Giorgiju Helašvili uz sarunu aicināja LTV žurnālists Gints Amoliņš, jautājot, vai Gruzijai nerada bažas daudzi tūkstoši Krievijas pilsoņu, kas nesen ieradušies Gruzijā, bēgot no mobilizācijas, kā arī par pašas Gruzijas pieredzi ar Krievijas iebrukumu.
Gints Amoliņš: Kā Gruzijas sabiedrība reaģēja uz Krievijas iebrukumu Ukrainā?
Giorgijs Helašvili: Tas bija milzīgs emocionāls šoks Gruzijas iedzīvotājiem, jo mēs esam pārdzīvojuši okupāciju un agresijas ēnu ne tikai pēdējos 15 gadus kopš 2008. gada iebrukuma, bet arī pēdējo trīsdesmit gadu laikā.
Visi atceras Krievijas iebrukumu 2008. gadā, taču ļoti maz cilvēku atceras, ka esam bijuši līdzīgā situācijā kā Ukraina kopš 90. gadu sākuma, kad pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievija īstenoja ļoti līdzīgu karu Abhāzijā un Chinvali reģionā, kas pazīstams arī kā Dienvidosetija.
Tādēļ, kad redzējām, ka mūsu ukraiņu brāļi un māsas atrodas līdzīgā situācijā, protams, mūsu vienīgā reakcija, kā būtībā visai pasaulei, bija solidaritāte ar Ukrainu.
Gruzija ir nosodījusi Krievijas iebrukumu Ukrainā, tostarp nesenajā ANO Ģenerālās asamblejas balsojumā. Vienlaikus Gruzijas valdība kavējusies ieviest sankcijas pret Krieviju. Kādēļ tā?
Tā tikai daļēji ir taisnība. Savā ziņā esam bijuši daļa no starptautiskajām sankcijām kopš 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimu. Tātad esam daļa no starptautiskā sankciju režīma pret okupēto Krimu un Sevastopoli.
Mēs pievienojāmies starptautiski noteiktajām sankcijām jau februārī, īpaši banku un finansēšanas jomā. Tas, ko mēs atsakāmies vai nevēlamies darīt, ir divpusēju sankciju noteikšana pret Krieviju. Kāpēc?
Jo lielākā daļa mūsu tirdzniecības ir saistīta ar pārtikas produktiem un iedzīvotājiem svarīgākajām precēm. Un šie pārtikas produkti parasti ir atbrīvoti no sankcijām pat Rietumeiropā un visā pasaulē.
Turklāt sankciju ideja ir radīt ietekmi uz valsti, kurai piemēro sankcijas, savukārt, ja Gruzija ieviestu sankcijas pret Krieviju, tad šīs sankcijas nodarītu lielu kaitējumu Gruzijai, un Krievija un it īpaši valdošais režīms Krievijā neko nejustu. Tāpēc tā bija racionāla izvēle nepiemērot divpusējas sankcijas.
Bet mēs novelkam sarkano līniju, ka Krievija nevar apiet starptautiskās sankcijas caur Gruziju, un mēs šo līniju ļoti, ļoti stingri sargājam.
Nesen desmitiem tūkstošu Krievijas pilsoņu šķērsoja robežu un ieradās Gruzijā. Tas notika pēc tam, kad Krievijā bija izsludināta mobilizācija. Vai tas ir radījis bažas Gruzijā?
Gruzīniem tas ir emocionāls jautājums, zinot, ka Krievija izvērš nepamatotu, masīvu agresiju pret ukraiņu tautu, un tas atsauc atmiņā laikus, kad krievi uzbruka mums, un tagad viņi var brīvi pārvietoties pa Tbilisi un citviet Gruzijā.
Bet, ja nošķiram emocionālo pusi no reālajiem drošības apsvērumiem, par Krievijas pilsoņu ierašanos Gruzijā ir daudz vairāk trokšņa nekā faktisku draudu. Tie pārsvarā ir miermīlīgi cilvēki, kuri ierodas, bēgot no režīma.
Otrkārt, daudzi no viņiem gandrīz nekavējoties pamet Gruziju, dodas citur. Treškārt, daudzi no tiem, kas paliek Gruzijā, ir gruzīnu izcelsmes Krievijas pilsoņi. Kopumā mēs novērojām, ka vairāku desmitu tūkstošu Krievijas pilsoņu ierašanās Gruzijā īpaši nemainīja drošības vidi Gruzijas iekšienē vai ap to, un tas pat nepasliktināja kriminālo situāciju Gruzijā.
Gruzijai ar Krieviju ir bezvīzu režīms, Krievijas pilsoņi var ieceļot bez vīzām. Vai apsverat to atcelt?
Bezvīzu režīmu ieviesa iepriekšējā valdība Mihaila Saakašvili vadībā, un viņš to toreiz pamatoja ar ekonomiskiem apsvērumiem. Šobrīd mēs neredzam nepieciešamību atcelt bezvīzu režīmu.
Ko mēs darām ar cilvēkiem, kuri bēg no mobilizācijas Krievijā? Vai atdodam viņus atpakaļ, lai pēc tam viņus aizved armijā, iedod ieročus un sūta karot uz Ukrainu?
Tāpēc es domāju, ka visā pasaulē, sākot no Baltā nama Vašingtonā un beidzot ar dažiem Eiropas līderiem, daudzi no viņiem uzskata, ka šie izbēgušie ir cilvēki, kas bēg no režīma.
Dažādām valstīm ir dažādas pieejas attiecībā uz šiem cilvēkiem. Piemēram, mēs Baltijas valstīs nolēmām atteikt Krievijas pilsoņiem ieceļošanu.
Mēs to pilnībā saprotam. Taču domāju, ka mēs, risinot jautājumus par Krievijas pilsoņu ierašanos Gruzijā, balstāmies uz praktiskiem apsvērumiem. Un, kā jau teicu, daudzi no viņiem pēc etniskās izcelsmes ir gruzīni, kas tagad atgriežas.
Kā sokas ar Gruzijas centieniem iestāties Eiropas Savienībā, arī NATO? Pirms dažiem gadiem Gruzija parakstīja Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, taču šovasar nesaņēma ES kandidātvalsts statusu, kas tika piešķirts Ukrainai un Moldovai.
Pirms 20 gadiem mēs nolēmām, ka vēlamies būt NATO un Eiropas Savienības dalībvalstis. Tas bija pirms 20 gadiem, kad iesniedzām oficiālu pieteikumu dalībai NATO. Gruzijai tolaik bija neiedomājami grūti laiki, tomēr mēs izdarījām šo izvēli, pamatojoties uz vērtībām, un mēs no šī ceļa nekad nenovērsāmies.
Pēdējos desmit gados mūsu valdība ir paveikusi panākusi Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, bezvīzu ceļošanu uz Eiropu, arī uz Latviju, un šogad jūnijā Eiropas Savienība pirmo reizi atzina, ka Gruzija kādu dienu var būt Eiropas Savienības dalībvalsts.
Vai jūs redzat laiku, kad Gruzija varētu pievienoties Eiropas Savienībai?
Mēs vēlētos iestāties rīt, bet domāju, ka mēs varam iegūt kandidātvalsts statusu nākamā gada laikā, un tad sākt sarunas. Bet būtiskāki ne tik daudz formālie lēmumi, bet gan reāla valsts pārveide.
Novēlu jums un Gruzijai veiksmi, arī ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO!
Liels paldies! Vēlos mūsu valdības un Gruzijas tautas vārdā izteikt sirsnīgu paldies Latvijai un Latvijas tautai par visu palīdzību, ko mēs jūtam un saņemam no jums, gan mūsu mērķu sasniegšanā, gan abu tautu attiecību ziņā.
