Grāmatu slēpņi, virtuālie novusa turnīri, pārģērbšanās – latvieši ārzemēs radoši uztur optimismu

Radošo un aktīvo diasporas latviešu dzīvesprieks nezūd arī ārkārtas apstākļos. Tiek rasti atjautīgi risinājumi, kā neklātienē uzturēt kopības sajūtu dziesmu, deju un teātru kolektīvos, dažādās biedrībās un organizācijās.

Ierobežojumu un nošķirtības apstākļi nežēlīgi pārtraukuši arī diasporas latviešu kolektīvu un biedrību plānus un projektus. Klātienē nenotiek dziesmu un deju mēģinājumi, sporta spēļu turnīri, skoliņu nodarbības, tikšanās, konferences, biedrību sanākšanas, apstādināti projekti. Tas viss uz brīdi paralizēja un nomāca garu.

Taču latvietis ir spītīgs pēc savas dabas un pēc pirmā Covid-19 krīzes radītā ierobežojumu šoka metaforiski nopurinājās, izslēja zodu un spītīgi noteica – nē, es nepadošos!

Kas tik nav pieredzēts, vai tad šis viss mani tagad pievārēs? Nekā nebija! Dzīve turpinās!

Visai aši tika atrastas jaunas saziņas formas, darbība turpinās, tikai citā režīmā. Kaut fiziski satikties vairs nevar, sociālajai saziņai, pateicoties mūsdienu tehnoloģijai un cilvēku izdomai, tas netraucē. Ja sākumā možu garu uzturēja parastās videosarunas un čati, tad nu jau fantāzijai aug arvien krāšņāki spārni, rodas oriģinālas idejas un risinājumi.

Biedrības, skolas, pašdarbības kopas ir kā latviešu kultūras saliņas, kur tikties ar savējiem, tāpēc saskarsmi, dzīvesprieku un ticību mērķiem, kaut atliktiem, saglabāt ir īpaši būtiski.

Aktieri jokojas, lai “nepazaudētos”

Teātra ļaudis allaž izcēlušies ar atraktivitāti un delverībām. Arī diasporas amatierteātri ne ar ko neatšķiras.

“Šķiet, tas sākās ar to, ka Sanfrancisko latviešu teātra vadītāja Māra Lūisa diasporas teātru grupā ielika smieklīgu bildi ar bļodu galvā un parakstu “Gliemezis”. Es ieliku savējo, pārējie arī sāka ākstīties,” izolācijas sākumu atceras Minsteres latviešu teātra “Ezīši” režisore Laura Ritenberga-Kinder.

Pēc tam radusies doma interpretēt latviešu gleznas, vēlāk jau – jebkādu mākslas un literāro darbu. Minsteres teātra un kora dalībnieki Jevgeņija un Voldemārs Valdmaņi, piemēram, ietērpās mīlīgos zaķu tērpos, liekot uzminēt Viļa Plūdoņa dzejoli “Traucējums”, bet Laura pierunāja piedalīties vīru, abiem kopā improvizējot par Saulcerītes un Antiņa tēmu Raiņa lugā “Zelta zirgs”. Laurai šādas akcijas liekas ļoti vērtīgas, jo raisa radošo potenciālu, improvizēšanas spēju, kreatīvus risinājumus ierobežotos apstākļos: “Bet visvērtīgākais man šķiet sarunas, kas ap to visu veidojas. Cilvēki apspriež, ko varētu uzlabot, kādus vēl risinājumus izmantot, lai attēlotu vai ko citu. Kur tad ir kraukļi pie Saulcerītes, un kā tos varētu izveidot no mājās pieejamiem materiāliem. Būtībā tas ir gluži kā improvizācijas nodarbībās – pamet tematu un tas ir jāapspēlē! Un var teikt, ka šobrīd pat veidojas ciešāka saikne starp cilvēkiem." 

Minsteres teātris palicis pavisam bez sezonas, jo tās sākums bija paredzēts vien martā – janvārī režisores Lauras ģimene sagaidīja pasaulē nākam trešo atvasīti. Turklāt viņa dzīvo Augsburgā, apmēram 600 km no Minsteres, un parasti reizi mēnesī mēro tālo ceļu, lai vadītu divu dienu mēģinājumus. Laura saka – šobrīd teātrim liela pauze. Viņa ir sarakstījusi mūziklu un domā sūtīt fragmentus apguvei. Tiesa, to bija paredzēts iestudēt uz oktobri, uz diasporas amatierteātru festivālu “Laipa”, kam bija jānotiek Minsterē, bet kurš, visticamāk, nenotiks, jo teātriem nav iespēju tam gatavoties.

