Pasaules politikas līderi izteikuši līdzjūtību saistībā ar bijušā Padomju Savienības prezidenta Mihaila Gorbačova nāvi. Gorbačovs miris otrdien 91 gada vecumā pēc smagas un ilgas slimības.
Gorbačovs saprata, ka PSRS nepieciešamas pārmaiņas
Gorbačovs bija cilvēks, kuru vēsturē atcerēsies ļoti pretrunīgi. Viņš saņēma Nobela Miera prēmiju par to, ka sekmēja Aukstā kara beigas un dzelzs priekškara krišanu starp Austrumiem un Rietumiem. Savā valstī Krievijā viņš nebija mīlēts, jo tika vainots PSRS sabrukumā. Lietuvā viņu pat mēdz uzskatīt par noziedznieku, kurš sūtīja tankus pret neatkarības aizstāvjiem.
Smaidīgs un komunikabls – tāds viņš parādījās uz pasaules politiskās skatuves un rietumnieku acīs patīkami kontrastēja ar iepriekšējiem PSRS komunistu līderiem.
Lai gan dzimis nelielā Krievijas dienvidu ciematā, audzis un skolojies padomju vidē, Gorbačovs dažkārt spēja kritizēt padomju sistēmu un, nonācis amatā, saprata, ka valstij vajadzīgas pārmaiņas.
Viņa vadībā ekonomiski ļoti novājinātā PSRS piekrita būtiski samazināt kodolbruņošanās izmaksas.
PSRS attiecības ar Rietumiem uzlabojās kā vēl nekad kopš Aukstā kara sākuma. Krita Berlīnes mūris, tika pavērts ceļš Vācijas atkalapvienošanai.
Sāka procesu, ko pats vairs nespēja kontrolēt
PSRS iekšienē Gorbačovs izsludināja "pārbūvi" – sākās politieslodzīto atbrīvošana, vārda brīvība, vēlēšanas ar vairākām izvēlēm. Pavērās ceļošanas iespējas un tiesības paust reliģisku un politisku pārliecību. Arī pret komunistiem.
Gorbačova mērķis nebija sagraut Padomju Savienību. Viņš gribēja to uzlabot. Bet viņa sāktās reformas atbrīvoja spēkus, ko pats vairs nespēja kontrolēt. Tie noveda pie PSRS sabrukuma, ko vēlāk Vladimirs Putins nosauca par "20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu".
Gorbačova centieni to nepieļaut un noturēt PSRS impērijā ieslodzītās tautas noveda pie asinsizliešanas – padomju vara nežēlīgi izrēķinājās ar miermīlīgiem neatkarības atbalstītājiem Lietuvā, Gruzijā, Kazahstānā, Azerbaidžānā.
Arī impērijas saglabāšanas atbalstītāji bija pret Gorbačovu. 1991. gada augustā sarīkotais pučs gan izgāzās, bet Gorbačovs noturējās pie varas tikai neilgi. Tautu neatkarības prasībām pieaugot, PSRS beidza pastāvēt.
Traģiska figūra
Latvijā Gorbačovam saka paldies par to, ka viņš uzsāka atklātību un demokratizāciju, kas pavēra ceļu mūsu neatkarībai.
"Lai gan Gorbačovs pretojās Latvijas neatkarības atjaunošanai un svēti ticēja, ka PSRS var saglabāt, to reformējot, viņš vienlaikus nevērsās ar vardarbību pret jaunievēlēto varu Latvijā un pārejas perioda laikā pusotru gadu veda diskusijas ar Latvijas Augstāko Padomi," stāsta bijušais Latvijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.
"Dabīgi, ka viņš ir arī tajā pašā laikā traģiska figūra. Lai gan, no vienas puses, viņš ir daudz ko labu izdarījis. Daudz kas viņam pēc tam arī tur negāja.
Bet es domāju, ka šodien mums vajag viņu atcerēties ar cieņu. Tā bija personība. Personība ar daudzām labām īpašībām, arī kļūdām," secina komponists Raimonds Pauls.
"Mūsu ceļš kopā ar Gorbačovu bija tāds zināmā mērā kopīgs – kā saspēle līdz lielajai akcijai "Baltijas ceļš". Jo Gorbačovam bija vajadzīgi sabiedrotie un lielajā padomju impērijā šos sabiedrotos varēja uz rokas pirkstiem saskaitīt," norāda bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
Baltiešus uzskatīja par saviem sabiedrotajiem
"Īstenībā Krievijā viņš tika boikotēts pilnībā, tāpēc arī viņi raudzījās tā cerīgi ar saviem palīgiem uz Baltiju, jo Gorbačovam likās, ka mēs būsim tie īstie, kas dzīs uz priekšu tos procesus. Mēs arī piekritām Gorbačovu ievēlēt par PSRS pirmo prezidentu. Apmaiņā pret to saņemot Ribentropa-Molotova pakta izvērtēšanu un tā anulēšanu, lai Kremlis pats to izdara."
"Mūsu ceļi sāka šķirties, kad redzējām, ka Gorbačovs šo solījumu negrib pildīt," atceras Īvāns.
Kā norāda bijušais Latvijas Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis, Gorbačova nolūks bija pārveidot Padomju Savienību.
"Pēdējā sarunā, kas man bija ar viņu, Gorbačovs kā piemēru minēja Amerikas Savienotās Valstis. Vai nevaram tā pārveidot? Es teicu – nē, tāpēc ka principi ir citi."
"Padomju Savienība bija kā tautu cietums, kas veidojās uz cariskās Krievijas bāzes. Amerikas Savienotās Valstis veidojās citādi," stāsta Godmanis.
"Gorbačovs man teica, ka nekādā gadījumā nepieļaus asinsizliešanu Viļņā. Bet jau dažas stundas vēlāk, kad es biju atgriezies no Maskavas, tas notika. Iespējams, ka viņš arī nekontrolēja situāciju valstī," 1991. gada janvāra notikumus atceras Godmanis.
Varēja būt arī sliktāk
Savu skaidrojumu par to Gorbačovs ir paņēmis līdzi kapā. Negribējis par to runāt. To atzīst viens no Gorbačova draugiem un pašreizējās Kremļa politikas kritiķiem, bijušais radiostacijas "Eho Moskvi" vadītājs Aleksejs Venediktovs.
"Viņš ļoti pārdzīvoja, kad mēs ar viņu pēdējos gados runājām par notikumiem Lietuvā, Rīgā, Baku un Tbilisi, viņš sadrūma. Izņēma dzirdes aparātu un teica – negribu par to runāt. Neko nedzirdu. Tātad – viņš pārvērtēja.
Bet Krievijas, padomju armija varēja atnākt šurp ne ar vienu vien divīziju. Bet neatnāca. To patiesībā arī vajag atcerēties," uzsver Venediktovs.
Kādreiz savos memuāros Gorbačovs rakstīja – Krievija ir neatgriezeniski izvēlējusies brīvības ceļu, un neviens nevar likt tai atgriezties pie totalitārisma.
Vēlāk Putina politika pierādīja, ka tā nav taisnība, pakāpeniski iznīcinot Gorbačova reformu aizsākto demokrātiju.