- Vēsturnieks: Krimas aneksiju bija prognozējama jau pirms 20 gadiem.
- Losevs: Krimas atgūšanai vajadzīga cita vara Krievijā, un cita vara Ukrainā.
- Politiķi par reformām Ukrainā daudz runā, bet ar īstenošu nesokas.
- Lai gan Rietumi cer uz rezultātiem no Minskas vienošanās, ukraiņu eksperti uz to nepaļaujas.
Šajās dienās Kijevā, Neatkarības laukumā jeb Maidanā un tā apkārtnē, ir redzams daudz ziedu puduru, kas nolikti līdzās piemiņas svecītēm un šeit bojā gājušo fotogrāfijām pērnā gada sadursmēs un snaiperu ugunī. Laukumā izstādīti vairāki desmiti milzīgu fotogrāfiju cilvēka augumā, kuros iemūžināti mirkļi no demonstrācijām pret bijušā prezidenta Viktora Janukoviča režīmu. Ļaudis staigā, piestāj, aplūko, atceras, pārrunā. Laukumā manāmi arī vairāki cilvēki, kas zaļās vestēs stāv ar caurspīdīgām, kurpju kastes izmēra ziedojumu urnām, aicinot ziedot bruņoto spēku atbalstam, kas cīnās Ukrainas austrumos.
Esot laukumā, mijas lepnums, prieks un skumjas, un pārdomas. Lepnums un prieks par jauna sākuma panākšanu Ukrainai. Skumjas par mirušajiem. Bet pārdomas par to, ka darāmā vēl ir ļoti daudz un sākums ir bijis smags. Pirms gada gan Ukrainu, gan starptautisko sabiedrību šokēja Maskava - Krievija anektēja Krimu.
Vēsturnieks: Krievija jau sen gaidīja izdevību
Bet tas nebija pārsteigums Igoram Losevam, Kijevas-Mogiļevas akadēmijas docentam, vēsturniekam. Jau ilgus gadus viņš dzīvo Kijevā, bet dzimis ir Sevastopolē. Sākot sarunu Losevs norāda, ka ir krimietis devītajā paaudzē.
Vēsturnieks norāda, ka Krimas aneksiju bija prognozējis jau vairāk nekā 20 gadus.
Losevs saka, ka viņam nebija šaubu - Krievija agrāk vai vēlāk uzbruks, jautājums tikai, kad un vai Ukraina tam būs gatava.
„Es pietiekami labi zinu gan Krievijas, gan Ukrainas vēsturi. Es redzēju, ka ne tikai Krievijas vara, bet arī sabiedrība neatzina un nesamierinājās ar Ukrainas neatkarību. Ka tā tiecas uz impērijas vai Padomju savienības atjaunošanu. Es katru gadu divus mēnešus dzīvoju savā dzimtajā pilsētā Sevastopolē, novēroju Krievijas Melnās jūras flotes, specdienestu, propagandas struktūru darbību, un tas viss bija pilnīgi acīmredzams. Viņi gaidīja izdevīgu mirkli, kad vara Ukrainā būs demoralizēta un negatava izšķirīgai rīcībai,” saka vēsturnieks.
Losevs norāda, ka līdzšinējās Ukrainas valdības nespēja nodrošināt valsts gatavību šādam scenārijam. Neizlēmīga juku laikā bija arī jaunā vara, un, saka vēsturnieks, liekas, cerēja “atpirkties no Putina ar Krimu” cerībā, ka viņš neies tālāk uz Donbasu.
Krimā Losevs pēdējo reizi bija 2012.gadā, un tagad negrasās tur braukt. Analītiķis norāda - pilsētā visi viņu un viņa viedokļus zina, un viņš negrib pasniegt dāvanu Krievijas specdienestiem.
Pašlaik uz Krimas atgūšanu necer
Tagad no Krimas pienāk ziņas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos, vēršanos pret it īpaši Krimas tatāriem, kas nepiekrīt jaunajai varai. Arī ekonomiskā situācija nav spoža, jo tūristu miljoni uz Krimu neplūst, bet piegādes pāri Kerča šaurumam nav viegla padarīšana.
Losevs atzīst, ka ir grūti prognozēt par Krimas atgriešanos Kijevas kontrolē. Viņš norāda, ka valdībai tāda īsta plāna nav, un šobrīd Ukraina turpina tirdzniecību ar pussalu, elektrības, ūdens piegādi.
Daudzi, tostarp Losevs, uzskata, ka tirdzniecība ar Kriemu būtu jāpārtrauc, jo tā ir okupēta teritorija, un attiecīgi par sekām atbildība jāuzņemas Krievijai.
Bet jebkurā gadījumā, viņš norāda, šobrīd par atgūšanu nevar runāt: „Tam ir vajadzīga cita vara Krievijā, un cita vara Ukrainā. Jo šī brīža vara izrādījusies liela vilšanās. Pirmā vilšanās bija jau pēc pirmā Maidana, Oranžās revolūcijas, un tagad ir otra. Pēc būtības, ja iepriekš mums bija Janukoviča oligarhiskā diktatūra, tad tagad mums ir Porošenko oligarhiskā demokrātija.”
Ar reformām nesokas
Ukrainas politiķi par reformām runā daudz, tomēr pagaidām ar īstenošu īsti nesokas, kaut izmaiņas tiek sāktas policijā un augstākās izglītības sistēmā. Politiķi norāda, ka procesu kavē karš austrumos, Krima. Tomēr problēma ir arī citur - ne visu politiķi savus vārdus vēlas īstenot arī darbos. Uz šādu situāciju norāda Fēliks Šumanskis-Geijers, “Vācu un Eiropas studiju projekta” koordinators, politologs Kijevas-Mogiļevas akadēmijā.
