Pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem Amerikas Savienotajās Valstīs un uzsāktā starptautiskā kara pret terorismu ASV radās nepieciešamība izveidot aizturēšanas vietu, kur izvietot pašus bīstamākos no noziedzniekiem. Daļa, protams, bija lielākā vai mazākā apjomā saistīti ar noziegumiem pret Savienotajām Valstīm, taču pārliecinoši lielākā daļa tomēr ne.
Gvantanamo bāze Kubā tika izvēlēta galvenokārt tāpēc, ka šis cietums atrastos ārpus ASV un, pēc sākotnējiem varas iestāžu aprēķiniem, uz šiem ieslodzītajiem neattiektos amerikāņu tiesu jurisdikcija. Vēlāk gan tiesa atzina, ka ieslodzītajiem ir tiesības tikties ar advokātiem.
Un neilgi pēc tam atklātībā sāka nonākt arī informācija par to, ka šajos cietumos regulāri notiek dažādi pārkāpumi. Piemēram, liecības tiek iegūtas ar spīdzināšanas, draudu un pat seksuālas vardarbības palīdzību. Šādai informācijai nonākot atklātībā, pastiprinājās arī solījumi Gvantanamo drīzumā slēgt.
Taču šodien aprit jau 20 gadi, kopš šī cietuma darbības sākuma. Gvantanamo bieži vien tiek uzskatīts par kauna traipu Amerikas Savienotajām Valstīm un to cīņai par taisnīgumu pasaulē.
Uz to norādīja arī ASV Senāta tieslietu komitejas vadītājs, demokrātu senators Diks Dērbins: “Katru dienu, kuru Gvantanamo cietums turpina darboties, tas nodara kaitējumu mūsu morālajai nostājai un uzticamībai. Tas vājina mūsu nacionālo drošību un iznieko nodokļu maksātāju dolārus. Cik tas mums izmaksā? Lai šis cietums turpinātu darboties, mēs katru gadu maksājam 540 miljonus dolāru. 540 miljoni dolāru par 39 aizturētajiem.
Un pats sliktākais – Gvantanamo nav spējis sniegt mierinājumu par taisnu tiesu tiem, kuri to ir pelnījuši visvairāk.”
Ar to senators Diks Dērbins domāja 11. septembra terora aktos bojā gājušo ģimenes, kuras nesekmīgi gaida kādu notiesājošu spriedumu. Taču tādu joprojām nav.
Kā norādīja brigādes ģenerālis Džons Beikers, kurš Gvantanamo vadījis militāro komisiju aizstāvības komandas, līdzšinējā sistēma ir uzskatāma par izgāšanos. “20 gadu ilgās pastāvēšanas laikā, kad amatā ir bijuši četri ASV prezidenti, militārās komisijas ir panākušas vienu notiesājošu spriedumu. Ir bijuši arī septiņi citi spriedumi, taču trīs tika pilnībā noraidīti, un četriem turpinās apelācijas process. Upuri ir 20 gadus velti gaidījuši, lai tiktu spriesta taisnīga tiesa.
Apsūdzība 11. septembra sazvērestības lietā tika oficiāli izvirzīta pirms 14 gadiem, taču tiesas sākuma datums tā arī nav noteikts.
Fakts, ka militārās komisijas 20 gadu laikā nav spējušas novest līdz tiesai lietas pret cilvēkiem, kas atbildīgi par ASV vēsturē smagāko noziegumu, ir pietiekams, lai šo sistēmu nosauktu par izgāšanos. Patiesībā nevienai no aktīvajām lietām nav noteikts tiesas laiks,” sacīja Beikers.
Viena no Gvantanamo ieslodzīto advokātēm Katja Džestina uzskata, ka vairums no Gvantanamo ieslodzīto lietām no reālas tiesas atrodas tikpat tālu, kā to uzsākšanas brīdī. Un iemesls tam esot viens – slēpt patiesību.
“Šīs militārās komisijas ir tikai plāns juridiskā procesa aizsegs, kuram ir tikai viens mērķis – paturēt aizturētās personas ieslodzījumā, lai viņi nevarētu aprakstīt, kas ar viņiem notika Centrālās Izlūkošanas pārvaldes (CIP) aizturēšanas laikā. Tieši tāds šķiet militāro komisiju galvenais mērķis – nevis patiesība, nevis taisnīga tiesa, nevis atbildība. Tās eksistē, lai mūsu jaunāko laiku vēstures tumšākās lappuses arī turpmāk atrastos ēnā. Mēģinājumi turpināt apstrīdēt jau apstrīdētas lietas ir pielīdzināmas juridiskam ceļam uz nekurieni,” pauda Džestina.
Arī pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens ir solījis slēgt Gvantanamo cietumu līdz savu pilnvaru beigām, teorētiski līdz 2024. gada beigām. Kā viens no pirmajiem soļiem ir vismaz viena ieslodzītā repatriācija un atgriešanās viņa dzimtenē Marokā. Taču eksperti uzskata, ka šis process ir ļoti lēns un neefektīvs.
Uz to norādīja arī izdevuma “The New York Times” korespondente Karola Rosenberga: “Viens no signāliem, ka šī administrācija tiešām nopietni domā par šī cietuma slēgšanu, būtu mehānisma izveide Valsts departamentā, kas rūpētos par drošu ieslodzīto pārcelšanu uz citām valstīm. Trampa administrācija šāda īpašā Gvantanamo slēgšanas sūtņa pozīciju likvidēja. Pašlaik Baidena administrācija nav noteikusi nevienu vadošo personu ne Tieslietu departamentā, kas atbildīgs par pašiem tiesas procesiem, ne Valsts departamentā, kuram būtu jāorganizē sarunas par ieslodzīto pārvietošanu, pārcelšanu vai repatriāciju, ne Aizsardzības ministrijā, kura ir atbildīga par šī dārgā cietuma uzturēšanu.”
Līdz šim daļa no gandrīz 800 Gvantanamo cietumā ieslodzītajiem cilvēkiem ir atgriezušies savā dzimtenē, bet citi pārcelti uz citām valstīm. Bijušos ieslodzītos pie sevis izmitinājušas aptuveni 60 valstis, vairumā gadījumu tuvākas vai tālākas ASV sabiedrotās. Piemēram, Albānija, Slovākija, Serbija, Kazahstāna vai Salvadora.
Lai arī sākotnēji tika solīts, ka ASV rūpēsies par šo cilvēku cienīgu dzīvi, atbrīvošanas un pārcelšanas līgumu detaļas tiek turētas slepenībā. Dažādas intervijas ar šiem cilvēkiem liecina, ka atrast iespējas iedzīvoties jaunajās valstīs ir ļoti niecīgas. Turklāt pēc piedzīvotā lielākajai daļai cilvēku ir nepieciešama nopietna psihologu palīdzība.
