Filmai “Krima – ceļš uz dzimteni” uzmanība bija garantēta gan Krievijā, gan arī kaimiņvalstīs. Interesanti, ka tieši Kazahstānas varas gaiteņos Rietumu mediju uzmanība tika pievērsta Krievijas līdera Vladimira Putina pazušanai no publiskās telpas. Pēdējo reizi viņš stājās mediju priekšā, tiekoties ar Itālijas premjeru. Ar katru dienu intriga samilza un baumu kļuva vairāk. Bet Kremļa saimnieka preses pārstāvis noslēpumaini izvairījās no komentāriem, taču neaizmirsa pateikt, ka svētdienas vakarā Vladimirs Vladimirovičs mājās skatīšoties filmu “Krima – ceļš uz dzimteni”. Viņš tur esot intervēts, bet gatavo materiālu vēl neesot redzējis.
„Mēs nekad nedomājām par Krimas atdalīšanu no Ukrainas. Nekad! Bet, tad sākās ar valsts apvērsumu saistītie notikumi, pretkonstitucionāla varas sagrābšana. Un ļaudis nonāca briesmās, ka par viņiem ņirgāsies nacionālisti. Tad gan mēs – vismaz es – par to uzreiz iedomājāmies un pirmais, ko izdarīju — liku prezidenta administrācijai veikt aizklāto sabiedrības viedokļa aptauju Krimā, lai noskaidrotu sabiedrības noskaņojumu par iespējamu pievienošanu Krievijai. Izrādījās, ka tādu, kas to vēlas, ir 75%. Jau teicu, ka tā ir mūsu vēsturiskā teritorija, tur dzīvo krievu cilvēki; viņi bija briesmās un mēs nevarējām viņus pamest. Atkārtoju – galīgais mērķis nebija Krimas ieņemšana un kaut kāda aneksija. Galīgais mērķis bija dot iespēju cilvēkiem paust savu viedokli par to, kā viņi vēlas dzīvot tālāk,” filmā stāstīja Putins.
Rietumu nostāja ir pilnīgi skaidra – Krievija nav respektējusi Ukrainas suverenitāti un teritoriālo vienotību, bet Krimas aneksija ir klaji pretlikumīga. Par spīti tam, ASV un Eiropas Savienības sankcijas, kaut arī bija kodīgas, Krievijas rīcību nespēja mainīt.
Sev raksturīgajā asajā veidā Ukrainas premjers Arsēnijs Jaceņuks paziņojis, ka filma par Krimu ir pierādījums Krievijas vainai: „Redzēju Krievijas televīzijā kādas aizraujošas filmas treileri. Saucās “Krima. Ceļš uz...” kaut kurieni. Noskatījos treileri un liku Tieslietu ministrijai nosūtīt to Hāgas tribunālam. Un ir ļoti svarīgi, ka visa filma nonāk Hāgas tribunālā, jo tā ļoti interesēs starptautisko apsūdzību un izmeklētājus. Filma sniedz atbildi tam, kurš deva rīkojumu sagrābt Ukrainas teritoriju un pārkāpt starptautiskās tiesības.”
Krimas un Sevastopoles iedzīvotāji ar aizdomām raugās uz žurnālistiem, kas jautā par to, kā un kādēļ viņi balsojuši referendumā. Sevastopoles krastmalā satiktie vīri, sarunājoties ar LTV atzīst, ka tik vien tā labuma, kā izdevies izvairīties no haosa un asinsizliešanas. Savukārt ekonomikas ziņā ir kļuvis grūtāk.
„Es tik saku – vienīgais labums, ka nešauj un nebombardē. Nu un Krievijai, protams, ka pievienojāmies. Mēs visi uzskatām, ka visi to gribējām. Neviens nevienu nespieda. Ukrainā saka, ka ar automātiem sadzinuši. Nē! Nekā tāda. Ļaudis paši gāja,” saka Sevastopoles iedzīvotājs Ruslans. „Ja runā, ka vēl divi prāmji nāks klāt, lai pastiprinātu satiksmi, tad varbūt būs tāpat kā pērn, bet sliktāk, nekā iepriekšējos gados,” spriež Vladimirs.
Arī Somijas raidsabiedrība reportāžā no Krimas akcentēja ekonomikas stāvokli. Aizvadītā gada laikā valsts atņēmusi to līdzšinējiem īpašniekiem, proti, nacionalizējusi 250 privātas kompānijas. Tās ir gan transporta kompānijas, doki un ostas, gan tūrisma kompānijas.
Taču, lai dzīve pussalā varētu pilnvērtīgi turpināties, nepieciešams atrisināt daudzas būtiskas problēmas, tostarp ūdens trūkumu, kas apdraud Krimas lauksaimniecību. Ukraina ir slēgusi irigācijas kanālu, pa kuru pussalā ieplūda ūdens no ziemeļiem. Slēgta arī sauszemes robeža, bet sankciju dēļ pārtraukta arī gaisa satiksme ar Eiropu.
Agrāk slavenajā kūrortpilsētā Jaltā viedokļi par nākotni dalās: no optimisma par tūristiem no Krievijas un jaunu Krimas atdzimšanu līdz gluži sakāvnieciskam noskaņojumam.