Arī Bredfordas (Anglijā) amatierteātri “Saulespuķe” ārkārtas situācija pārsteigusi tieši tad, kad gatavojušies ķerties pie jauna iestudējuma.

“Tas bija trieciens, jo esam vieni no aktīvākajiem, kas labprāt dodas ciemos un iepriecinot tautiešus arī citviet Lielbritānijā. Grupu čati jau mums darbojās iepriekš, bet tagad sazināmies daudz aktīvāk. Ar to nepietika, lai nepazaudētos, tāpēc parasto mēģinājumu laikā sazināmies tiešsaistē. Tas palīdz, jūtamies aizvien kopā, draudzīgi un viens otru atbalstoši!” stāsta “Saulespuķes” vadītāja un režisore Gita Robalde. Uz Lieldienām teātris izveidojis arī īpašu videosveicienu ar raibu olu “dāvināšanu”.

Savukārt Birmingemas Mazā teātra režisors Ingmārs Čaklais iniciējis H. Paukša sadzīves fantasmagorijas “Karnevāls” lasījumu tiešsaistē 19. aprīlī ar aktieru piedalīšanos no Lielbritānijas, ASV, Latvijas, Vācijas.

Bredfordas amatierteātra veidotais Lieldienu sveiciens:


 

Virtuāli var pat spēlēt novusu!

Šķiet, vienu no asprātīgākajiem un iespaidīgākajiem videorisinājumiem raduši novusa cienītāji un popularizētāji. Pirms vairākiem gadiem latvietis Kaspars Paegle, lai popularizētu vāciešu vidū Latvijā radīto sporta spēli, Bavārijas pilsētiņā kopā ar pāris domubiedriem nodibināja biedrību “Novuss – sports bez barjerām”, tā piesakot to kā piemērotu itin visiem, neatkarīgi no tautības, vecuma, dzimuma un auguma komplekcijas. Kopš tā brīža sekojuši galvu reibinoši panākumi, dažādas balvas, iespaidīgi projekti, turnīri un starptautiskie čempionāti. Arī šobrīd saņemts Eiropas Savienības finansējums lielam projektam, bet Kaspars teic – ierobežojumi darbu pie tā nav apstādinājuši: “Mājaslapa novuss-sport.org ir izveidota un tiek papildināta, tulkojam sešās valodās visjaunākos, precīzos un vienotos novusa noteikumus. Regulāri tiekamies virtuāli, lai gatavotu dažādus materiālus. Bija paredzēta starptautiska konference, redzēs, kad un kā tā notiks…. Paralēli arī ievietojam videopamācības, esam izveidojuši tādas desmit dažādiem sagatavotības līmeņiem. Tās bez maksas pieejamas tīmeklī. Eksperimentējam, trešdienās tiešsaistē tiekamies ar vācu spēlētājiem.”

Protams, arī sporta pasākumi nenotiek, tomēr novusa spēlētāji nebija ar mieru spēlēt tikai katrs savā mājā, tāpēc pēc krietnas galvas palauzīšanas un mēģinājumu-kļūdu metodes atrada asprātīgu risinājumu un sarīkoja “piramīdas izaicinājuma turnīru”, kurā piedalījās spēlētāji no vairākām valstīm. Īsumā – katrs spēlētājs spēlē savā mājā un tikai ar vienas krāsas kauliņiem. Ja pieļauj kļūdu, sitienus veic nākamais. Visi redzami tiešsaistē, turklāt spēle redzama arī skatītājiem un ir iespēja komentēt.

Pirmo virtuālo starptautisko novusa turnīru iespējams noskatīties šeit.

Skolotājiem un skolēniem – vairāk darba

Īpašs izaicinājums šis laiks ir latviešu skoliņām. Latviešu bērniem un vecākiem ne tikai jāpārkārtojas uz mājmācības režīmu parastajās skolās, bet arī sestdienas skolā. Savukārt skolotājām, kas nereti darbojas viena vai divatā bez atbalsta sistēmas un administratīvā aparāta aiz muguras, jābūt radošām un jāspēj pārorientēties tā, lai visiem būtu maksimāli vienkārši un interesanti. Šveices latviešu valodas skolai “Auseklis” darbu nācās aši pārstrukturizēt nedēļas laikā.

