Ģeopolitikas pētnieks: Cieņu starptautiskajā politikā nodrošinās investēšana aizsardzības spējās

Dažādas pēdējo gadu krīzes un ''Brexit'' tiešām ir pamatīgi novājinājušas Eiropas Savienību (ES). Iespējams, ka vainojama ir arī līdzšinējā Eiropas vadība. Taču jau pavisam drīz darbu sāks jaunā Eiropas Komisija (EK), kura ir solījusies kļūt par ģeopolitisku komisiju. Ko nozīmē šāds solījums, un cik reāli ir Eiropas Savienībai atgūt savu ietekmi uz globālās skatuves? Par to Latvijas Radio korespondenta saruna ar Beļģijas karaliskā starptautisko attiecību institūta EGMONT un ģeopolitikas teoriju pētnieku Deividu Krīkemansu (David Criekemans).

Deivida Krīkemansa teiktais īsumā:

  • ES ārpolitikā nepieciešams visu valstu atbalsts, bet katrai ir savas intereses un arī veto tiesības.
  • ES pārāk koncentrējas uz iekšējām problēmām.
  • Jaunā EK - jaunas personālijas, bet problēmas paliek vecās.
  • Dienaskārtību noteiks lielvalstis, mazajām jānodarbojas ar ''nišas diplomātiju''.
  • Mūs izaicina pasaule, kurā valda neslēpta spēka politika gan stratēģiskos jautājumos, gan ekonomikā.
  • Sīrijas situācija parādījusi ES vājumu.
  • Eiropas Savienības ietekmes mazināšanos veicinājusi Vācijas ģeostratēģiskā pasivitāte.
  • Ja Krievija iesaistīsies brīvībā izkļuvušo ''Islāma valsts'' kaujinieku ierobežošanā, Maskava preti varētu prasīt pēc Krimas aneksijas ieviesto sankciju atcelšanu.
  • Nākamajos gados daudz kas būs atkarīgs no tā, vai ASV prezidenta amatā pārvēlēs Donaldu Trampu.
  • Ja Eiropa vēlas spēlēt kādu lomu, ir jāinvestē savās aizsardzības spējās.

 

Uģis Lībietis: Nākamā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena ir paziņojusi, ka viņas vadītā Eiropas Komisija būs ģeopolitiska komisija. Kādu vēstījumu šāds apgalvojums nosūta pārējai pasaulei?

Deivids Krīkemans: Protams, tas ir labs jautājums, ko Ursula fon der Leiena ir domājusi ar ģeopolitisku Eiropas Komisiju. Manuprāt, viņa vēlas pateikt, ka Eiropas Savienība turpmāk starptautiskā līmenī būs daudz klātesošāka. Taču tas uzreiz liek uzdot jautājumu, vai pašreizējā institucionālajā ietvarā EK spēj to sasniegt? Atgādinām, ka Eiropas Savienības ārējās attiecībās ir nepieciešams pilnīgi visu dalībvalstu atbalsts un katrai dalībvalstij ir veto tiesības. Man ir bijusi iespēja apmācīt, piemēram, militāros virsniekus no dažādām Eiropas valstīm, un var redzēt, ka katrai dalībvalstij ir sava ģeopolitiskā analīze. Tāpēc būs ļoti izaicinoši izstrādāt Eiropas Savienības ģeopolitisko stratēģiju, jo, piemēram Somijai un Igaunijai ir pavisam citi ģeopolitiskie izaicinājumi nekā Francijai vai Grieķijai. Taču ir taisnība, ka

pasaule ģeopolitiski mainās ļoti strauji un mēs kā Eiropas Savienība pārāk daudz esam koncentrējušies uz savām iekšējām problēmām – breksitu, finanšu krīzi, migrāciju.

Tāpēc es domāju, ka šajā ziņā mums tomēr būs nedaudz jāpagaida.

Jūsu iepriekš minēto iemeslu dēļ man jau kādu laiku ir sajūta, ka Eiropas Savienība ir bijusi pārāk pasīva un neaktīva ļoti daudzos ārpolitikas jautājumos. Tāpēc ir ļoti daudz diskusiju par to, vai vienota Eiropas ārpolitikas un ģeopolitiskā stratēģija vispār ir iespējama. Vai, jūsuprāt, ir kādas pazīmes par to, ka situācija varētu mainīties?

Iespējams, ka būs kaut kādas izmaiņas diskursā un retorikā. Mainīsies arī personālijas. Urzulas fon der Leienas apstiprināšana faktiski nozīmē to, ka Vācija un Francija ir atguvušas varu Eiropas Savienībā. Taču dažādie saspīlējumi un problēmas nekur nav pazuduši. Tā, piemēram, kā sabalansēt Eiropas stratēģiju ar transatlantiskajām attiecībām ar ASV? Mēs zinām, ka jaunais ārlietu pārstāvis Žuzeps Borels ir ļoti transatlantiski noskaņots, kamēr Eiropadomes vadītājs, beļģis Šarls Mišels ir vairāk proeiropeisks. Tāpēc

problēmas paliks tās pašas, kuras ir valdījušas pēdējos pāris gadus. Ir citas personālijas ar citiem viedokļiem, taču institucionālā līmenī viss ir pa vecam.

Arī turpmāk dienaskārtību noteiks Francija, Vācija un nedaudz Itālija. Savukārt mazajām valstīm būs jāmēģina nodarboties ar „nišas diplomātiju”, cenšoties savas problēmas pacelt Eiropas līmenī. Tāpēc nekādas lielās pārmaiņas es turpmākajos gados nesaskatu. Nedaudz ir mainījusies tikai retorika.

Runājot par straujajām ģeopolitiskajām pārmaiņām: situācija Sīrijā pēdējā mēneša laikā ir to spilgti apliecinājusi – Turcija ir uzsākusi savu operāciju, amerikāņi ir atkāpušies, bet pa vidu parādījusies Krievija ar savu diplomātiju. Un Eiropa atkal stāv malā, ir visai klusa, un tā vien liekas - to citi ir apspēlējuši. Vai šī situācija nevar kalpot par attieksmes maiņas punktu Eiropas politiķiem?

Jā, cerēsim, ka Sīrijas ziemeļos notiekošais tiešām būs modinātājzvans. Iespējams, ka viss Eiropas kopējais projekts pagātnē ir pārāk daudz koncentrējies tieši uz iekšējo tirgu un šī tirgus ārējām dimensijām, jo šajā jomā Eiropas Savienība spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Taču mēs ieejam periodā, kurā diplomātijas un ārpolitikas valoda arvien vairāk kļūst par tīru varas politiku. Un šādā situācijā ES nav spējusi pielāgoties apstākļiem, jo tā netika izveidota šādai pasaulei. Tā tika izveidota, lai iekšēji tiktu galā ar spēka politiku un domātu par iekšējo šķelšanos starp Franciju un Vāciju. Taču tagad mūs izaicina pasaule, kurā valda neslēpta spēka politika. Ne tikai stratēģiskos jautājumos, bet pat ekonomiskās lietās. Mēs redzam, ka [Donalds] Tramps ir piemērojis sankcijas Ķīnai un piedraudējis ar sankcijām arī Eiropai, ja mēs iesaistīsimies darījumos ar Irānu. Arī Sīrijas gadījums ir pierādījis, ka mēs pārāk maz esam ieguldījuši savās aizsardzības spējās. Jā, mēs redzam, ka Sīrijā ir franču un britu spēki, taču tie ir visai izkliedēti un patiesībā nespēlē nekādu lomu. Un tad

mēs redzam Krieviju, kas ir klātesoša, kas ir atbalstījusi Asada režīmu, kas ir riskējusi un faktiski uzvarējusi. Mēs redzam sabiedroto Turciju, kas iesaistās dažādos darījumos ar Krieviju, kas dažkārt pat ir pretrunā ar Eiropas vērtībām.

Un Eiropas valstis pret to nevar izdarīt pilnīgi neko! Tas tiešām ir modinātāja zvans! Un vienīgais veids, kā panākt, lai tevi ciena starptautiskajā politikā, ir sākt investēt aizsardzības spējās.

Viena no pirmajām, kas ir izrādījusi kādas pamošanās pazīmes, ir Vācijas aizsardzības ministre Annegrēta Krampa-Karrenbauere, kurai esot apnicis, ka Vācija stāv malā, klusē, tikai nosoda, bet neko nedara militāri. Pēc viņas vārdiem, Eiropai aktīvāk vajadzētu iesaistīties Sīrijas drošības zonas apsargāšanā. Mēs zinām, ka Urzula fon der Leiena ir viņas priekšgājēja šajā amatā. Faktiski sanāk, ka tagad Eiropas Savienības pasīvo vīziju var mainīt divas ietekmīgas, augstos amatos esošas vācu sievietes.

Jā, protams, var teikt, ka Vācija pati pašlaik piedzīvo tādu kā psiholoģisku transformāciju. Vācija līdz šim ir dzīvojusi tādā kā pašierobežošanas posmā – galvenokārt 70 gadus senā vēsturiskā sloga dēļ. Pilnīgi noteikti

viens no iemesliem, kāpēc ES nav bijusi ietekmīga, ir tāpēc, ka viena no tās nozīmīgākajām valstīm – Vācija – nav bijusi ģeostratēģiski aktīva. Tāpēc es to vairāk saredzu kā psiholoģisku pārmaiņu, kurai ir jānotiek Vācijas politikā.

Taču, manuprāt, Vācijas aizsardzības ministres piedāvājumi vienkārši nedarbosies. Protams, Vācija pašlaik ir ANO Drošības padomē un tā cenšas spēlēt pāri saviem spēkiem. Taču situācija Sīrijas ziemeļos rāda, ka Turcija un Krievija ir skaidri sadalījušas savas ietekmes sfēras, un es šaubos, vai Maskava būs gatava atdot kaut ko, ko tā tikko ir ieguvusi.

No otras puses, var apgalvot, ka arī Eiropas Savienībai tagad ir ārkārtīgi nepieciešama Krievijas Federācija. Jaunākās ziņas liecina, ka brīvībā ir nonākuši simtiem „Islāma valstu” kaujinieku, kuri  kādam būs jānoķer un jāierobežo. Un,

ja viņi nonāks līdz kādam kopsaucējam, tad mana prognoze ir tāda, ka Maskava prasīs kaut ko pretī. Un tā varētu būt pēc Krimas aneksijas ieviestā sankciju režīma atcelšana.

Patiesībā Eiropas rokās esošās kārtis ir ļoti vājas.

Tad šis varētu būt tas ģeopolitiskais lēmums, kurš drīzumā būs jāpieņem?

Protams, ja Eiropa vēlas spēlēt kādu lomu, mums ir jāinvestē savās aizsardzības spējās. Manuprāt, mums šāda loma ir nepieciešama, pretējā gadījumā mēs būsim maznozīmīgi un mūsu kaimiņi un globālās lielvaras centīsies to izmantot savtīgiem mērķiem. Taču pašlaik situācija ir ļoti sarežģīta un mums priekšā ir daži neskaidrības pilni gadi. Daudz kas būs atkarīgs no situācijas ASV un no tā, vai prezidents Tramps tiks pārvēlēts amatā. Ja viņš tiks pārvēlēts, jāskatās, vai turpināsies draudi pret valstīm, kuras aizsardzībai netērē prasītos divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Un šādā situācijā Eiropai ir nepieciešama sava apdrošināšanas polise un savas spējas, lai joprojām turpinātu spēlēt ievērojamu lomu ģeostratēģiskajos jautājumos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti