Pirms 30 gadiem, kad Latvija atguva neatkarību, grāfs Lambsdorfs strādāja vēstniecībā Vašingtonā. Tur saņēma zvanu no Vācijas Ārlietu ministrijas, kas aicināja dažu stundu laikā pieņemt lēmumu kļūt par vēstnieku Latvijā, zemē, no kura nāk arī viņa dzimtas saknes.
“Tas bija trešdienas rīts, kad mans draugs un bijušais kolēģis, kurš tolaik bija atbildīgs par personālu, man piezvanīja un sacīja: “Tev ir divas stundas, lai izlemtu, jo ministrs grib zināt pēc divām stundām.” Līdz ar to man vajadzēja būt diezgan ātram, lai pieņemtu lēmumu.”
“Protams, viens no iemesliem, kādēļ es ne tikai varēju, bet kādēļ man vajadzēja pieņemt šo lēmumu, bija tas, ka mana dzimta Latvijā ieradās jau 16. gadsimtā.
Es zināju Latvijas, Kurzemes, Livonijas, Igaunijas vēsturi. Daudzi no Lambsdorfu dzimtas vēl pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Kurzemē, un tādēļ es nolēmu – tā ir mana tēva un vecvecāku zeme un man tur ir jādodas.”
LTV žurnāliste Ina Strazdiņa sarunā ar grāfu Lambsdorfu vaicāja gan par Latviju tolaik un tagad, gan par Vācijas ārpolitiku.
Ina Strazdiņa: Vai jūs atceraties, kāda Rīga toreiz izskatījās? Mēs taču tikko bijām ieguvuši neatkarību, bijām vēl ar vienu kāju padomju vidē un domāšanā.
Grāfs Hāgens Lambsdorfs: Latvija tolaik izskatījās ļoti apspiesta, tā arī bija apspiesta. Atceros, tas bija sestdienas rīts, un es biju izgājis ielās. Redzēju, kā kāds jauns latvietis ar ieroci stāvēja pie mājas, gatavs aizstāvēt to pret krievu karavīriem.
Es aizgāju līdz Doma laukumam, gribēju noiet gar Saeimas ēku, bet tas nebija viegli, jo ielu aizšķērsoja betona bluķi. Tā bija diena, ka OMON kaujinieki tikko bija pametuši Rīgu un, aizbraucot, uz mašīnām uzlīmējuši lapu ar uzrakstu “Mēs būsim atpakaļ!”.”
Ja raugāmies uz Vācijas un Latvijas sadarbību ekonomikas jomā, imports un eksports starp abām valstīm pēdējos gadus ir audzis. Bet, ja domājam par politisko pusi, cik tuvas mēs esam, cik Vācijai ir svarīga Baltija?
Nav iespējams būt vēl tuvākiem. Vācijas un Latvijas attiecības patiešām ir ārkārtīgi labas. Es nevaru tik labi komentēt ekonomiskos datus, bet es redzu, cik bieži, piemēram, tagadējais Vācijas prezidents, tolaik vēl ārlietu ministrs Šteinmeijers viesojies Rīgā un arī uzņēmis pie sevis Berlīnē Latvijas amatpersonas, un viņš nav vienīgais.
Tikai divas nedēļas pēc tam, kad kā vēstnieks biju iekārtojies Rīgā, šeit ieradās toreizējais Vācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers, un viņam bija patiešām intensīvas sarunas ar Latvijas politiķiem. Un tā tas ir turpinājies visu laiku.
Pašlaik ir svarīgs laiks Vācijai, jo pēc 16 gadiem kancleres amatā šo posteni pamet Angela Merkele. Nākusi no Austrumvācijas, viņa labi zināja mūsu vēsturi. Mēs vēl nezinām, kurš būs nākamais Vācijas kanclers. Iespējams, tas būs sociāldemokrātu līderis Olafs Šolcs. Kā jūs domājat, vai tā pati attieksme saglabāsies?
Protams, es neesmu pareģis, bet esmu diezgan pārliecināts, ka attiecības starp Latviju un Vāciju paliks līdzšinējās. Kādēļ gan tām būtu jāmainās?
NATO apņemšanās ir ļoti spēcīga, un Vācija arī sargā Baltijas debesis un patrulē tuvu robežām, lai pasargātu Baltiju no Krievijas militāristu gaisa telpas pārkāpumiem.
Ņemot vērā, ka pie mūsu robežām regulāri notiek Krievijas militārās mācības un ir apdraudējumi arī no Baltkrievijas puses, vai mēs varam justies pilnībā droši?
Patiešām lieli Krievijas militārie manevri var būt bīstami un nevar zināt, kas var notikt, taču Baltijas valstis ir NATO locekles un Krievija nekad nav uzdrošinājusies aizskart NATO valsti vai pat tās robežu. Nē, Krievija to nedarītu.
