Gabčikovas bēgļu uzturēšanās centrs dienas vidū ir kluss un atgādina lielu, tukšu, saulainu skolēnu vasaras nometni, kas vēl gaida savus atbraucējus. Pa lielajiem, zemajiem gaiteņiem logiem redzama plašā apkārtne – zāles laukumi un mežs, kas ieskauj šo pagājušā gadsimta 70. gados celto stūraino daudzu korpusu ēku. Tā pieder Slovākijas Tehniskajai universitātei un kalpojusi gan kā studentu naktsmītnes, gan vēl deviņdesmitajos gados uzņēmusi bēgļus no Balkānu kara, visvairāk no Kosovas un Bosnijas.
Tagad jau vairākus mēnešus te izmitina bēgļus no Irākas, Afganistānas, Sīrijas un citām valstīm, kuri šķērsojuši Turciju, Balkānus un nonākuši Austrijā.
Centrā patlaban uzturas vairāki desmiti cilvēku, bet krīzes dienās te ir bijuši ap 500. Strādā 22 sociālie darbinieki, trīs psihologi, ārsts, palīdzība ir nodrošināta deviņās valodās – vācu, angļu, spāņu, arābu, dari, persiešu, slovāku, ungāru un serbu. Iemītniekiem ir valodu mācības, dažādas praktiskas nodarbības, kas noderēs dzīvei, piemēram, kā izveidot dārzu, šūt un tamlīdzīgi, ir kino un sports.
Centrā vienā no klasēm valodu mācās bērni. Turpat gaitenī ir zīmējumu izstāde. Daudzos no tiem redzamas arī kara ainas un miera simboli, ģimene – mamma un tētis.
Gabčikovas patvēruma centrs Slovākijā ir īpaša vieta un visai unikāla visā Eiropā. Tas radies sadarbībā ar Austriju, kas lūgusi kaimiņus slovākus palīdzēt tad, kad milzīgā un negaidītā bēgļu straume, kas arī austriešus pārsteidza nesagatavotus, lika ātri meklēt papildu mītnes ienākušajiem.
To vēlāk, iepazīstinot ar centru pastāsta Austrijas iekšlietu ministrijas pārstāvis Karls Heinzs Grundbeks. „Tikai lai raksturot situāciju, minēšu jums piemēru. 2014. gadā mēs, Austrijā saņēmām 28 000 iesniegumu ar lūgumu pēc patvēruma,” saka Grundbeks. „Gadu vēlāk – 2015. gadā tie jau bija 89 000 iesniegumu. Tātad tas bija par 220% vairāk, nekā iepriekš. Tas noveda pie ārkārtīgi sarežģītas situācijas, gan domājot par darbiniekiem, kam nācās strādāt ar dokumentiem, gan arī mītnes vietām cilvēkiem, kuri gaida, kamēr izskata viņu lietas,” uzsver Grundbeks.
Gabčikova ir neparasta arī ar to, ka ciemats Slovākijā ir pie robežas ar Ungāriju, tādēļ vairums iedzīvotāju - vismaz deviņdesmit procenti - šeit ir ungāri. Kad tapa zināms, ka bijušajās Tehniskās universitātes kopmītnēs izmitinās bēgļus, sākās lieli sabiedrības protesti, taču valdība uz tiem nereaģēja un rīkojās pa savam. Kā vietējie stāsta, iespējams, tieši tādēļ, ka vieta ir ungāru apdzīvota un viņi nav varas partijas interesējošie vēlētāji.
Lielāko daļu izmaksu Gabčikovā sedz Austrijas puse, kas nodrošina arī bēgļu uzturēšanu, bet slovāku rokās ir ēkas izdevumi un personāls. Mēnesī centra uzturēšana izmaksājot vairāk nekā 100 000 eiro.
Abas puses uzskata, ka šāda sadarbība varētu būt par paraugu arī citām ES dalībvalstīm.
Tas, cik ilgi centrs darbosies, pagaidām nav zināms, jo, kā norāda austrieši, migrācijas plūsma nav paredzama, un iespējams, ka, tagad norimusies, tā atkal var pieņemties spēkā.
Slovākija patlaban ir arī ES prezidējošā valsts, kurai pusgada laikā būs jāspēj risināt gan praktiskas, gan politiskas migrācijas lietas.
