Grestes lieta. LTV ekskluzīva intervija ar Ēģiptē notiesātā žurnālista tēvu Juri Gresti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Žurnālista Pētera Grestes notiesāšana Kairā spilgti apliecina vārda brīvības apspiešanu Ēģiptē. Tajā pašā laikā vecākiem Pēteris nav tikai žurnālists, bet gan  dēls, kurš nevainīgs iespundēts krātiņā uz septiņiem gadiem. Latvijas Televīzijas žurnāliste Linda Bagone pabija Kairā, intervēja Pētera Grestes māti Luīzi Gresti, Latvijas vēstnieci Ēģiptē Ivetu Šulci un sarunājās ar Pētera tēvu Juri Gresti.

Tikšanās ar Pēteri Gresti notiek reizi divās nedēļās un tās ilgst vien 45 minūtes. Turklāt tajās nevar ļaut vaļu emocijām, bet jārisina dažādi juridiski jautājumi. Taču vecāki spēj šajā traģēdijā saskatīt labo – ģimene kļuvusi vēl saliedētāka un atbalsts no nepazīstamiem cilvēkiem, pasaules valstu līderiem ir neizmērojami liels.

Linda Bagone. - Jūsu dēla Pētera Gestes darbs bija atrast ziņas, tagad viņa ģimenes locekļi, tostarp Jūs, esat kļuvuši par ziņu sastāvdaļu. Vai Jums pirms notikušā gadu mijā, kādreiz ir bijušas bažas par dēla Pētera darbu?

Juris Greste: - Kopš tās dienas, kad viņš pieņēma savu pirmo komandējumu uz Afganistānu, skaidrs, ka mums ir bijušas rūpes un bažas, bet mēs esam tādi vecāki, kas pārliecināti, ka katram ir jāseko savam izlemtajam ceļam.

Mēs zinājām, ka Ēģiptes politika nebija pārāk stabila un Pēteris pats izteica nevēlēšanos doties uz šo pilsētu, jo viņam jau bija plāni gatavi - pavadīt Ziemassvētkus ar saviem kaimiņiem, draugiem, bet viņš ir ļoti lojāls un apzinās, ka viņam arī citi kolēģi savā laikā ir izpalīdzējuši. Tā viņš nolēma tomēr akceptēt to komandējumu.

- Kā Jūs uzzinājāt par Pētera aizturēšanu?

- Mēs gatavojāmies vakariņām un pēkšņi Miķelis, Pētera jaunākais brālis piezvanīja ar ziņu, ka Pēteris ir arestēts Ēģiptē. Pirmā brīdī, skaidrs, ka tas bija uztraucoši, bet mēs zinām, ka visapkārt pasaulei žurnālisti tiek katru dienu arestēti lielos skaitos.

- Kurā brīdī Jūs sapratāt, ka tas tiešām ir nopietni?

- Jāsaka, ka tās apsūdzības pret viņu saņēmām, jo uz tām jau bija jāgaida trīs-četras nedēļas.

- Iepriekš šeit Kairā bija Jūsu dēli Andrejs un Miķelis, tagad šo stafeti esat pārņēmis kopā ar sievu. Kādām sajūtām pavadāt laiku šeit, zinot, ka trešais Jūsu dēls Pēteris visu laiku atrodas vienā noteiktā, norobežotā teritorijā?

- Katru reizi, kad mēs ierodamies tajā cietumā, kas ir kā milzīgs cietoksnis,

mēs…, iznākot ārā, mēs gribam sev kniebt un spert, lai mēs pārliecinātos, ka tas ir tikai sapnis, ka tas ir murgs tikai… Diemžēl tā nav…Viss process ir tiešām ļoti, ļoti grūti un drūmi.

Jāsaka, ka kopš tām divām pirmajām nedēļām, viņa stāvoklis ir ļoti ievērojami uzlabojies. Piemēram, viņš tagad ir vienā kambarī ar pieciem, sešiem citiem, viņam tiek dots laiks ārā, kur paelpot  - nevar teikt: skaidro Kairas gaisu -, bet vismaz saulīti var redzēt un debesis redzēt. Un arī dažas dienas pa nedēļu zināmos laikos var iet lielākā laukumā, kur var paskriet un pavingrot drusku.  

Ja tev piederīgo šeit nebūtu, skaidrs, ka badā mirt viņi nevienam neļautu, bet tas, ko cietums piegādā, tas ir pavisam nožēlojami, minimāli. Piemēram, tās cietuma drēbes, tā saukto uniformu arī ģimenes piedāvā, piegādā.

- Tad Jūs pats esat savam dēlam nopircis ieslodzītā drēbes?

- Jūs zināt, (..) šitās bikses, kas man tagad ir kājās, tās bija nopirktas Pēterim. Izrādījās, ka tās viņam ir drusku pa lielu un tās tagad es esmu iemantojis. Drēbes ir jāpiegādā un jāizmazgā. Tāpat arī laimīgā kārtā ir ļauts piederīgajiem ienest zināmus pārtikas produktus, to diētu uzlabo drusciņ. Pēteris ir ļoti entuziastisks pavārs un viņš izmanto ļoti radoši mazās lietiņas, ko mēs viņam pienesam katrā vizītē.

- Kā Pēterim izdodas būt emocionāli stipram?

- Viņš nav salūzis. Es vēlos domāt, ka viņš ir iemantojis daudzus manus gēnus un raksturu, jo manā tēva un arī mātes pusē ir paaudzes vairāk, kas ir ļoti cietuši; dzimusi Sibīrijā, piedzīvojusi revolūcijas badu un

mana mamma izveda mūs kā bāreņus bez tēva pēc kara uz Vāciju, uz Austrāliju. Mūsu asinīs ir izturība, un arī Pēteris, varētu teikt, arī filozofiski skatās uz to savu stāvokli, tā nu ir, dzīvei jāiet uz priekšu. Ir lietas, ir apstākļi, par kuriem viņš nekā nevar darīt, par tiem nav vērts bēdāties un uztraukties.  

- Lai arī Pēteris un arī Jūs esat stipri, pieļauju, ka tikšanās brīži ir emocionāli.

- Līdz šim mums tikai ir atļauts 45 minūtes [tikties] un mēs mēģinām tās izmantot visefektīvāk. Mums ir katrā vizītē sava dienaskārtība. Tās svarīgākās lietas, ko mēs gribam pārrunāt ir pirmās, un sīkākas mēs atstājam līdz beigām. Mēs vaktējam savu pulksteni. Ir jau ļoti emocionāli, bet… Pirmās bija ļoti sāpīgi, arī otrās un trešās. Jāievēro arī tas, ka tā mūsu pirmā bija tikai nedēļu pēc tiesneša izskaidrojuma, pēc tās prāvas lēmuma.

Tajā pirmajā tikšanās dienā viņš pats vēl nebija apķēris īsti, kas ir noticis. Tas patiešām bija ļoti pamatīgs sitiens dzirdēt, ka viņš par neko ir izpelnījies septiņus gadus šīs zemes cietumā.

Dzīve ir pilna ar riskiem…

- ...bet cerību Jūs zaudējuši neesat?

- Nē, cerību mēs neesam zaudējuši. Kas tad būtu dzīve bez cerības?

- Paldies Jums par sarunu!

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti