Gadiem ilgušais saspīlējums Krievijas un Gruzijas starpā 2008. gada 7. augustā pārauga vairāku dienu ilgā bruņotā konfliktā, kurā gāja bojā vairāki simti karavīru un civiliedzīvotāju, bet daži desmiti tūkstoši civiliedzīvotāji bija spiesti pamest savas dzīvesvietas. Gan Gruzija, gan Krievija tiek apsūdzētas cilvēktiesību pārkāpumos, un izmeklēšana šajā lietā joprojām turpinās.
Lai arī tiek atzīts, ka konfliktu aizsāka tā brīža Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili rīkojums nosūtīt uz Dienvidosetiju gruzīnu spēkus, daudz lielākai kritikai tiek pakļauta separātisko republiku Dienvidosetijas un Abhāzijas faktiska nonākšana Krievijas kontrolē un šo republiku neatkarības atzīšana no Krievijas un dažu tai lojālo valstu puses.
Pašlaik okupētajās teritorijās notiek process, ko varētu dēvēt par patvaļīgu robežu nospraušanu.
Tā nav oficiāla robežas demarkācija, kurai nepiekrīt oficiālās Gruzijas varas iestādes, bet gan vienkārša robežu noteikšana. Bieži vien nakts laikā tiek izveidotas jaunas robežjoslas, uzlikts dzeloņstiepļu žogs, uzstādītas novērošanas kameras un zaļi plakāti ar uzrakstu „Uzmanību! Valsts robeža! Pārvietošanās aizliegta”. Šāda robežu pārvietošana ir sašķēlusi daudzus ciematus, lopkopjiem atņēmusi ganības vai iedzīvotājiem liegusi apmeklēt savu radinieku kapavietas. Kā norāda Eiropas Savienības monitoringa misijas pārstāvji, kopš 2009. gada ir uzradusies jauna Krievijas militārā infrastruktūra un pastiprinājusies gan krievu robežsardzes, gan osetīnu drošības spēku uzraudzība un patruļas.
Kā šī gada jūlijā, viesojoties Briselē savā pirmajā ārvalstu vizītē, norādīja Gruzijas jaunais premjerministrs Mamuka Bahtadze, okupētajās teritorijās situācija joprojām pasliktinās:
''Diemžēl arī desmit gadus pēc 2008. gada augusta kara Krievija turpina veicināt konfliktā cietušo cilvēku drošības un cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos. Par spīti tam, attiecību uzlabošanai ar šiem cilvēkiem ir liela nozīme, nodrošinot Gruzijas teritoriālo vienotību starptautiski atzītās robežās. No savas puses Gruzijas valdība paliek uzticīga miermīlīgajai politikai, vienlaicīgi tiek sperti konkrēti soļi tautu samierināšanai un uzticības vairošanai. Tie iekļauti mūsu jaunajā miera stratēģijā ''Solis pretī labākai nākotnei''.''
Gruzijas premjera minētā stratēģija ir vērsta trijos virzienos. Pirmkārt, paredzēts veicināt, paplašināt un vienkāršot tirdzniecību pāri sadalošajām robežām, radot jaunas iespējas. Otrkārt, paredzēts radīt papildu iespējas piekļūt kvalitatīvai izglītībai, kā arī vienkāršot piekļuvi visiem izglītības līmeņiem gan valsts iekšienē, gan starptautiski. Un treškārt, paredzēts atvieglot Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāju piekļuvi dažādiem Gruzijas sniegtajiem pakalpojumiem un priekšrocībām, piemēram, Gruzijas pilsonībai.
Krievijas mediju telpā situācija Dienvidosetijā un Abhāzijā gan tiek atspoguļota pavisam citā gaismā – tiek stāstīts par jaunām skolām un slimnīcām, arvien vairāk sakopto vidi, iedzīvotāju pārliecinošo vēlmi kaut kad nākotnē kļūt par Krievijas sastāvdaļu, kā arī Krievijas ārzemju pasu sniegtajām ceļošanas priekšrocībām vai algu palielināšanos.
Vairums ekspertu gan uzskata, ka situācija okupētajās Gruzijas teritorijās nedaudz ir aizgājusi starptautiskās politikas dienaskārtības otrajā plānā.
Bijušais Gruzijas parlamenta Eirointegrācijas komitejas vadītājs, politologs Davids Darčiašvili uzskata, ka, pirmkārt, tas saistīts ar situāciju pasaulē un citiem prioritārajiem jautājumiem gan Eiropā, gan Tuvajos Austrumos un citur, uz kuru fona Gruzijas problēmas liekas visai sīkas. No otras puses, Darčiašvili ir pārliecināts, ka tajā daļēji vainojama arī Gruzijas jaunā valdība:
''Atšķirībā no iepriekšējās Gruzijas valdības, kas ļoti enerģiski atgādināja starptautiskajai sabiedrībai par Gruzijas problēmām, par valsts teritoriālās vienotības pārkāpšanu, par Krievijas puses īstenotajām darbībām, maskējot tās aiz miera uzturēšanas, pašreizējā valdība akcentu liek uz Krievijas samierināšanu. No tā gan nekas daudz nesanāk, un pašā Gruzijā tas izsauc ārkārtīgu neapmierinātību. Tas tāpēc, ka paralēli šiem procesiem notiek arī tas, ko mēs saucam par „lienošo okupāciju”, jo sagrābtajās teritorijās joprojām turpinās cilvēku nolaupīšana.''
Teikt, ka iesaldētais konflikts Abhāzijā un Dienvidosetijā ir pazudis no Rietumu politiskās dienaskārtības, pilnīgi noteikti nevar, jo, piemēram, vēl nesen Eiropas Savienības līderi atkārtoti pauda atbalstu Garuzijas teritoriālajai vienotībai un suverenitātei, veicinot Gruzijas tuvināšanos gan Eiropas Savienībai, gan NATO. Tāpat
Eiropas Savienība solījusi sniegt atbalstu Gruzijai tās reformu īstenošanā, kā arī ir nolēmusi pagarināt Eiropas Savienības monitoringa misiju reģionā.
Arī šajās dienās, kad tiek pieminēta 10. gadadiena kopš 2008. gada augusta kara, Gruzijā ieradušies Latvijas, Lietuvas un Polijas ārlietu ministri, kā arī Ukrainas Ministru prezidenta vietnieks, lai vēlreiz apliecinātu solidaritāti ar Gruzijas tautu. Pirms 10 gadiem līdzīgi rīkojās šo valstu tā brīža līderi. Kā Latvijas Radio norāda Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, ir skaidrs, ka iesaldētos konfliktus nav iespējams atrisināt ne gada, ne triju, ne piecu laikā, taču ir lietas, ko ir iespējams darīt jau tagad:
''Pirmkārt, mums ir jāatbalsta Gruzijas ekonomika un Gruzijas izaugsme, jo tajā brīdī, kad Gruzija kļūs pievilcīga kaut vai Dienvidosetijas un Abhāzijas iedzīvotājiem un tie redzēs, ka būt Gruzijā ir daudz izdevīgāk, nekā būt daļai no kaut kāda neskaidra juridiska statusa, ko neviens neatzīst, - tas jau būs pirmais ilgtermiņa solis, lai atbalstītu valsts reintegrāciju. Otrs, neapšaubāmi, ir uzturēt šo jautājumu starptautiskajā dienaskārtībā. Līdzīgi kā ar Baltijas valstu okupāciju. Jā – 50 gadi. Jā, ilgi. Brīžiem likās, ka jautājums ir kaut kur pazudis, bet, visu laiku par to atgādinot un runājot, saglabājot šo jautājumu dienaskārtībā, tas arī viens no šādiem soļiem.''
Laikā, kad Gruzijā tiek pieminēti 10 gadus senie notikumi, valstī notiek arī plašas militāras mācības, kurās piedalās 13 NATO un partneravalstis, tostarp Azerbaidžāna, Armēnija, Ukraina un arī Gruzija. Šo mācību mērķis ir pietuvināt ārpus alianses esošo valstu militārās spējas Ziemeļatlantijas alianses standartiem.
