- Nevajadzīgie bērni
- Ģimenes vietā - mākslīgā gaisma
- Slimnīca - arī veselīgu bērnu dzīvesvieta
- Vecāki padodas krīzes spiedienam - cieš bērni
- Bērniem palīdz brīvprātīgie un ziedotāji
Nevajadzīgie bērni
Ģimene grieķiem pilnīgi noteikti ierindojas vērtību skalas augšgalā, jo mīlestība pret bērniem šīs tautas pārstāvjiem ir fantastisks spēks. Vismaz tā bija, līdz krīze ieviesa savas korekcijas.
Šobrīd Grieķijas dzemdību namos ir aizvien vairāk mazuļu, kurus pēc dzemdībām mātes ir atstājušas, bet vietas, kur tos nogādāt, nav.
Pieaug arī to vecāku skaits, kas, palikuši bez iztikas avota un iespējas uzturēt savus bērnus, paši lūdz palīdzību sociālās palīdzības organizācijām.
Ir arī tādas mammas un tēti, kuri nostājas uz alkoholisma un narkotiku ceļa un sāk fiziski, seksuāli un emocionāli mocīt savas atvases. Palīdzības sniegšanai šajos gadījumos ir izšķiroša nozīme, taču krīzes ietekmē gan valsts, gan nevalstiskās organizācijas pašas ir uz izdzīvošanas robežas.
Ģimenes vietā - mākslīgā gaisma
Dzemdību nams “Elena Venizelu” ir viens no lielākajiem un vecākajiem Atēnās. Tajā ik gadu piedzimst daži tūkstoši bērnu. Lielākoties tie ir mīlēti un gaidīti mazuļi. Taču pēdējos gadus palielinās bēdīga tendence - pieaug to māšu skaits, kas piedzemdē bērnus un atstāj viņus tepat slimnīcā.
Pēc informācijas, ko dzemdību nama vadība sniegusi Latvijas Radio, pērn vien šīs iestādes telpās pamesti 39 zīdaiņi. Pārsvarā – un tie ir 42% - no saviem bērniem atsakās mammas, kas ir bēgļu gaitās un ārvalstu pilsones. Vairāk nekā trešdaļa jeb 34% ir piedzimuši vecākiem, kas lieto atkarību izraisošas vielas. Šobrīd šeit atrodas 10 mazuļi.
Slimnīcas vadītāja vietas izpildītājs Jorgos Farmakidis norāda, ka problēma ir ar šo bērnu nogādi atbilstošajās aprūpes iestādēs. „Vēlamākais un piemērotākais risinājums būtu šo jaundzimušo pārvešana bērnu ilgstošās aprūpes iestādēs iespējami īsākajā laika posmā, lielākais, mēneša laikā pēc piedzimšanas. Tomēr gaidīšanas laiks mēdz aizkavēties līdz dažiem mēnešiem, bieži vien pat līdz vienam gadam,” raksta Farmakidis.
Šajos gadījumos tas var nozīmēt to, ka šos daudzos mēnešus vesels bērns augs un attīstīsies slimnīcā – zem mākslīgās gaismas, troksnī, kur mīlošas ģimenes vietā ārsti un dažas medmāsas apkops vēl vairākus līdz pat vairākiem desmitiem līdzīgu likteni piemeklējušus bērnus.
Krīzes laikā Grieķijā slimnīca mājas vietā mēdz būt ne vien zīdaiņiem, bet arī vecākiem bērniem, līdz pat tīņa vecumam. Iemesls tieši tas pats – vietas bērnu aprūpes iestādēs, proti, bērnunamos, nav. Arī tie, tāpat kā citas valsts iestādes, kļuvušas par taupības politikas objektiem. Trūkst darbinieku, trūkst fizisku izmitināšanas vietu. Savukārt adopcijas procedūras iegrimst birokrātijā, un vidējais laiks, lai adoptētu kādu bērnu, aizņem apmēram piecus gadus.
Slimnīca - arī veselīgu bērnu dzīvesvieta
Bērnu slimnīcas “Svētā Sofia”, kas ir lielākā šāda veida iestāde Dienvideiropā, vadītājs Emanuils Papasavas intervijā Latvijas Radio stāsta, ka lielākā problēma šobrīd ir fiziski veselu bērnu uzturēšana slimnīcā.
Runa ir par bērniem, kas ir izņemti no ģimenes, piemēram, nepiemērotu dzīves apstākļu dēļ vai arī vardarbības gadījumos, un atvesti uz veselības pārbaudi, bet tālāk viņus vairs nav kur pārvietot. „Tā kā mums pietrūkst vietu bērnu aprūpes iestādēs, bērni paliek slimnīcā.
Tie ir veseli bērni, kas paliek slimnīcā bez nepieciešamības saņemt medicīnisku palīdzību.
Tā ir mūsu liela problēma! Šobrīd te atrodas 19 šādi bērni. Mēs cenšamies izveidot maksimāli normālu vidi šiem bērniem. Skaidrs, ka nav normāli, ka vesels bērns paliek slimnīcā, pirmkārt, psiholoģisku iemeslu dēļ un, otrkārt, iespējamas inficēšanās dēļ. Savukārt medmāsām jāpalīdz slimiem bērniem, nevis jāapkopj veselie,” klāsta Papasavas.
Laiks, ko bērni bez vajadzības pavada slimnīcā, var ilgt līdz pat sešiem, septiņiem mēnešiem. Tie ir bērni vecumā līdz 16 gadiem. Izpalīdz brīvprātīgie, šajā bērnu slimnīcā apmēram 300 cilvēki, kas katru dienu nāk pavadīt laiku ar bērniem, spēlēties vai palīdzēt mācībās. Skolu šie bērni neapmeklē un eksāmenus nekārto, tomēr ar viņiem nodarbojas slimnīcā esošie skolotāji.
Slimnīcas vadītājs min skaitļus, kuros atspoguļojas krīzes ietekme.
Ja 2008.gadā te tika izmitināti 80 veseli bērni, tad pēdējā gada laikā šis skaitlis ir vairāk nekā 160.
Šie gadījumi ir saistīti ar ekonomisko krīzi. Lēmums šķirt bērnu no ģimenes var tikt pieņemts tad, ja abi vecāki ir bezdarbnieki, ja ģimenē nav ienākumu, psiholoģiska vide ir nelabvēlīga vai arī nepiemēroti higiēniskie apstākļi. Un tas viss var ietekmēt bērnu!” sacīja Papasavas.
Vecāki padodas krīzes spiedienam - cieš bērni
Pilna aina par bērnu situāciju krīzes pārņemtajā valstī ir nevalstiskajai organizācijai ar nosaukumu “Bērnu smaids". Tā aizsākusies ar parasta puiša Andreasa Jannopula sapni par praktisku, nevis teorētisku atbalstu visiem bērniem, kam vajadzīga palīdzība. Zēna dzīve aprāvās 10 gadu vecumā, zaudējot cīņu ar vēzi. Bet šo sapni realizēja viņa tētis Kosta Jannopulos, kas nu jau 20 gadus vada lielāko bērna atbalsta organizāciju valstī un piekritis tikties ar Latvijas Radio.
Viņš stāsta, ka grieķu ģimenēs ir stipras atbalsta tradīcijas, radinieki cenšas atbalstīt cits citu. Tomēr vardarbība pret bērnu kļūst aizvien biežāka parādība.
„Pieaugušie, kuriem ir ģimenes, krīzes ietekmē sākuši lietot alkoholu vai narkotikas vai arī viņiem sākušās psihiskas dabas problēmas. Šie cilvēki sākuši lietot vardarbību ģimenes ietvaros un arī pamet bērnus novārtā,” saka Jannopulos.
„Mēs tagad runājam par galējiem piemēriem. Bērni dzīvo netīrās telpās, kur ir peles, kur nav logu, nav ēdiena. Un tas nevis tāpēc, ka pieaugušiem nav naudas, bet tāpēc, ka viņiem sākušās šīs problēmas. Un tādi gadījumi krīzes dēļ kļuvuši aizvien biežāki. Pieaudzis arī pašnāvību skaits. Tā ir neredzamā krīze!” uzsver tēvs.
Kā vienu no šokējošajiem gadījumiem Jannopulos min aizvadītajā vasarā saņemto zvanu no prokurora, kas informēja par sociāli nelabvēlīgo ģimeni ar astoņiem bērniem. Mazākajam bija vien daži mēneši, bet vecākajam 12 gadi. „Prokurors teica: šiem astoņiem bērniem jāpamet ģimene, jo viņi ies bojā. Mums likās, ka zīdainis ir trīs mēnešus vecs, bet izrādījās, ka viņam jau astoņi mēneši, tik vājš viņš bija un vispār briesmīgā stāvoklī. Mums toreiz nebija vietas, kur viņus izmitināt, un ir grūti atrast vietu uzreiz astoņiem bērniem. Taču mums izdevās to paveikt,” norāda Jannopulos.
Organizācijai “Bērna smaids” ir plašs atbalsta tīkls, kas strādā visu diennakti bez brīvdienām. Tā iekļauj cita starpā vairākas telefona atbalsta līnijas, atbalstu trūcīgajām ģimenēm, medicīnisku palīdzību bērniem, kā arī 11 tā saucamās ''mājas” jeb vietas, kurās tiek izvietoti bērni, kas izņemti no ģimenes. Interesanti, ka palīdzības sniegšana šajās mājās izaugušajiem bērniem turpinās, arī viņiem pieaugot.
Bērniem palīdz brīvprātīgie un ziedotāji
Viena no šīm mājām no ārpuses šķiet parasta neliela trīsstāvu ēka vienā no Atēnu rajoniem, citu māju ieskauta. Bet iekšpusē glītajās istabiņās apmīļoti un aprūpēti dzīvo 25 bērni. Mazākajai meitenītei ir vien astoņi mēneši. Divu mēnešu vecumā viņu pameta vecāki. Arī pārējiem mājas iemītniekiem savā nelielajā mūžā jau nācies sastapties ar pašu vecāku nežēlību. Bērniem ļoti palīdz brīvprātīgie.
60 gadus vecā Anastasija Mademcoglu jau piecu gadu garumā regulāri ierodas no attāla Grieķijas rajona, lai pavadītu laiku ar bērniem.
„Man šķiet, ka bērniem tagad nepieciešams vairāk palīdzības. Ja mēs vairāk rūpētos viens par otru, nebūtu tādas krīzes vispār. Man šķiet, ka pie vainas ir nevis ekonomiska krīze, bet vērtību krīze. Šobrīd mēs vairāk domājam par kādām citām lietām, lai arī patiesā vērtība ir mīlestībai,” saka Mademcoglu.
Lai arī organizācijas darba vēriens ir milzīgs, tā eksistē tikai un vienīgi no ziedojumiem. Izdzīvošana krīzes apstākļos kļūst aizvien grūtāka. Grieķu sponsoriem pašiem apsīkst ienākumi. Ir bijis gadījums, kad nesenais ziedotājs pats lūdzis palīdzību. „Lielākā daļa no tā, ko jūs redzat šajā mājā, ir saņemts ziedojumos – no kompānijām, cilvēkiem, no sievietes, kas atstāja šo māju mantojumā pēc savas nāves. Taču mums ir jāmaksā algas. Mums, protams, nāk palīgā brīvprātīgie – tie ir apmēram 2500 cilvēku, bet mēs nevaram pilnībā paļauties uz brīvprātīgajiem,” saka Mademcoglu.
Viņa akcentē, ka ikdienas darbā ir nepieciešami speciālisti. „Mums ir vajadzīgi profesionāļi. Jābūt profesionālim, lai atbildētu uz trauksmes pilnu zvanu pa atbalsta līniju no kāda bērna. Ir jābūt profesionāļiem ātrās palīdzības mašīnās un slimnīcās, lai sniegtu medicīnisku palīdzību bērniem vai arī atbalstīt bērnus psiholoģiski. Mums ir arī dienas centri bērniem, kas kļuvuši par vardarbības upuriem. Mums ir 420 profesionāļi, kas strādā visā Grieķijā. Pieaug vajadzības, bet sarūk ziedojumu apjoms. Mums ir jācīnās par izdzīvošanu katru mēnesi,” atzīmē Mademcoglu.
No otras puses, pieaug apdraudēto bērnu skaits. Ja 2011. gadā tika atbalstīti 24 000 bērnu, tad trīs gadus vēlāk šis skaitlis jau trīskāršojies. Arī pagājušais gads uzrādījis kārtējo kāpienu - vien pusgada laikā tika atbalstīti 60 000 bērnu. Šajā situācijā taupība var izrādīties dzīvei bīstama.
