Panorāma

Siltumuzņēmums Smiltenes novadā atteicis nodrošināt apkuri

Panorāma

Panorāma

Hersona dzīvo nemitīgās apšaudēs

Hersonieši: Lai gan ir ārkārtīgi grūti, galvenais – lai ielās vairs nebūtu okupantu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Jau trīs nedēļas kā atbrīvojusies no okupantiem, Ukrainas dienvidu pilsēta Hersona ik dienu turpina piedzīvot apšaudes. Krievijas armija joprojām ir tuvumā, Dņepras upes otrā pusē, un mērķē gan pa pilsētai svarīgo infrastruktūru, gan pa dzīvojamajiem namiem. Pilsētā tikai tagad pamazām sāk atjaunot siltumu un elektrību, bet cilvēki teica, ka, lai gan ir ārkārtīgi grūti, galvenais, lai ielās vairs nebūtu okupantu.

Svarīgā Ukrainas dienvidu ostas pilsēta Hersona. Ziemīgi vēsa un drēgna. Un tās miers – mānīgs. Tālumā plūst Dņepras upe, šobrīd bīstamākā līnija pilsētā. Tās otrā krastā ir ienaidnieks – Krievijas armijas snaiperi un tālāk jau armija ar smago bruņojumu. Tieši no turienes naktī un no rīta apšaudīta pilsēta. Viens no lādiņiem nokritis pie mākslas muzeja, izārdot vārtus, pagalmu, izsitot logus. Tepat arī autobusa pieturā bojā gājis cilvēks. Artilērijas dunoņa ik pa laikam dzirdama joprojām.

Lādiņi krituši arī dažus kilometrus tālāk dzīvojamo māju rajonā. Tur bojā gājusi sieviete. Cilvēki uz ielas un pagalmos mēģina novākt postījumus. Arī brāļi Jurijs un Vitālijs.

"Bez desmit piecos atlidoja lādiņš un nokrita pie sētas. Nāciet iekšā, paskatīsimies. Mūs jau skāra mazāk," sacīja Hersonas iedzīvotājs Jurijs.

Mājai izsisti logi, bojāta fasāde. Bet kaimiņos, kur nokritis lādiņš, noārdīts žogs, izrauta bedre. Troksnis bijis drausmīgs.

"Ļoti briesmīgi bija. Mums vēl divi bērni, iedomājieties! Vienam deviņi, otram sešpadsmit, bet tik un tā," sacīja Hersonas iedzīvotājs Aleksejs.

Bet visvairāk cietušas mājas otrā ielas pusē. Tur lādiņš trāpījis jumtā.

"Viņi visu nakti šāva. Un tad es no rīta dzirdēju ļoti, ļoti lielu šāvienu, un man virsū sāk krist griesti. Kliedzu dēlam, mēs divatā dzīvojam: "Oļeg, Oļeg, vai Tu esi dzīvs?" Viņš saka: "Jā, jā!" un lien ārā no gruvešiem.

Mēs izskrējām ārā. Mums pagalmā, nāciet paskatieties, kā tur viss izskatās," aicināja Hersonas iedzīvotāja Natālija.

Natālija veda Latvijas Televīzijas (LTV) filmēšanas grupu rādīt rīta postījumus. Pie mājas sienas zemē iedūrusies lādiņa čaula. Istabā, kur viņa gulējusi, viss sadragāts un griestu atlūzu klāts. "Brīnums kā dzīva paliku," sacīja Natālija. Sagrauta gan viņas māja, gan cietis blakus esošais nams, kur dzīvo viņas otrs dēls. Visi tagad nolēmuši braukt prom. Pagaidām uz Kijivu.

"Ko esmu es esmu tam [Krievijas prezidentam Vladimiram] Putinam, krieviem nodarījusi? Brāļi saucas! Mēs esam viņiem visus ieročus un atomieročus atdevuši, un tagad viņi ar tiem mūs biedē. Visu laiku šauj. Kad viņi te bija, es slēpos, lai nekur neietu, lai viņus nesatiktu, nekādu kontaktu. Un tagad, redziet, ko ir nodarījuši. Nezinu, ko darīt. Nekādas dzīves. Lūk, mans mazdēls! Ne skolā var mācīties, neko, mums vienkārši nebija naudas, lai varētu no šejienes aizbraukt," atzina Natālija.

Hersonas iedzīvotāja Oksana stāstīja: "Gribējām jau svētdien braukt prom. Bet tad it kā mierīgāk palika. Un galu galā šī ir mūsu māja. Bet pēc šodienas mēs ņemam vecmāmiņu un bērnus, un braucam prom."

Pilsētā cietušas vēl citas mājas. No krāsmatām paceļas dūmu vāli. Nemitīgo apšaužu fonā Hersona cenšas atgūties no deviņus mēnešus ilgušās Krievijas okupācijas. Vietējie stāstīja, ka, Krievijas armijai te esot, pilsētā iestājušās stindzinošas šausmas. Cilvēkiem pieprasīts sadarboties, daudzi spīdzināti, izlaupītas ražotnes, iestādes, slimnīcas, privātie īpašumi. Uz Krieviju aizvesti arī vairāki pieminekļi – to vidū Hersonas dibinātājam, karavadonim Grigorijam Potjomkinam veltītais.

Bet visļaunāk – piespiedu kārtā aizvesti un aizvilināti iedzīvotāji, to vidū bērni, kuru liktenis joprojām nav zināms.

"Vasarā Krievija aktīvi pārliecināja vecākus un bērnus izmantot iespēju un uzlabot veselību Krimā. Vairāki vecāki aizsūtīja bērnus uz šīm vasaras atveseļošanas nometnēm. Mēs esam apzinājuši 96 bērnus, kuri no Hersonas ir aizvesti un palikuši Krievijā.

No viņiem vismaz pieci tur ir bez vecākiem. Viens ir aizbildnībā un tā mums ir lielākā sāpe – bērni, kas neaizsargāti nonākuši valstī agresorā. Bet mēs ieguldām maksimālas pūles, lai bērnus atgrieztu pie mums mājās, Hersonā, Ukrainā," stāstīja Hersonas pilsētas militārās administrācijas vadītājas vietniece Inna Poperečņuka.

Arī Hersonas militārā apgabala vadītāja uzsvēra, ka Hersonai šobrīd visvairāk ir vajadzīgs miers un palīdzība pārvarēt ziemu.

"Burtiski pirms dažām dienām Hersonā ir atjaunota elektroenerģija, mājām pakāpeniski pieslēdz siltumu un ūdeni. Okupanti, kuri te uzturējās pietiekami ilgi, un zina, kur atrodas mūsu kritiskā infrastruktūra, to apšauda un mēģina iznīcināt. Mēs to visiem spēkiem cenšamies aizsargāt, nobarikādējot ar smilšu maisiem mūsu stratēģiskos objektus. Un cenšamies sagādāt ģeneratorus, lai varētu pieslēgt cilvēkiem siltumu," norādīja Hersonas pilsētas militārās administrācijas vadītāja Gaļina Lugova.

Kopš ceļi uz Hersonu no tuvākajām pilsētām ir vaļā, pienāk arī humānā palīdzība. No Irpiņas, kas pati savulaik cietusi no Krievijas uzbrukumiem, atsūtīta pārtika un ūdens filtri.

Bet tikmēr pilsētas galvenajā laukumā iekārtotas teltis, kurās iedzīvotājiem ir iespējams uzlādēt telefonu, izmantot internetu, sasildīties un kaut nedaudz pabūt kopā, atceroties arī pārdzīvoto okupācijā.

"Bijām izsalkuši. Tagad laikam neviens īsti nav izsalcis. Pamazām pieslēdza siltumu. Nebija ūdens. Gājām pēc tā uz krastmalu, uz upi. Tur pirms divām dienām kaimiņš smēla ūdeni, un mīna ielidoja Dņepras upes vidū," stāstīja Natālija. "Sirds dauzās. Tad, kad sprādzieni, visa kā ezītis savelkos. Sirds sāp, dzeru sirdszāles. Protams, bailīgi, ļoti bailīgi," atzina Tatjana.

Maša atklāja: "Kad mūsējie ienāca pilsētā, tā priecājāmies viņus redzēt. Nav vairs tik bailīgi būt ielās." Arī Viktorija atzina: "Kļuva mierīgāk. Lai gan sprādzienu ir vairāk un mūsu virzienā lido vairāk lādiņu, mums tomēr ir mierīgāk, jo zinām, ka ir atgriezusies mūsu brīvība."

Pilsētā pamazām satumst un drīz iestāsies komandantstunda. Krievijas armija no šejienes atrodas mazāk nekā 10 kilometru attālumā. Visu dienu pilsētā bija dzirdams artilērijas troksnis. Un nav zināms, ko nesīs nakts. Bet hersonieši gaida rītu, cerot katru dienu būt tuvāk uzvarai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti