subjektus. Tā ir Maskava, Sanktpēterburga, Novosibirska – tādas pilsētas kopumā ir 10-12, taču tas jau ir pietiekami daudz. Domāju, ka spēks, kas Krieviju pārkārtos, ir tieši reģioni," stāstīja Hodorkovskis.
Viņš norādīja, ka Krievijas sabiedrība jau pašlaik ir neapmierināta ar to, kas notiek valstī. "Kad pirms dažiem gadiem runājām – kad tad beidzot ledusskapis uzvarēs televizoru, tad lūk – ledusskapis sāk uzvarēt.
Vai tad, piemēram, ļaudis nesaprot, ka, piemēram, visa šī pensiju reforma domāta, lai no katra pensionāra kabatas izvilktu desmit tūkstošus eiro? Lieliski viņi to saprot,
jo visas šīs idejas, ka mums ekonomikā vajadzīgas papildu darbarokas, ir pilnīgas muļķības, jo Krievijā pensijas ir tik mazas, ka gadījumā, ja pensionāriem ir iespējas vēl piestrādāt, viņi to pilnīgi noteikti darīs, un ja viņi nestrādā, tad tikai tāpēc, ka vai nu nevar veselības stāvokļa dēļ, vai vienkārši nav darba. Un šī situācija, kad viņi ir apzagti, ļoti spēcīgi iesitusi cilvēkiem pa smadzenēm un parādījusi arī visas pārējās lietas – pēdējos četrus gadus cilvēku labklājības līmenis nav palielinājies. Un tas ir fonā tam, ka globālā ekonomika ik gadu augusi par trīsarpus procentiem," norādīja Putina režīma kritiķis.
Jautāts par to, vai valsts pārkārtošana neradīs līdzīgu situāciju, kā bija, sagrūstot Padomju Savienībai, Hodorkovskis atbildēja noraidoši: "Es ļoti ceru, ka [Vladimirs] Putins nepaspēs novest valsti līdz tam stāvoklim, līdz kuram bija novedusi padomju vara septiņdesmit gadu laikā. 18 gados viņš ir ļoti centies, taču cerēsim, ka nebūs kā toreiz, kad cilvēkiem bija krājgrāmatiņas, bet patiesībā naudas tajās nebija, kad bija algas, bet nebija preču, ko par tām iegādāties. Valstī it kā bija uzņēmumi, bet, aizdomājieties - 84 procenti no padomju uzņēmumiem bija nodarbināti militārajā ražošanā. Pēc būtības mēs nevarējām sev saražot to, ko vajag, kviešus pat nevarējām novākt pietiekamā daudzumā.
Tagad, paldies Dievam, lai nu kāds un cik izķēmots tas kapitālisms, tas tomēr dod iespēju sajusties valstī daudzmaz normāli.
Taču iesoļot 21. gadsimtā ar vienu centru, vienu aglomerāciju nav iespējams."
Runājot par to, kādai vajadzētu būt Rietumu attieksmei pret Putina režīmu, Hodorkovskis pauda cerību, ka Rietumos parādīsies politiski līderi, kas, līdzīgi kā tagad Lielbritānija, skaidri sadalīs – mēs esam par Krieviju un kopā ar krievu tautu, taču pret Kremli. "Ziniet, tāda pozīcija Krievijā atradīs sapratni," viņš piebilda.
Hodorkovskis ir savulaik 90. gadu ietekmīgākais naftas oligarhs, vēlāk zaudējis aizmuguri politiskajā varas vertikālē, kritis nežēlastībā un pavadījis aiz restēm 10 gadus. Viņš pats to raksturojis kā politisko izrēķināšanos, bet starptautiskā cilvēktiesību organizācija ierindojusi viņu sirdsapziņas cietumnieku rindās, izceļot notikušā netaisnību. Putins Hodorkovski apžēloja 2013. gadā. Kopš tā laika viņš lielākoties no Vācijas palīdzējis koordinēt Krievijas opozīcijas darbu. "Forbes" mēļo, ka izlaišanas laikā viņš joprojām kontrolēja 1,7 miljardus dolāru no kādreizējās 15 miljardu dolāru bagātības.
Hodorkovskis vada organizāciju "Atklātā Krievija", kuras mērķis ir mainīt Krievijas sabiedrību. "Pirmkārt, ļaudīm vajag ne tikai iegūt informāciju, tā ir pieejama arī valsts kanālos, taču svarīgi paskaidrot – ko tā nozīmē. Mēs redzam, ka cilvēkiem pašlaik ir svarīgi ne tikai zināt faktus, bet to kontekstu. Kremlis piedāvā savējo kontekstu, mūsu atbildība – piedāvāt savējo. Tas ir pirmais darbs. Mums notiek diezgan nopietns darbs mediju sfērā, protams, stāties pretī visai Kremļa mašinērijai mēs nevaram, taču tas, ko mēs varam darīt, tik un tā strādā. Otrkārt, tā ir poliskā izglītošana, cilvēki šo 18 gadu laikā zaudējuši izpratni par to, kā valsts var strādāt pēc cita modeļa, atšķirīgi no piedāvātā autoritārā modeļa. Mums atkal ir jāstāsta, tāpat kā mēs stāstījām deviņdesmito beigās, kā valsts var strādāt citādāk un kāpēc citādāk ir labāk. Un trešais neizpaliekošais uzdevums – cilvēktiesību aizstāvēšana. Pat ja izdodas izraut atsevišķas ērces no šajā bandītiskās valsts slazdā iesprostotajiem, kas kaut nedaudz uzlabot viņu situāciju. Tas ir jādara, un to cenšamies darīt," par savas organizācijas darbību stāstīja Hodorkovskis.
Viņš Latvijā bija ieradies uz pāris stundām, lai piedalītos "Rīgas konferencē".