„Es teiktu, ka Augstākajā Radā ir tikai 20, 30% cilvēku, kas tiešām ir ieinteresēti īstenot reformas. Un pārēji ir oligarhiski cilvēki, kas pārsvarā skatās uz savām interesēm. Vairākums parlamentā saka, ka grib reformas, bet patiesībā nav gatavi to darīt. Un tā ir galvenā problēma,” saka politologs.
To, ka Kijevu gaida izaicinājumi, atzīst arī Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze, kura bijusi mūsu valsts pārstāve Kijevā jau četrus gadus. „Varu teikt, ka tā ir ļoti interesanta valsts, interesanta sabiedrība. Un šodien noteikti tā ir valsts un sabiedrība, kurai ir priekšā lieli izaicinājumi, bet arī ļoti lielas iespējas. 2011., 2012.gadā Ukrainas attīstība šķita tādā lielā miglā tīta, jo valsts un tās vadība nebija izlēmusi, kādu attīstības ceļu tai iet. Un tā nespēja atbildēt uz sabiedrības prasībām arī noveda pie protestiem Maidanā. - Un kas bija sabiedrības galvenā prasība? - Skaidrība attīstībā, lai Ukraina kļūtu par normālu Eiropas valsti, un tajā uzlabotos dzīves apstākļi,” saka Daudze.
Ukraiņu eksperti uz vienošanos nepaļaujas
Kamēr Kijevā notiek mēģinājumi īstenot reformas, starptautiskā sabiedrība cer, ka konflikta atrisināšanai Ukrainas austrumos izdosies spert soli pretim ar Minskas vienošanos, kas noslēgta februārī.
Tomēr eksperti ir skeptiski. Piemēram, Igors Losevs uzskata, ka Maskavai šīs norunas vajadzīgs tikai, lai domātu, ko darīt tālāk. Tādās pašās domās ir Fēliks Šumanskis-Geijers. Viņš ir pārliecināts, ka separātisti pārgrupējas, Krievija papildina viņu ieroču krājumus, lai atsāktu ofnesīvu. Arī pret Mariopoli ar mērķi izveidot sauszemes savienojumu starp Krieviju un Krimu.
„Es domāju, ka, jā, protams. Tas ir tikai laika jautājums. Es nedomāju, ka tās būs nākamās dienas. Tas varētu būt mēneša, divu laikā. Šobrīd ir ļoti liela mediju uzmanība par to, ko Krievija dara un kas notiek. Tādēļ viņi ir pieklusināti, šobrīd nedara neko acīmredzamu. Un varbūt pēc viena vai diviem mēnešiem, kad ir iestājies pavasaris, tad var viegli uzbrukt. Jā, tie ir 300 kilometri, bet galvenā problēma ir Mariupole. Jo pēc Mariupoles jau vairs tikai atliek tikt līdz Krimai,” saka Šumanskis-Geijers.
Līdzīgas aizdomas, ka Putins, ja viņam ļaus, ies vēl tālāk, ir arī bijušajam Ukrainas ārlietu ministram Volodimiram Ogrizko. Viņš ieņēma amatu no 2007.-2009.gadam Jūlijas Timošeno valdībā. Ogrizko norāda, ka Rietumvalstīm un Kijevai ir jābūt aktīvākām savā pozīcijā: „Mūsu attieksmi pret Krievija agresiju es salīdzinu ar šaha spēli. Visos mūsu gadījumos mēs spēlējam ar melnajām figūrām, nevis baltajām. Jo katru dienu Putins kaut ko dara, bet mēs, ukraiņi, eiropieši, mēs tikai reaģējam uz to, ko Putins dara. Tā nav veiksmīga politika. Es teiktu, jārīkojas mums, un Putinam uz to ir jāreaģē. Citādi viņam vienmēr būs stratēģiska priekšrocība attiecībā pret Ukrainu un rietumvalstīm.”
Ogrizko nav apmierināts arī ar līdzšinējiem starptautisko sarunu formātiem. Viņš atgādina par Budapeštas memorandu, ar kuru Ukraina attiecās no kodolvalsts statusa, saņemot garantijas par drošību. Ogrizko uzskata, ka sarunām vajadzētu balstīties uz šādu formātu: „Adekvāts formāts ir tās valstis, kas parakstīja Budapeštas memorandu 1994.gadā. Tāpēc, ka Savienotās Valstis, Lielbritānija, Krievijas Federācija, kā arī Francija un Ķīna parakstīja šo dokumentu. Tajā skaidri rakstīts, ka visas šīs valstis garantēs Ukrainas neatkarību un teritoriālo vienotību. Šobrīd ir pilnīgi cita situācija. Mums ir Normandijas formāts, Ženēvas formāts, Minskas formāts, kas patiesībā nav pietiekami adekvāti, lai aizsargātu Ukrainas suverenitāti.”
Runājot par to, kad un vai Kijeva atgūst kontroli pār Krimu, bijušais Ukrainas ārlietu ministrs norāda, ka tad, ja Ukraina un Rietumi apvienos spēkus politikā pret Krieviju, un būs aktīvi. Pretējā gadījumā būs vēl viens iesaldēts konflikts kā Piedņestrā, Abhāzijā un Dienvidosetijā.