“Lūkojāmies, kā rīkojas šejienes skolas, kādas platformas izmanto. Izmēģinājām vienu no iespējām un pie tās arī palikām. Mūsu skola piedāvā nodarbības gan bērniem, gan pieaugušajiem, gan darbu grupās, gan privātstundas. Nodarbības ilgums tiešsaistē ir 45 minūtes. Saziņai izmantojam tikai e-pastu, lai visas ziņas atrastos vienkopus. Lieldienu brīvdienās esam sūtījuši darba lapas arī pa pastu skolēniem, kas strādājuši attālinātās nodarbībās. Interneta platformā nodarbības cenšamies izveidot tā, lai skolēnam pie datora būtu jādarbojas pēc iespējas mazāk, bet vairāk pašam, strādājot ar papīra lapu – rakstot, lasot, zīmējot. Sasveicinoties un atvadoties, dziedam. Protams, skolotāja darba struktūra un loma mainās. Kopā ar vīru katrai nodarbībai gatavojamies ļoti precīzi un detalizēti. Vislabākais rezultāts ir tad, ja skolēns mājās pēc nodarbības pats vēlas turpināt strādāt patstāvīgi par šo tēmu, klausās audioierakstus, pasakas, lasa, pilda darba lapas ar iespēju tās atrādīt pa e-pastu,” par darbu stāsta skolas vadītāja un skolotāja Ilze Šordereta.

Tiesa, piedalīties vai nē – tā ir dalībnieku izvēle un visi to neizmanto. Ilze saka, varot to saprast, jo virtuālajām apmācībām tomēr esot daudz mīnusu, turklāt daudz laika aizņem šāda veida mācības, kas saistītas ar regulāro skolu. Ne katrā mājā ir arī datori ikvienam ģimenes loceklim, bet daudzi vecāki strādā attālināti.

Skolotāja Ilze Šordereta Šveicē, Tičīno

Neklātienē tiekas ar Latvijas rakstniekiem

Ilze vada arī lasītāju klubu, un “labajos laikos” Šveices latviešu lasītāji aicināja ciemos latviešu rakstniekus, rīkojot klātienes tikšanās un sarunas par grāmatām. Šobrīd lasītāji cītīgi lasa Janas Egles grāmatu “Dzimšanas diena”, lai pārrunātu to virtuālās tikšanās laikā maija sākumā, savukārt pirmais mēģinājums literārajam vakaram neklātienē notika aprīļa sākumā. Tad ciemiņa godā bija rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska.

“Šāda veida tikšanās ar lasītājiem man ir pirmā pieredze,” rakstniece atzīst. “Protams, pietrūkst dzīvā kontakta. Īstās tikšanās ir daudz personiskākas, nenoliedzami! Turklāt klātienē man kaut kā vairāk darbojas fantāzija, šķiet, ka spēju atbildēt asprātīgāk,” pēc pirmās pieredzes secinājusi rakstniece. Tikmēr paši virtuālās tikšanās dalībnieki sūrojas, ka nav īpašās iespējas saņemt grāmatā rakstnieka autogrāfu vai nobildēties kopīgā foto. Ilze Šordereta gan neatkāpjas no tradīcijas katram literātam pasniegt dāvaniņu – šoreiz tā ceļos ar pasta palīdzību.

Neskatoties uz attāluma radītajiem šķēršļiem, atmiņas par virtuālo tikšanos ar Šveices lasītājiem esot vislabākās. Īpaši Dace uzsver – ir interesanti tikties sarunā, kas veltīta nevis rakstnieces daiļradei vai biogrāfijai, bet konkrētās grāmatas analīzei: “Latvijā šobrīd vairāk vai mazāk tomēr tikšanās ir vai nu, piemēram, bibliotēkās, kur tās ir vispārīgas, cilvēki jautā par daiļradi, rakstīšanu vispār, vai arī kā konkrētas grāmatas reklāmas pasākumi. Man ļoti patika, ka Šveices lasītāji kārtīgi analizēja konkrēto daiļdarbu “Krieva āda” un uzdeva jautājumus tieši par to, skaidri pasakot arī to, kas nebija uzrunājis. Man kā rakstniecei šāda veida atgriezeniskā saite ir ļoti būtiska! Es ļoti priecātos, ja arī Latvijā rastos šāda veida tradīcijas. Un, lai gan, protams, virtuālās sarunas nevar salīdzināt ar klātienes tikšanās svētkiem, noteikti esmu atvērta arī citiem aicinājumiem tikties ar lasītājiem neklātienē!”

Arī Minsterē ir savs lasītāju klubs “Minsteres grāmatmīļi”. Vadītāja Dina Krastiņa saka – ļoti pietrūkst diskusijas, sarunas ar dzīvespriecīgajiem lasītājiem. Latviešu centrs Minsterē (LCM) pamatoti lepojas arī ar savu apjomīgo bibliotēku, kura tagad darbojas slēgtajā režīma.

“Šobrīd bibliotēkas durvis ir slēgtas un tā pacietīgi gaida, kad atkal drīkstēs nākt apmeklētāji. Tomēr tas nenozīmē, ka nenotiek nekas – aiz slēgtajām durvīm rosība gandrīz kā ikdienā, jo kārtojamo lietu ļoti daudz gan bibliotēkā, gan muzejtelpās. Žēl, ka šobrīd apstādināts arhīva sakārtošanas projekts… Pietrūkst sarunu bibliotēkā, bet mundrumu uzturam virtuālajās grupās. Notiek aktīva sarakste par dažādām bibliotēkas un arhīva tēmām, jo cilvēkiem nu ir vairāk brīvas vaļas pievērsties pētnieciskām lietām,” stāsta LCM bibliotēkas, arhīva un muzejtelpu koordinatore Dina Krastiņa.

Dina nepiekrīt stereotipiskajam uzskatam, ka visās bibliotēkās jāvalda klusumam, viņasprāt, tieši otrādi – klusums tur nemaz neiederas, īpaši, ja tā ir kā savdabīgs kultūras un domu apmaiņas centrs. Un, lai lasītāji un pati pavisam nesaskumtu, viņa izdomājusi īpašu sistēmu, kā bezkontakta veidā nodot un saņemt grāmatas – tās tiek iesaiņotas un novietotas īpašos slēpnīšos pilsētā.

Garīgās sarunas ir labs atbalsts

Īpašajiem apstākļiem jāpielāgojas arī mācītājiem. Tiesa, Dienvidvācijas latviešu draudžu mācītājs Rolands Eimanis neviļus bijis visai pravietisks – jau pirms gada viņš sācis veidot garīgo sarunu un pārdomu ciklu internetā “Garīgās izdzīvošanas skola”, kas kļuva visai iecienīts gan Latvijas, gan Vācijas un citu valstu latviešu vidū.

Šobrīd Rolands saka – darba esot vairāk nekā iepriekš, bet laiku pavadīt sanākot jēdzīgāk.

“Tās stundas, ko patērēju ceļā (jo sanāca mērot arī visai tālus gabalus), tagad veltu sarunām internetā vai pa tālruni. Esmu kļuvis atvērtāks, jā! Jau vairāk nekā mēnesi esmu ēterā piecas dienas nedēļā, runājot par dažādām tēmām, daudz uzklausu ļaudis arī pa telefonu. Kāda kundze puspajokam teica – es ceļos un guļos ar Eimani!” smejas mācītājs Rolands Eimanis, kuram raksturīga nevis augsta sprediķošana, bet cilvēcīgas sarunas. Viņš daudz smaida, stāsta gadījumus no dzīves, daudz joko, uzdod cilvēkiem āķīgus jautājumus, par ko padomāt, sniedz dziļas un atjautīgas un brīžam pat paradoksālas atbildes.

Acīmredzot zināmas neordinaritātes dēļ pret viņu salīdzinoši rezervēta attieksme no oficiālajām Latvijas baznīcas struktūrām, toties mācītājs ļoti iemīļots gan Latvijas draudzēs, gan tagad arī ārpus tās. Pirms vairāk nekā gada viņš sāka kalpot Vācijā un apmetās nelielajā Idšteinas pilsētiņā kopā ar skaisto sieviņu Helēnu, nu abi audzina arī atvasīti. Mācītājs uzsver – šobrīd garīgais atbalsts cilvēkiem ir īpaši nepieciešams: “Izolācijas laiks daudzus atstājis pie sasistas siles, kaut jāsaka – Vācijas latviešu vidū jūtams mazāk skumju, izmisuma, jo cilvēki jūtas drošāk, zina, ka valsts palīdzēs. Tomēr vientulība, laiks, kad pēkšņi nonāc aci pret aci ar sevi, daudziem nav viegls. Un tad labs draugs, psihologs vai mācītājs ir tas spēcīgais plecs! Jāpiebilst, ka šādā, virtuālā formā pieslēdzas daudzi cilvēki, kas nekad mūžā uz baznīcu nav nākuši un nenāks. Bet tā viņš var paklausīties mājās, kad vēlas, patīt uz priekšu, atpakaļ, padomāt par kaut ko. Jādara labu cilvēkiem – tas ir galvenais garīdznieka uzdevums, cita svarīgāka nav!”

Dejotāji sacenšas par skaistākajām zeķēm, koklētāji metas “Kokļu virpulī”

“Grūti, grūti iet bez kopīgas dejošanas!” nopūšas Frankfurtes deju kopas “Dimdari” koordinatore Laura Lukstiņa. “Apmaināmies ziņām, uzturam dejotsparu, piedalāmies izaicinājumos – no riteņbraukšanas līdz pat dārza apkopšanai.” Laura saka – nav tomēr tikai negatīvais vien, lai gan no sākuma bijis grūti situāciju pieņemt.

“Pēc tam apdomāju, ka nav tik traki! Re, ir laiks mierīgi saplānot mūsu piecu gadu jubilejas svinības, tās paredzētas oktobrī un ļoti ceram, ka varēs notikt. Pirms gada sākām darināt vainadziņus, bet vienmēr jau bija kaut kādas atrunas, ka nav īsti laika – lūk, beidzot atrunu vairs nav un nu būs skaistas galvasrotas visām dejotājām!” Laura smejas. Nule radusies vēl viena ideja – tā kā organizācijas “Vācu jaunatne Eiropā” rīkotais tautas deju festivāls atcelts, deju kopas čatā nolēmuši uzmundrināt organizatorus, festivāla datumā visas dienas garumā sūtot videosveicienus, mūziku, latvju dančus, izsakot cerību tikties nākamgad. Bet pašu vidū šonedēļ aizsācies rakstaino zeķu izaicinājums, proti, deju kopas vadītājas sūtītos soļus jāiemācās un jāatrāda ar visskaistākajām zeķēm!

Savukārt mazie dejotāji un dziedātāji, muzicētāji un folkloristi varbūt bēdājas visvairāk, jo atcelts lielais sapnis – Skolu jaunatnes deju un dziesmu svētki.

“Mūsu mazās “dzērvītes” skumst… Ļoti žēl arī, ka nevarējām kopīgi sagaidīt Lielās dienas saullēktu 21. martā – tā iegājies, ka pavasara saulgriežu svinēšana mūsu kopai ir spēcīgākā tradīcija,” nosaka Aiga Ožehovska. Viņa vada Luksemburgas folkloras kopu “Dzērves”, gan “lielās dzērves”, kurā darbojas pieaugušie, gan “mazās dzērvītes” – bērnu kopu, kas nu jau kļuvusi par galveno, jo tajā nupat darbojas, muzicē, dzied jau apmēram 30 bērni! Tiesa, pirmajā laikā skumjām un citām aktivitātēm daudz laika nav atlicis, jo skolās ticis uzdots milzums mājasdarbu, pie kuriem nācies krietni pasvīst gan mazajām, gan palīdzīgajām lielajām “dzērvēm”… Tagad, kad brīvlaiks, procesā esot kāds slepens projekts, ko prezentēšot tikai tad, kad tiks pabeigts. Arī kustība “Vakareiropas koklētāji”, kuras viena no radītājām un vadītājām ir Aiga, dīkā nestāv, bet rīko virtuālu sakoklēšanos, kam ir dots pat īpašs nosaukums – “Kokļu virpulis”.

Dziesmai šķēršļu nav!

Ģimeņu koris “Staro” apvieno lielus un mazus dziedātājus no četrām valstīm, bet diriģente ik mēnesi mēro ceļo no vel vienas valsts – Latvijas. Tāpēc šim korim atšķirībā no lokālajiem latviešu kolektīviem citviet ne tikai tuvākā, bet tālākā nākotnē plāni miglā tīti, jo viss atkarīgs no robežu atvēršanas. “Kad varēsim visi tikties klātienē, diemžēl nav zināms. “Gaisā karājas” arī divi lieli projekti, kas bija paredzēti rudenī un ziemā. Pat ja tobrīd robežas būs vaļā un pasākumi atļauti, sagatavoties nebūs bijis iespējams. Grūti ir ne tikai tāpēc, ka nevaram tikties, bet arī tāpēc, ka mums atņemti mērķi, uz ko gājām, kam cītīgi gatavojāmies,” saka kora valdes pārstāve Zane.

Lai uzturētu kopības garu, koris ticies virtuāli, lai vienkārši sadziedātos – šim nolūkam korim ir izveidota sava “Dziesmu vācele” ar vairāk nekā 300 tautā iemīļotām dziesmām. Tomēr izrādījies – nav tādas platformas, kas ļauj pilnīgi sinhroni dziedāt teju 20 dalībniekiem no piecām valstīm: “Kavēšanās notika pat pa vairākām sekundēm! Sākumā līdz asarām smējāmies, bet tad nolēmām – ja jau esam pieslēgušies no piecām valstīm ar diriģenti viducī, dziedāsim tāpat, neraugoties uz tehniskiem šķēršļiem! Nogriezām skaņu klusāk un dziedājām no sirds, neraugoties uz to, ka ikviens dziedāja “savā laika zonā”. Tā kā sezonas noslēguma koncertu nav iespējams sagatavot, nolēmām – tikko atvērs robežas, satiksimies pie kāda dārzā, lai sadziedātos klātienē. Visi jau noilgojušies viens pēc otra, jo mums korī ir kolosāli cilvēki un ļoti sirsnīgas attiecības gan starp bērniem, gan pieaugušajiem!”

Radošās izpausmes neļauj nokārt degunu

Arī Parīzes koris “Latve” šobrīd ietur pauzi un gaida, tikmēr sazinoties virtuāli. Lelde Vikmane, kura septiņus gadus dzīvo Parīzē, dzied korī “Latve” no pašiem tā pirmsākumiem. Šobrīd viņa nejaušības dēļ iesprūdusi Rīgā – ciemojušies ar dzīvesbiedru, bijis šis tas arī jānokārto, bet nācies aizkavēties par pāris dienām, kas arī kļuvušas liktenīgas, jo atpakaļ vairs nav bijis iespējams tikt. Tomēr Lelde sev raksturīgajā dzīvespriekā neskumst un saka – patiesībā pat esot priecīga, ka šobrīd ir Rīgā: “Kaut kā šķiet, ka šeit izolācijas laiku pārciest ir vieglāk! Un tik daudz, kur iet pastaigāties! Parīzē noteikti justos vairāk iespundēta. Toties tur palicis mūsu koris “Latve” – visi sabēdājušies par piespiedu pauzi. Pirms pāris dienām tikāmies tiešsaistē, lai vienkārši parunātos – Parīzē silts, jauks laiciņš, visi sēdēja ārā uz balkoniem, runājāmies, jutāmies kopā un bija ļoti saulaina sajūta!”

Lelde darbojas arī Eiropas Latviešu apvienībā, kur ir atbildīgā par kultūras nozari. Arī apvienības darbs nav apstājies. Kaut daudzi projekti diemžēl apstādināti vai atcelti, aktīvi tiekot spriests un meklētas alternatīvas dažādām ar kultūru un izglītību saistītām norisēm. Jau šobrīd padomā ir vairāku projekti, ko varēs realizēt interneta vidē. Tikmēr prieku dod pašu cilvēku idejas un oriģinālie risinājumi: “Teātrinieku joki, koristu un folkloristu sadziedāšanās, dažādi asprātīgi sveicieni, virtuālie izaicinājumi! Norvēģijas latviešu skoliņas “Bergausis” meiteņu folkloras kopa bija tik skaistu apsveikumu izveidojušas Lieldienās, katra meitene atsevišķi bija iedziedājusi savu partiju un viss skaisti samontēts kopā. Bredfordiešu “olu stafete”, dejotāju paraugdemonstrējumi, grāmatu slēpņi – tas ir brīnišķīgi!”. Lelde ir pārliecināta – tieši radošās izpausmes ir tās, kas šobrīd ļauj nenokārt degunu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt