Lai uzzinātu par tikšanās laikā apspriesto un par veidiem, kā NATO veiksmīgāk pārvarēt globālos izaicinājumus, Latvijas Radio korespondents Uģis Lībietis sarunājās ar vienu no sanāksmes dalībniekiem, Nīderlandes militāro pārstāvi NATO un Eiropas Savienībā (ES) ģenerālleitnantu Janu Bruksu (Jan Broeks).
Uģis Lībietis: Šis seminārs Rīgā notiek globālu izaicinājumu laikā un ar izaicinājumiem saskaras arī NATO alianse. Es zinu, ka šīs diskusijas ir lielākoties slepenas, bet tomēr, varbūt Jūs varētu paskaidrot, kādas ir tās galvenās tēmas, par kurām šeit tiek spriests?
Jans Brukss: Parasti šādi semināri notiek reizi divos gados, taču iepriekšējais notika 2013. gadā. Mēs parasti diskutējam par aktuālākajiem alianses dienaskārtības jautājumiem, galvenokārt koncentrējoties uz nākotni. Protams, nevar neņemt vērā, ka tuvojas Varšavas samits, tāpēc mēs runājam par šo samitu kā vidus posmu. Mēs skatāmies uz veidiem, kā pielāgot NATO pasaules notikumu attīstībai. Kā jau Jūs teicāt, šis ir izaicinājumu pilns laiks. Arī šajā reģionā mēs redzam Krieviju, kuras darbības ir grūti paredzēt; Eiropas dienvidos mēs redzam migrācijas krīzi, to, kas notiek Sīrijā, Irākā un Lībijā. Mēs skatāmies uz to, ko tas viss varētu nozīmē NATO nākotnei.
- Vai tas nozīmē, ka semināra norises vietas izvēle arī liecina par šī reģiona nozīmīgumu pašreizējā notikumu attīstībā?
- Pilnīgi noteikti. Viens no iemesliem, kāpēc mēs esam šeit, ir tieši šeit un aiz robežas notiekošais.
- Jūs jau pieminējāt gaidāmo Varšavas samitu. Esmu dzirdējis, ka šī samita laikā Baltijas valstis, tostarp Latvija, gatavojas izvirzīt jaunas prasības, piemēram, par NATO spēku klātbūtnes palielināšanu un par ilgtermiņa klātbūtni. Kā Jūs redzat šādu notikumu attīstību?
- Ja drīkst, es nedaudz atkāpšos atpakaļ līdz Velsas samitam, kas notika 2014. gadā. Toreiz mēs redzējām notikumu attīstību Ukrainā un Krimā, un mēs izlēmām, ka
mums būs iedrošināšanas pasākumi Baltijas valstīs un Polijā. To mērķis bija atkārtoti apstiprināt, ka alianse stāv plecu pie pleca ar Baltijas valstīm un Poliju. Tagad mēs domājam par to, kā pielāgot NATO nākotnē, tostarp arī ļaunākajam scenārijam. Un daļa no tā noteikti ir, iespējams, ilgāka un nozīmīgāka klātbūtne, lai parādītu, ka alianse ir šeit un visas 28 dalībvalstis iestājas par visām 28. Es uzskatu, ka šādas prasības ir pamatotas un NATO valstis šeit būs, taču spēku apmērs vēl nav noteikts un šī būs viena no Varšavas samita diskusiju tēmām.
- Izvērtējot laika posmu starp Velsu un Varšavu, kā Jūs vērtētu līdzšinējos sasniegumus – gan gaisa patrulēšanas patruļas, gan spēkus uz zemes?
- Velsas samitā mēs reaģējām uz to, kas notika laika posmā no 2014. gada marta līdz septembrim. Tas tika saukts par gatavības rīcības plānu un es gribētu teikt, ka mēs šo plānu esam pilnībā ieviesuši dzīvē. Mēs esam īstenojuši tādus pasākumu kā mācības šajā reģionā, esam stiprinājuši gaisa patruļu spēkus, esam veikuši mācības ar augstas gatavības spēkiem, un arī Nīderlande no paša sākuma tajā ir aktīvi piedalījusies. Mēs esam mācījušies, gatavojušies un parādījuši, ka mēs varam ieviest gatavības rīcības plānu, un tāpēc esam uz pareizā ceļa pretī nākotnei.
- Visticamāk, ka Varšavas samitā tiks diskutēts par vēl lielāku NATO spēku klātbūtni Baltijas valstīs. Esmu dzirdējis par vienu armijas brigādi uz visām trijām Baltijas valstīm. Cik nozīmīgi tas varētu būt un kādu signālu tam būtu jānodod, piemēram, potenciālajam agresoram vai kaimiņam, kurš plāno kādas agresīvas darbības?
- Manuprāt mēs gribētu parādīt trīs elementus. Pirmkārt, mēs parādītu Baltijai un Polijai, kuras ir visvairāk draudiem pakļautās valstis, ka mēs esam gatavi būt blakus. Otrkārt – ka mēs esam parādījuši visas alianses militāro gatavību, taču vēlreiz uzsveru, ka diskusijas par spēku apjomu notiks politiskajā līmenī līdz pašam Varšavas samitam. Un treškārt, manuprāt, klātbūtnei un politikas vienotībai un apņēmībai ir jārada atturēšanas iespaids. Taču tas mums ir jādara kopā ar pašām valstīm. Nav runa tikai par NATO sabiedroto klātbūtni šajā reģionā – tas ir jādara kopīgi ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas spēkiem, lai tie kļūtu par neatņemamu šī projekta daļu.
- Šādos gadījumos parasti izskan pretargumenti no Krievijas puses par to, ka iepriekšējie Krievijas un NATO līgumi aizliedz šajā reģionā bāzēt lielus spēkus. Protams, politiskā līmenī viss ir atkarīgs no tā, kā līgumus interpretē. Un tomēr, vai nevarētu sagaidīt kādas pretdarbības no Krievijas puses, vai arī mums nevajadzētu to ņemt vērā un uzsvērt, ka mēs to darām sevis dēļ, nevis pret kādu?
- Jūsu pēdējais teikums ir pareizs – mēs to darām sevis dēļ, un mēs negatavojamies atspoguļot to, ko dara viņi. NATO līmenī mēs esam vienojušies, ka mums šeit nebūs ievērojamu pastāvīgi bāzētu spēku. Mēs esam vērtību alianse un mēs cienām 1997. gada Krievijas un NATO līgumā paredzēto. Taču mēs ņemam vērā to, kas ir vajadzīgs Baltijas valstīm, kas ir vajadzīgs mums un mēs nemēģinām nevienu provocēt. Tas, ko viņi dara – tā ir viņu atbildība. Mēs uzņemamies savu atbildību, parādot, ka stāvam plecu pie pleca.
- Šis varbūt ir politiska līmeņa jautājums, bet tomēr. Jau nākamajā nedēļā ir gaidāma kārtējā NATO un Krievijas padomes tikšanās. Lai arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ir paziņojis, ka sarunas nenotiks kā iepriekš, vai var teikt, ka NATO joprojām meklē kādus iespējamos saskares punktus ar Krieviju, lai varētu, iespējams, spert kādus kopīgus soļus?
- Mēs vienmēr esam teikuši, ka attiecības pēc 2014. gada marta nekad nebūs tādas, kā iepriekš. Tāpat mēs esam teikuši, ka, lai arī mēs esam pārtraukuši sadarbību militārajā jomā, diplomātiskie un politiskie kanāli vienmēr ir bijuši atvērti.
Tagad mēs saprotam, ka ir nepieciešams arī dialogs, jo ar cilvēkiem ir nepieciešams runāt. Un viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka mums ir kopīgas interešu sfēras. Piemēram, skatoties uz Sīriju, mēs esam sapratuši, ka mums ir nepieciešami arī militārie kontakti. Ja mēs veicam lidojumus otra zonā, mums ir jāinformē otra puse, lai novērstu negadījumus. Ir nepieciešams vienam ar otru sarunāties un mēs to cenšamies panākt. Ja nebūs dialoga, tu nekad nesapratīsi, ko otrs domā.
- Runājot par Sīriju, es gribēju pieminēt arī Turciju. Turcija, kā zināms, ir NATO dalībvalsts, un tās loma Sīrija ir ievērojami palielinājusies. Arī Krievijas loma Sīrijā ir palielinājusies. Taču šeit jāatceras par Krievijas un Turcijas saspīlētajām attiecībām. Ir izskanējuši pat minējumi, ka, mēģinot uzturēt attiecības ar Turciju zemā līmenī un veicot provokācijas, Krievija mēģina destabilizēt NATO vienotību. Kā Jūs redzat Turcijas lomu un kopējā darbības šajā reģionā?
- Es teiktu, ka Turcija ir ļoti atbildīga NATO sabiedrotā, kas ļoti labi zina, ko tā dara, darbojoties savas suverenitātes ietvaros. Protams, Turcija darīs visu, lai aizsargātu savu valsti. Es negribētu komentēt minējumus par iespējamām provokācijām, un man nav informācijas, lai spriestu par Jūsu apgalvojumiem.
- Atgriežoties pie savām spējām Baltijas reģionā un pie to iespējamās palielināšanas. Tieši šodien lasīju kādu rakstu par ASV ģenerāli, kurš norādīja, ka izveidojot milzīgas militārās bāzes dažādās valstīs, šīs bāzes kļūst par lieliskiem mērķiem potenciāliem agresoriem. Kāda ir NATO kopējā vīzija – vai mēs arī varam runāt par kādu iespējamo lielo militāro bāzu izveidi vai par atsevišķu vienību stiprināšanu dažādos reģionos? Kāda ir tā kopējā ideja par iesaisti šeit?
- Kā jau es teicu, mēs vēl neesam izlēmuši, cik lieli spēki šeit atradīsies. Lai novērstu lielo bāzu veidošanu, mēs pieturēsimies pie spēku rotācijas programmas. Runājot par to, ka bāzes varētu kļūt par mērķi, es gribu atgādināt, ka mūsu atbildība ir rūpēties par mūsu spēju aizsardzību un mēs to darīsim. Ja mēs šeit izvietosim bāzi, tā tiks pilnībā aizsargāta kā daļa no visas alianses, kuras daļa ir arī Latvija.
- Mēs sākām mūsu sarunu ar to, ka mums ir jāsaskaras ar daudziem izaicinājumiem. Par kādiem izaicinājumiem ir runa? Kādi ir NATO lielākie izaicinājumi?
- Izaicinājumi ir ļoti dažādi. Piemēram, šajā reģionā tās noteikti ir neprognozējamās Krievijas darbības un iespējamais destabilizējošais efekts, kas tām var sekot. Dienvidos tā pašlaik ir migrantu plūsma uz Eiropu, kas var destabilizēt Eiropas sabiedrības. Taču mēs redzam arī teroristu aktivitātes gan Briselē, gan Parīzē. Tāpēc
mums kā NATO ir jāskatās ne tikai uz kolektīvo drošību, bet arī uz drošību Eiropas iekšienē. Tas jādara kopīgi ar dalībvalstīm un Eiropas Savienību. Un tas ir visai atšķirīgs izaicinājums no nestabilitātes, ko rada valstiskie spēlētāji. Es gribētu teikt, ka mums ir jādomā par to, kā garantēt arī savus sakaru kanālus no ASV uz Eiropu. Mums ir jādomā par to, kā aizsargāt savas spējas kibertelpā, lai kaut vai pārskaitītu naudu. Visi šie elementi ir jāņem vērā, jo nav nevienas valsts, kas visu šo varētu paveikt viena pati. Pašlaik mums uz galda ir ļoti daudz lietu.
- Es pieļauju, ka militārajā ziņā vairāk vai mazāk sakaru kanāli ir nodrošināti un šeit ir kārtība. Taču ir diskusijas arī par to, ka Eiropas Savienības un NATO pilnvaras vietām pārklājas. Kā Jūs vērtētu līdzšinējo komunikāciju militārā ziņā un nepieciešamību uzlabot šos sakarus arī politiskajā līmenī?
- Pēdējo mēnešu laikā mēs esam redzējuši gana daudz paziņojumu gan no NATO, gan no Eiropas Savienības vadības par to, ka abas organizācijas darbojas kopā. Vēl pirms Varšavas samita Eiropas Savienības augstā pārstāve nāks klajā ar savu drošības stratēģijas piedāvājumu, kur mēs noteikti redzēsim, kāda ir paredzēta Eiropas Savienības un NATO sadarbība. Un tā nebūs tikai militārā sadarbība. Šajā reģionā mēs runājam par hibrīdkaru, pret kuru Eiropas Savienībai un NATO ir jācīnās kopā, un attiecīga vienošanās pirms dažām nedēļām jau ir parakstīta. Tiek darīts viss, lai nākotnē šī sadarbība būtu vēl ciešāka
- Un pēdējais jautājums būs ļoti vienkāršs – kādu Jūs redzat NATO pēc Varšavas samita?
- Es NATO noteikti redzu kā tādu, kas attīstās un pielāgojas nākotnes izaicinājumiem. Jo izaicinājumi pasaulē mainās tik strauji, ka pārmaiņu un pielāgošanās process būs nepārtraukts. Kāds reiz ir teicis – ja jūs stāvat uz vietas, tad patiesībā jūs virzāties atpakaļgaitā. Mēs mūsu attīstībā vairs nedrīkstam stāvēt uz vietas. Mums ir jāvirzās uz priekšu un jābūt aktīviem. Tad mēs būsim nozīmīgi un arī paliksim nozīmīgi. Un tas, manuprāt ir galvenais NATO attīstības procesa mērķis.
- Liels paldies!
